Vizbulītēm pilna skatuve
Modris Tenisons Lietuvā
2020.gada 16. septembrī Rīgā nomira Modris Tenisons – leģendārs latvietis, kurš atstājis spilgtas pēdas Lietuvas kultūrā. Tieši viņš drūmākajos padomju laikos izveidoja pirmo profesionālo pantomīmas trupu Padomju Savienībā un ar Viļņas un Kauņas teātros radītām kustību izrādēm padarīja lietuviešu pantomīmu slavenu tālu ārpus savas zemes robežām.
Leģendām apvīti notikumi
1966. gada vasarā Viļņā uzradās un visu uzmanību piesaistīja divdesmit vienu gadu vecs jauneklis: stalta stāja, visnotaļ elegants apģērbs, aristokrātiskas manieres. Vēl šis atbraucējs izcēlās ar atvērtu dabu: viņš viegli nodibināja pazīšanās un ļoti īsā laikā sadraudzējās ar skulptoru Teodoru Kazimieru Valaiti, ar džeza mūziķiem Oļegu Molokojedovu, Vladimiru Tarasovu, Vjačeslavu Ganeļinu un citiem uz biedrošanos noskaņotiem galvaspilsētas māksliniekiem. Tas bija latvietis Modris Tenisons! Mākslinieks! Mīms no Rīgas!
Tenisons ne reizi vien presē ir apgalvojis, ka uz Viļņu viņu atvilinājusi mīlestība pret lietuviešu meiteni. 1962. gadā Maskavā, kur notika vissavienības atlase Vispasaules jauniešu un studentu festivālam Helsinkos, esot sastapis ļoti skaistu deju ansambļa Lietuva dejotāju. Esot sadraudzējušies.
Taču Modrim vajadzēja doties dienēt padomju armijā. Bet, kad viņš, izpildījis pienākumu, atbrauca uz Viļņu, uzzināja, ka viņa draudzeni mīl vēl viens mākslinieks. Tālākā notikumu gaita ir apvīta leģendām. Viena no tām vēsta, ka Modris pie mīļotās esot rāpies pa ceturtā stāva logu.
«Tiešām! Modris ierāpās!» atceras māksliniece Marija Jukņūte. «Viņš rāpās pa vecām lietus notekcaurulēm, ap apdrupušām dzegām. Tas bija ļoti bīstami. Bet viņa mīļotā tik un tā izraudzījās rakstnieku.» Kad Modrim jautā, vai tā patiešām bija, viņš, mirkli apdomājies, saka: «Es tā varēju rīkoties. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti!»
Žurnālists Ferdinands Kauzons atceras tās latvietim sāpīgās dienas un to, ka draugs Modrim esot ieteicis paveikt kaut ko īpašu, neiespējamu, lai meitene saprastu, ko zaudējusi. «Nē, nē, nē!» dedzīgi iebilst Tenisons. «Es jau biju vienojies ar Aureliju Ragauskaiti, ka strādāšu Jaunatnes teātrī. 1966. gada vasarā Radošās jaunatnes nometnē, šķiet, Birštonā, viņa bija redzējusi dažas manas etīdes, ko izpildīju pie ugunskura. Pantomīma uz viņu atstāja iespaidu, tāpēc viņa aicināja mani uz teātri vadīt kustību nodarbības aktieriem. Es biju piekritis strādāt Jaunatnes teātrī, un man vajadzēja doto vārdu turēt.»
Tas ir Modris!
«Pirmo reizi Modri Tenisonu es ieraudzīju kafejnīcā Neringa, kur pusdienoju kopā ar draudzeni, Jaunatnes teātra scenogrāfi Sofiju Kanaverskīti,» par iepazīšanos ar Tenisonu stāsta Jukņūte. «Pie mūsu galdiņa apsēdās Sofijai pazīstams jauneklis. Tas bija Modris. Draudzene mūs iepazīstināja, teica, ka esmu Mākslas institūta studente. Puisis ieinteresējās un pēc brīža pajautāja: «Ko jūs domājat par pantomīmu?» Atbildēju, ka man, grafiķei, savas domas ir vieglāk uzzīmēt, nevis pateikt vārdos. Paņēmu salveti un uzzīmēju.»