Paņem mani savā ticībā

Helmers, Ivanovs, Vronskis, Manderss – kā tapa visas šīs Tālivalža Lasmaņa lielās lomas pie režisora Feliksa Deiča Valmieras teātra Apaļās zāles iestudējumos, es redzēju mēģinājumos nu jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Deiča skolā gāja gan aktieri, gan es pati, un skolas augļus varēja just gadiem ilgi – smalks, niansēts psiholoģisms un cilvēks kā vērtība, jo akmeni drīkst mest tikai tas, kurš nav grēkojis. Tāli, jo tā viņu sauc teātrī, šīs lomas audzināja kā profesionāli, bet cilvēciski viņš tām bija gatavs, jo viņa rakstura īpašības bija ļoti svarīgas, lai tās nospēlētu. Tieši viņa personība, kam raksturīgs teātra videi netipisks krietnums, ir tā, kāpēc laiku pa laikam esmu domājusi, ka gribētu Tāli intervēt arī tagad, kad sen vairs nestrādāju šai teātrī. Interviju sarunājām pirms kāda laika, kad ne prātā neienāca, ka atkal klāt pārmaiņas. Tāpēc saruna, kas varēja būt par šīs sezonas trim lielām lomām – Fantočini noslēpumā, Pigmalionā un Hamletā, izvērtās daudz vispārīgāka. Un aktuālāka.

Mēs it kā spēlējām izrādi bērniem, bet vienlaikus tomēr nē. Un es kā aktieris galu galā nesapratu, kam es spēlēju

Ieva Struka. Strādājot Nacionālajā teātrī, vairākkārt ir bijušas situācijas, kad esmu nodomājusi – nez ko par to teiktu Tālis, kā viņš rīkotos. Un šo mazliet sentimentālo uvertīru es gribu savienot ar joprojām aktuālo notikumu – pēc divu gadu darba Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas postenī Indra Roga ir iesniegusi atlūgumu... Un man atkal ir jānodomā – ko par to saki tu? Pēc tavām domām – tā ir likumsakarība vai apstākļu sakritība? Kas ir tas labais, ko pa šiem diviem gadiem viņa paveikusi?

Tālivaldis Lasmanis. Es domāju, ka tās vairāk ir cilvēciskās īpašības, kas Indrai traucē būt mākslinieciskai vadītājai – viņa daudzas lietas domā sevī, tur sevī, izreaģē ar sevi, un mēs tikai ieraugām galarezultātu, par kuru mums atliek vai nu priecāties, vai bēdāties. Par viņas centieniem salikt sezonas repertuāru un atrast cilvēkus, kas šeit brauks un strādās, es varu teikt tikai atzinīgus vārdus. Varbūt vajadzēja paturēt roku uz pulsa pie Katjas (Jekaterinas Polovcevas – I.S.) materiāla izvēles – Reja Bredberija Fantočini noslēpuma. Kā režisore viņa strādāja ļoti profesionāli, nebija nekādu domstarpību ne starp mums un režisori, ne aktieru starpā. Bija laba, radoša atmosfēra, tikai temats, pie kura mēs strādājām, nebija īstais Valmierai, kaut arī mēs centāmies tikt pie labākā iespējamā rezultāta. Pret pašu darbu man bija skepse jau sākumā, tāpēc man liekas, ka vajadzēja viņas vēlmi saskaņot ar mūsu vajadzībām, kaut nedaudz. Ņemot vērā arī finanses, kas neizbēgami pieaug, uzaicinot viesrežisoru, domāju, ka tas bija iespējams. Izrādes scenogrāfs Emīls Kapeļušs bija vienkārši fantastisks, un, paskatoties viņa CV, to, ka viņš strādājis visā pasaulē, ir prieks, ka viņš bija mūsu teātrī. Arī Jegors Peregudovs, Katjas vīrs, kurš paralēli Fantočini noslēpumam mazajā zālē taisīja Jurija Trifonova Apmaiņu, bija lielisks režisors, un izrāde izdevās. Tur bija tik daudz no vecā labā teātra, un arī šai ansamblī bija harmoniska atmosfēra, jo katram bija sava loma, ko izstrādāt.

I. S. Atgriežoties pie Bredberija, tieši kas tevī radīja skepsi? Saturs? Izvēlētā forma? Nosacītība? Kas aktierim ir tas intuitīvais «avots», kas liek tā nodomāt jau pirmajā mēģinājumā?

T. L. Konkrētajā gadījumā, manuprāt, bija viena radikāla kļūda, ko Katja pieļāva: viņa gribēja veikt eksperimentu – apvienot divas dažādas mērķauditorijas. Mēs it kā spēlējām izrādi bērniem, bet vienlaikus tomēr nē. Un es kā aktieris galu galā nesapratu, kam es spēlēju. Ja atnāk bērns, tad visa izrādes traģiskā puse par dzīves zūdīgumu un nāvi viņam nav uztverama, un es viņam kā savam skatītājam nodaru pāri. Savukārt, ja ņem vērā, ka lielākā daļa izrādes stilistikas bija paredzēta bērniem, tad es kā pieaugušais sēdēju un domāju, kāpēc es te esmu atnācis... Un tajā pašā laikā tas nebija gabals, uz kuru var nākt visa ģimene. To varēja saprast pašā sākumā, tāpēc būtu bijis vērts izsvērt, vai piekrist tieši šim priekšlikumam, vai izšķirties par ko citu. Viņa pati atzina, ka nesaprot Valmieras teātra kontekstu, un kā lai to arī saprot, ja salīdzina ar Maskavu. No otras puses, viņa taču redzēja, ka mēs te strādājam ar sarežģītiem pasaules klasikas darbiem, tātad no tā viņai nebija jābaidās, tikai eksperiments ar mērķauditoriju krustošanu nenostrādāja. Bet aicināt šos cilvēkus – tā bija lieliska doma. Apstākļu sakritība ir tā, ka pirmajai izrādei nebija skatītāju, to nevarēja spēlēt, bet otrai sanāca problēmas ar autortiesībām un to nedrīkstēja spēlēt. Un tā viena problēma krājās pie otras... Aktieri jau to visu vēro no malas, jo nekādu atbildību par repertuāra izvēli nenes – sēž kā kazino pie galda un raugās, kas izkritīs – sarkanais vai melnais. Šodien sarkanais, rīt melnais... Par ko ne? Es eju un daru, bet neatbildu par izvēli. Toties uz Indru šādas nesakritības noteikti atstāja iespaidu. Manuprāt, tas, ka veiksmes un neveiksmes mijas, ir dabiski, un Indra, kas tik ilgi ir nostrādājusi teātrī, to labi zina. Tā lielā veiksme... Rēķinies, ka pa desmit gadiem reizi viņa tev izleks... Kad bija Zojas dzīvoklītis? Desmitajā gadā? Manuprāt, Olis vēl bija dzīvs...

I. S. Nē, 2012. gadā.

T. L. Un tagad Hamlets. Starpā septiņi gadi. Manuprāt, kopš Zojas dzīvoklīša Indrai Hamlets ir nākošais «izšāviens», kad ir visi elementi kopā.