Četras jauno dramaturgu lugas

Lai cik strauji un daudzveidīgi mainītos mūsu dzīve, cenšoties iegrozīties modernajā pasaulē, labs stāsts, kas izstāstīts ar valodas palīdzību grāmatā, kinofilmā vai teātrī, vienmēr būs cieņā. Par tādu stāstu vērts strīdēties, sajūsmināties vai nepatikā vīstīt dūres. Bez stāsta lasītājs/skatītājs vienkārši netiks uzrunāts, pietrūks gan emociju, gan līdzpārdzīvojuma un gulošā princese tā arī netiks pamodināta.

Četru jauno dramaturgu, Kultūras akadēmijas absolventu Lauras Alpes, Annas Belkovskas, Lindas Rudenes un Reiņa Vējiņa, lugās manāmas visas klasiskas jauna dramaturga pazīmes – vēlēšanās izstāstīt stāstu, runāt par sev tuvām tēmām, turēties pie klasiska žanra – drāmas, kurā mīt personas, vieta un laiks. Īsi sakot, ir četras īstas lugas – sadalītas cēlienos, ainās, tēli tajās komunicē cits ar citu, viss notiek reālā vidē. Tās ir pamatvērtības, uz kurām atsperoties un sajūtot stingru, zināmu pamatu zem kājām, var arī laisties lidojumā, ignorējot zemes pievilkšanas spēku.

Šodienas dramaturģijas žanri gan jestri ieplūst cits citā – drāmās pavīd komēdijas un traģikas elementi, komēdijas līgani pārvēršas traģēdijās. Neskaitāmi teātra eksperimenti mums droši piedāvā lugas gan «no telefona grāmatas», gan metoties vistālākajās galējībās – teātra izrādes vispār bez teksta, teātra izrādes, kas «jāskatās» aizsietām acīm, kā arī, protams, izrādes bez stāsta. Dramaturgi, kas čakli mācījušies Kultūras akadēmijā, iespējams, jūtas neizpratnē, jo viņiem, apgūstot šo amatu, bija jāpavada mācību iestādē četri gadi, bet teātru repertuāros parādās lugas, ko rakstījuši visdažādākie cilvēki bez jebkādas izglītības dramaturģijā. Eksperimentos, saprotams, var piedalīties jebkurš, kam uz to ir iekāriens, bet vai bez teātra mākslas stabilākā pamata, lugas, var rasties pilnvērtīgs mākslas darbs – izrāde –, tas paliek Gadījuma ziņā. Varbūt izdosies, bet varbūt ne. Eksperiments tādēļ arī ir eksperiments, ka tā rezultāts iepriekš nav paredzams. Mazliet žēl arī pašu lugu kā literatūras žanra – uzrakstīts vārds tomēr pretendē uz ilglaicīgāku eksistenci nekā «izrāde bez vārdiem» vai ašs uzmetums par aktuālu tēmu. Eksperimenti teātrī ir kā augstā mode – par tiem var pašausmināties, sajūsmināties vai pasmieties, tie neder valkāšanai, tomēr tajos parādās tendences, kas galu galā atspoguļojas ikdienas apģērbā/dramaturģijā.