Jaunā drāma Krievijas teātrī

Jaunā jeb laikmetīgā dramaturģija ienākusi Krievijas teātros uz palikšanu. Tādi vārdi kā Jaroslava Pulinoviča, brāļi Presņakovi, Rodions Beļeckis, Dana Sideirosa, Poļina Borodina, Vjačeslavs un Mihails Durņenkovi, Dmitrijs Daņilovs nu jau pazīstami ne vien abās galvaspilsētās, bet arī attālos reģionos. Es gribētu pastāstīt par eksperimentiem, kuri notiek šajā jomā. Turklāt uzreiz precizēšu: vairumā gadījumu tie notiek ārpus valsts teātriem vai arī tur, kur repertuāra politika balstās uz sadarbību ar neatkarīgām skatuves kompānijām, kā arī māksliniekiem, režisoriem, komponistiem, horeogrāfiem, kuri darbojas dažādu mākslas veidu sadurē.

Saknes un avoti

Laikmetīgā drāma parādījās tajā brīdī, kad mainījās sabiedrība, – pašā 90. gadu sākumā. Jauno dramaturgu festivāls Ļubimovka, kas notika Konstantīna Staņislavska kādreizējā dzimtas muižā, deva ierosmi Mihaila Roščina un Alekseja Kazanceva Dramaturģijas un režijas centram (1998), no tās izaudzis arī Teātris.doc (2002). 

Būtībā tieši Ļubimovkā aizsākās kustība, kas tagad Krievijā virzās pa visdažādākajiem ceļiem. Šo kustību paātrināja arī pieredze, kas nāca no Lielbritānijas, no Royal Court teātra, no Gētes institūta, kas kopš 2001. gada regulāri tulko un izplata vācvalodas zemju dramaturģiju. To veicināja starptautiskie festivāli, kuros Tomass Ostermaiers, Gžegožs Jažina un Oskars Koršunovs satrieca ar Mariusa Maienburga, Sāras Keinas un Marka Rāvenhila opusiem. To uztvēra neatkarīgie teātri, kas kā sēnes pēc lietus auga Sibīrijas pilsētās un strādāja ar Jevgeņija Griškoveca un Ivana Viripajeva lugām. Tajā ieplūda Nikolajs Koļada, kurš, pārtapis no dramaturga par teātra vadītāju, iedibināja jauno dramaturgu konkursu Eirāzija, kā arī režisors Oļegs Lojevskis un brīnišķīgais Toljati dramaturgs Vadims Ļevanovs, kuri Krievijas perifērijā, lielās un mazās pilsētās rīkoja laboratorijas un mācīja nebaidīties no jaunās drāmas. 

Atzīšana un pilnveidošanās

21. gadsimta sākumā var teikt, ka jaunā drāma ir atzīta: visur iestudē Jevgeņiju Griškovecu, savus tekstus teātriem piedāvā Ivans Viripajevs, ir izplatījusies dokumentālā teātra kustība.

Laikmetīgā dramaturģija aug un pilnveidojas režijas meklējumos. Kirils Serebreņņikovs spodrināja savu režisora vārdu, iestudēdams Vasiliju Sigarevu – ar viņa Plastilīnu sākās Serebreņņikova gaitas Maskavā – un brāļus Presņakovus – viņu lugas Tēlojot upuri un Terorisms režisors iestudējis Maskavas Dailes teātrī. Savukārt Gogoļa centrs tika atklāts ar trim izrādēm, kurām Serebreņņikova īpaši uzaicināti laikmetīgie dramaturgi adaptēja kinoscenārijus. 2014. gadā Serebreņņikovs Gogoļa centrā sāka programmu Četri dramaturgi – četras lugas teātrim. Grantu sistēma teātrim nodrošināja lugas, kas joprojām ir tā repertuārā.