Ko slēpj un atklāj «Zelta maska»
Iespaidi par Krievijas Teātra prēmijai nominētajām izrādēm
Šogad Krievijas Nacionālās Teātra prēmijas piešķiršana gan notika klātienē, taču nominēto izrāžu skate tika organizēta, izmantojot datortehnoloģijas. Ikviens, kurš akreditējās Zelta maskas festivālam, saņēma piekļuves kodu un sava laika un iespēju robežās varēja noskatīties profesionāli uzņemtas iestudējumu videoversijas. Zoom platformā bija iespējams vērot un arī piedalīties festivāla rīkotāju vadītās diskusijās par Krievijas teātrim aktuālām tēmām. Vajadzēja krietnu izturību, lai spraigā sešu dienu maratonā redzētu vairāk nekā divdesmit izrādes.
Vai tās sniedza pilnīgu priekšstatu par šodienas Krievijas teātra spektru? Manuprāt nē, un, gluži iespējams, pēc tā arī netiecās. Toties šī skate liecināja par to, kas šobrīd šķiet svarīgs festivāla rīkotājiem, vispirms jau tā direktorei, starptautiski pazīstamajai kritiķei un kuratorei Marinai Davidovai.
Te gribu iezīmēt divus, manuprāt, ļoti būtiskus nomināciju izvēles principus. Vienkārt – Krievijas teorētiskajā domā spilgtu nospiedumu ir atstājis Hansa Tīsa Lēmana fundamentālais Postdramatiskais teātris, šīs koncepcijas gaismā vērtēti un izvēlēti arī daudzi Zelta maskai nominētie iestudējumi, un arī online festivālā bija skatāmi galvenokārt tieši tie. Otrkārt – visiem festivāla uzvedumiem piemita ļoti spēcīga laikmeta politiskās un sociālās situācijas analīze – uzsvēršu! – mākslas formās, un zemteksts bija galvenā no tām.
Zelta maskas izrāžu skate bija dzīres kritiķu un pētnieku prātam: spožas, negaidītas, paradoksālas un iedarbīgas skatuves zīmes, teoriju greznība, estētisko uzskatu krāšņums. Un vēl kāda daudzskaitlīgas nācijas kultūrai raksturīga parādība – iespēja veikt sarežģītus, novatoriskus eksperimentus uz lielās skatuves, jo daudzmiljonu pilsētās vienmēr pietiks intelektuāļu un «snobu», kuri tās novērtēs, ļaujot teātrim aprobēt jaunus mākslinieciskus instrumentus. Pie mums tas notiek lielākoties mazo spēles laukumu noslēgtībā.
Tā bija lieliska nedēļa un valdzinošs profesionāls piedzīvojums! Tāpēc lūdzām arī citus kolēģus dalīties savā baudā, idejās un pārdzīvojumos.
Mogučija gaišais pesimisms
Skatoties Andreja Mogučija iestudējumu Pasaka par pēdējo eņģeli Nāciju teātrī, precīzāk, tā ierakstu, dažbrīd neviļus gribējās to salīdzināt ar Oskara Koršunova Viļņā un Rīgā iestudētajiem Marjus Ivaškeviča Izraidītajiem. Pirmkārt, tāpēc, ka abās izrādēs galvenajam varonim nākas izdzīvot sev klaji nelabvēlīgā vidē, otrkārt, gan Mogučijs, gan Koršunovs galveno varoni sašķeļ, liekot spēlēt diviem aktieriem (te gan ir atšķirība – Mogučijam ir īsti dvīņi, Koršunovam – dažādu paaudžu aktieri). Visbeidzot – tā ir emociju pārpilnība, kas kā milzīga, reizē silta, tomēr sāpīga straume plūst pār skatītāju. Jā – abas izrādes ir iespaidīgi garas.
Pasakā par pēdējo eņģeli Andrejs Mogučijs un Svetlana Ščagina scenāriju rakstījuši pēc izcila matemātiķa un režisora – autodidakta Romāna Mihailova stāstu un Alekseja Samorjadova pasakas motīviem. Postpadomju laiktelpa ir reizē reālistiska un mītiska, gluži parastas psihiatriskās slimnīcas palāta var pārvērsties sirreāli murgainā ellē, un trīs dīvaino puišu ceļojums, meklējot īsto mīlestību cauri dzīvībai bīstamajai, kriminālajai 90. gadu sākuma Krievijai, iegūst teju svētceļojuma aprises. Varoņiem, ko spēlē Pāvels un Daņila Rasomahini, Pāvels Komarovs un Gļebs Puskepalis, piemīt aizkustinoši dzidra pārliecība par to, ka labais pastāv un uzvarēs, bet īsta mīlestība gaida, kad to piedzīvos īstie cilvēki. Režisors veic zināmā mērā provokatīvu gājienu – vienā no starpbrīžiem varoņi paliek uz skatuves, un mācītāja radinieks Ļeuss (lielisks Puskepalis!) runā kaut ko līdzīgu sprediķim zālei ar iedegtu gaismu. Un notiek mākslas brīnums – tas, ko šis varonis runā, stingri ņemot, ir klišeja uz klišejas, taču dedzība, ar kādu viņš to visu klāsta, liktu sazaļot sētas mietam.