Ar parāda sajūtu. Veltījums nonkonformistam

Māksliniekam aizejot, parasti saka, ka paliek viņa darbi. Pēc Modra Tenisona nāves palikusi parāda sajūta – gan personiski man, gan, es ceru, vēl kādam no plašās Latvijas teātra zinātnieku un vēsturnieku saimes. Kaut gan, iespējams, jaunākie tās pārstāvji nemaz nav informēti, ka Latvijā padomju periodā ir pastāvējis avangarda, alternatīvais, progresīvais, nonkonformiskais, eksperimentālais, laboratorijas – sauciet, kā gribat, – teātris, ko iespējams samērot ar pēckara aktuālajām norisēm pasaules teātrī un kas pavisam cieši bija saistīts ar kustībām citās Austrumeiropas valstīs. Mēs pat neesam vienojušies par tam atbilstošu nosaukumu – tā ir daļa no parāda. Savukārt vecākajai teātra zinātnes paaudzei, pieļauju, tā ir vienkārši pantomīma, kas Latvijā eksistēja pašdarbības formātā un ko nekādā gadījumā nedrīkstēja iemaisīt «augstās» mākslas kontekstā, lai neapdraudētu īsto skatuves mākslinieku un arī paši savu kristālisko profesionalitāti.

Neuzrakstītā vēstures daļa

Avangarda māksla nekad nav bijusi domāta baudīšanai zīda kleitā ar ledeni aiz vaiga. Polijā, Čehijā, Lietuvā pieeja ir cita – tā kā Modris Tenisons vairākus gadus strādāja Kauņā, Lietuvas kultūras vēsturē viņam veltīts vairāk par lappusi. Lasu un nopūšos – kur mums tāda kultūras vēsture, turklāt angļu valodā, kur tajā Roberts Ligers, Ansis Rūtentāls, arī Tenisons – šā paralēlā teātra virziena novatori un līderi? Rūtentāls, jaunākais no viņiem, pāragri nomira 2000. gadā, Ligers nodzīvoja garu mūžu un vienmēr bija pieejams interesentiem, ja tādi parādījās. Īsi pirms viņa aiziešanas 2013. gadā Tenisons meklēja atbalstu, lai Ligeram tiktu piešķirta Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Par Modra Tenisona nāvi uzzināju sapulcē Nacionālajā mākslas muzejā, kur bija nolemts uzrunāt autoru par viņa zīmējumu iegādi kolekcijai. 

Jāpaskaidro, ka es pats nekad neesmu bijis ne pantomīmas aktieris, ne teātra zinātnieks, bet kā mākslas kritiķis interesējos par nonkonformisma jēdziena lietojuma iespējām attiecībā uz mākslu Padomju Latvijā. Tam bija kultūrpolitisks pamatojums: ja izrādītos, ka latviešu kultūrā visu labāko 20. gadsimta otrajā pusē radījuši mākslinieki ar varas mandātu, goda nosaukumu un visādu apbalvojumu laureāti, būtu jāsecina, ka okupācijas režīms bijis labākais, kas ar latviešu tautu varējis notikt. Mani piesaistīja acīmredzami paralēlās plūsmas teātra mākslā, tādēļ ar Modri Tenisonu tikos vairākkārt. Pirmo reizi – pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, vācot materiālus maģistra darbam, otrreiz – pirms divpadsmit, kad piedalījos Latvijas Laikmetīgās mākslas centra koordinētā pētījumā par nonkonformismu Latvijas mākslā. Un, lai gan tā mērķis bija tikai izveidot plašu izstādi, neapdomīgi ieminējos Modrim, ka par viņa paveikto varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Tā bija tikai personiska apņemšanās, tādēļ biju kļūdaini iedomājies, ka tikpat personiski to varu arī atlikt. Parādījās problēma, ka par Tenisonu neko daudz nevar uzrakstīt, neatsaucoties uz Rīgas pantomīmas vēsturi, bet šajā jomā atklājās īsts literatūras vakuums – par Kultūras kanonā iekļauto parādību nav neviena uzticama teksta. Turklāt daļa nepieciešamo materiālu nebija un joprojām nav pieejami. Tomēr kopš tā laika Modris reti, bet noteikti mani turpināja informēt par jaunām publikācijām lietuviešu un krievu valodā, svaigiem atradumiem savā un citu arhīvos. Sirmajam kungam paliku parādā paskaidrojumu, ka nopietna viņa daiļrades izpēte prasa nopietnākus resursus nekā mans entuziasms, bet ka tādi, spriežot pēc vēsās reakcijas dažādās institūcijās, viņa dzīves laikā diez vai atradīsies.

Sākums. Rīgas pantomīmas dzimšana

«Esmu vēl ļoti jauns ansambļa dalībnieks» – Modris Tenisons saka Padomju Jaunatnes žurnālistei Zaigai Kiperei, kas intervējusi trīspadsmit Rīgas Celtnieku kluba jaunatnes pantomīmas ansambļa AHĀ dalībniekus un scenogrāfu Andri Freibergu sakarā ar trešās programmas pirmizrādi 1963. gada 27. un 28. decembrī. Viņam ir septiņpadsmit gadu.