Oļegs Šapošņikovs (Tēvs) un itāliešu aktrise Monika Marioti (Māte) kadrā no videomateriāla izrādei Neķītra traģēdija pēc Pazolīni lugas Affabulazione motīviem. Režisore Ināra Kolmane, operators Aleksandrs Grebņevs

Misija – patiesība

Ar režisoru Oļegu Šapošņikovu sarunājas Edīte Tišheizere

Daugavpils teātris šobrīd ir laimīgajā, kaut arī nebūt ne vienkāršajā augšupejas stadijā: aizvien vairāk ievērots un novērtēts no kritikas puses, ieguvis balvas Spēlmaņu naktī, bet galvenais, kļuvis vajadzīgs pilsētai un iepazinis patīkamo uzrakstu pie izrādes nosaukuma – «izpārdots». Šī pozitīvā kustība ļoti noteikti saistīta ar mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova vārdu, vīziju, darbu. 

Bijām runājuši par interviju jau pirms pāris gadiem. Dažas sarunas arī notika, taču līdz īstai intervijai un atklātībai – vismaz publiski iespējamai atklātībai – tā arī netikām. Vienojāmies, ka atgriezīsimies pie šīs idejas, kad Oļegam Šapošņikovam tuvosies 50 gadu jubileja. Pieklājības jautājums ievirzīja sarunu pavisam negaidītā gultnē. Gluži iespējams, ka tā bija zināma provokācija, pat manipulācija no intervējamās personas (starp citu, pēc pirmās profesijas – ārsta un psihoterapeita) puses, taču sekot tai bija aizraujoši. Un līdz teātrim un tā nākotnei mēs arī tikām.

50 gadi man devuši iespēju saprast, kas man pašam būtu jādara

Kāda ir sajūta, pusgadsimta slieksni pārkāpjot?
Es gaidīju, ka jūs uzdosiet šo jautājumu, jo tieši par to domāju. Netaisos kaut ko tēlot vai romantizēt, bet pateikšu, kā ir – arī man šis ir ļoti simbolisks cipars, jo simt gadi ir tas, ko nosacīti uzskata par cilvēka mūža garumu. Poļi, vēlot daudz baltu dieniņu, vēl «sto łat». Tātad 50 var uzskatīt par pusi. Tā mēs to uztveram: 33 gadi mums liekas svarīgi, tad 40, tad 50… Bet tālāk – nezināmais.

Vai ir tā kā Dantem – «atģidos es mežā, tumsas tītā»?
Skaidrs, ka ir sācies kaut kas jauns. Otrā puse. Protams, tas nav tikai tāpēc, ka tie ir 50. Tā ir iekšēja, ar realitāti nesaistīta sajūta, ka esmu no cilvēkiem, kuri sasniedz savu virsotni (lai kāda tā būtu, katram ir sava, nav runa par virsotni absolūtajā mērījumā) otrajā dzīves pusē. Otrajā cēlienā. Sajūta, ka svarīgākie režisora darbi man vēl ir priekšā. Tā var būt arī psiholoģiska aizsardzība: ja uzskati, ka vēl neesi visu izdarījis, tad saki, ka viss vēl ir priekšā. Tāds mierinājums. Ceru, ka manā gadījumā tā ir intuīcija, nevis aizsardzība. 

Bet tajā pašā laikā es aizvien vairāk gan domāju, gan runāju par nāvi. Ne par savu nāvi – par nāves tēmu. Manuprāt, esmu nobriedis, lai runātu. 

Ko jūs patlaban iestudējat?
Izrādi par nāvi. Pareizāk būtu teikt – par nāves tieksmēm, par Tanatu jeb mortido – spēku, kuri cīnās ar Erotu jeb libido. Kopā ar režisori no Polijas Lucinu Sosnovsku mēs strādājam pie iestudējuma, kas balstīts Pjēra Paolo Pazolīni lugā. Sākumā mēs ļoti cerējām, ka pirmizrāde būs šosezon, bet ātri sapratām, ka tas ir pārāk sarežģīts darbs. Mums pašiem pārāk sarežģīts. Tāpēc, lai izprastu visu un pasniegtu tā, kā mēs to saprotam, vajag laiku. Rezultātā atteicāmies no pirmizrādes aprīlī un ļoti ceram, ka tā notiks septembrī. 

Un tas vēl nebūtu nekas, ja man pašam tur nebūtu jāspēlē loma. Jā. Un es pirmo reizi mūžā nopietni strādāju pie lomas. Lucinas vadībā, protams, pats es tā neatļautos. Šī izrāde daļēji sastāvēs arī no filmas, kuru mēs taisām režisores Ināras Kolmanes vadībā. Es spēlēju lomu gan šajā filmā, gan izrādē. Var redzēt, ka kaut kas jauns manā dzīvē tiešām jau ir sācies.

Bet vienlaikus taču jūs abi esat režisori.
Un vienlaikus mēs abi esam režisori. Protams, es nerežisēju tur, kur esmu aktieris, esmu pilnīgi pakļauts, un man beidzot ir īsta pieredze un skola – būt aktierim. Arī pienākumi aktierim ir citi, un es, Dievs liecinieks, esmu ļoti kārtīgs, neko nekad neapstrīdu un tikai piedāvāju, kā pienākas. Kā jau minēju, lugas tēma ir nāve. Tāpēc ar savu jautājumu par iestudējumu uzreiz iešāvāt desmitniekā. Luga filozofiski vēsta par to, kā un kāpēc cilvēki piesauc nāvi. 

Savu vai citu?
Citu. Visas civilizācijas nāvi. Un līdz ar to arī savu. Paātrina pasaules gala atnākšanu. Un, kad es teicu, ka aizvien vairāk domāju par nāvi, – paskaidrošu dziļāk – runa nav par nāves bailēm vai bioloģisko nāvi. Katru dienu mēs darām visu, pat neiespējamo, lai tuvinātu civilizācijas beigas. Tas ir tas, kas mani interesē teorētiski, un tas, ko es nevaru mainīt praktiski. Sanāk, ka nodarbojos ar filozofiskiem vingrinājumiem. Un varbūt vienīgais praktiskais iznākums būs, ja tas ietekmēs manus turpmākos iestudējumus. Diemžēl nezinu, ko var praktiski izdarīt, lai apturētu cilvēces nāvi, bet droši zinu, kas var palīdzēt cilvēka dzīvei.  

Paskaidrošu ar salīdzinājumu no medicīnas sfēras. Ir tāda prakse onkoloģijā – noteikti zinu, ka tā ir Somijā, – kad cilvēkam ir vēzis un tas jau ir neārstējams, kad atliek tikai gaidīt… ārsti neko nedara, lai pagarinātu dzīvi, pilnīgi neko. Toties cilvēku ievieto, ar viņa piekrišanu, tādā kā paradīzē, pansionātā vai kā lai to nosauc, kur, protams, viņu pieskata, bet tas cilvēks var izbaudīt visu, ko viņš grib. Var pasūtīt sev alkoholu, sarkanos un melnos ikrus, klausīties jebkādu mūziku, var pirms nāves mēģināt iemācīties dziedāt vai dejot. Un viss, ko viņš grib, saprāta robežās tiek nodrošināts. Tā nav cīņa ar nāvi, bet kaut kādā ziņā vēl cīņa par dzīvi. 

Žurnāli