Priekšspēle Kastaņolā: Rainis sastop Aleksi Mierlauku

Raiņa lugas Uguns un nakts pirmiestudējums Jaunajā Rīgas teātrī bija leģendārs notikums – liela mākslinieciska uzvara, kas deva spēcīgu impulsu latviešu teātra pasaulei, lai tā «mainītos uz augšu». Par šā iestudējuma priekšspēli ir uzlūkojams režisora Alekša Mierlauka brauciens uz Kastaņolu 1910. gada vasarā, lai kopā ar autoru izstrādātu detalizētu lugas režijas plānu. Politiskā trimdinieka Raiņa patvēruma vietā Šveices dienvidos tika aizvadītas divarpus saspringta darba nedēļas Uguns un nakts zīmē. Nedēļas, kuru laikā divi mākslinieki ar atšķirīgu kredo – zvērinātais reālists Mierlauks un revolucionārais romantiķis vai, ja vēlaties – simbolists, Rainis – sastrādāja radošu kapitālu, uz kura pamatiem tapa tik vērienīgs, spilgts un mākslinieciski augstvērtīgs iestudējums, kādu latviešu teātra vēsture vēl nebija pieredzējusi. 

Rainis, izmantojot «dramatiskai iegūtnei» jau iepriekš apstrādātus latviešu mitoloģijas un folkloras motīvus, Uguni un nakti bija iecerējis kā operas libretu. Taču, dzejnieka paša vārdiem izsakoties, darbs neviļus bija izaudzis «par gluži oriģinālu jaunu dzejas veidu». Par filozofiski vērienīgu, saturiski daudzslāņainu ideju drāmu, kurā tika izvirzīta  prasība pēc garīguma un pašpilnveidošanās kā pamatnosacījuma tautas un indivīda ceļā uz atbrīvošanos. Vēl vairāk – ceļā uz mūžīgu Latviju. Uz Latvijas valsti.

No Dubura pie Mierlauka

Mūsmāju teātrim 20. gadsimta sākumā trūka nepieciešamo finansiālo, tehnisko un māksliniecisko resursu tik sarežģīta, ar simbolisma elementiem un alegorijām piesātināta mākslas darba iestudēšanai. Izņēmums nebija arī 1908. gada septembrī dibinātās Latviešu skatuves biedrības auklējums – Jaunais Rīgas teātris. Rainis, kurš asi izjuta vajadzību pēc «savas», laikmetīgas skatuves, ar lielu atdevi iesaistījās šā teātra veidošanā par modernu, demokrātisku un latvisko identitāti stiprinošu mākslas iestādi. 

Vismaz kopš 1909. gada sākuma Uguns un nakts inscenēšanas jautājums Skatuves biedrībā un teātrī – gan bez vērā ņemamiem rezultātiem – tika pārcilāts ne reizi vien. Ledus pamazām sāka iekustēties tikai īsi pirms 1909./1910. gada mijas, kad, atsaucoties uz biedrības izsludināto subskripciju, teātra kasē ieplūda pirmie organizāciju un privātpersonu ziedojumi pirmiestudējuma vajadzībām. Izšķirošais starta signāls atskanēja vēl pāris mēnešus vēlāk – Skatuves biedrības 1910. gada 15. janvāra pilnsapulcē, kad savu jāvārdu Ugunij un naktij  deva pieredzējušais skatuves mākslinieks autodidakts Aleksis Mierlauks. Vīrs, kurš, sākot ar Jaunā Rīgas teātra darbības otro sezonu, bija kļuvis par tā direktoru un galveno režisoru bieži sirgstošā Jēkaba Dubura vietā. Kas Mierlauku pamudināja spert šo riskanto un atbildīgo soli? Atvērtība lugā iestrādātajām dumpīgajām pārejas laikmeta idejām? Droša paļāvība uz Raini kā dramaturgu ar spožu radošu potenciālu? Drīzāk spīts. Spontāns aizskartas mākslinieciskas pašapziņas uzplaiksnījums. Uz šādu pieņēmumu mudina 15. janvāra norišu attēlojums Mierlauka memuāros. Tajos viņa striktā deklarācija – Uguns un nakts uz Jaunā Rīgas teātra skatuves būs! – teatralizēti izspēlēta kā spontāns protests pret pašapzinīgā, «fauniski smīnošā» skeptiķa Dubura mēģinājumu uzspiest teātrim savu gribu. «Jā, lai pienācīgi izrādītu klasiķus, mums trūkst gan mašinērijas, gan prominentu spēku. Mēs neesam pirmklasīgi, tomēr klasiķus esam rādījuši, un kāpēc tad Uguni un nakti nevarētu izrādīt?!» iekarsušais Mierlauks izšķirošajā brīdī esot izsaucies. 

Uz karstām pēdām tika ievēlēta īpaša Uguns un nakts inscenēšanas komisija un detalizēti apspriests projekta virzības plāns. Atbilstoši jau agrāk izteiktajai Raiņa vēlmei iestudējuma režija tika piedāvāta Jēkabam Duburam – dzejnieka lielākajai autoritātei latviešu skatuves mākslā. Taču situāciju negaidīti sarežģīja režisora aizbildināšanās ar veselības problēmām, kas viņam liedzot veikt šo grūto darbu. Komisija izšķīrās par kompromisu: lūdza Duburu izstrādāt lugas režijas plānu un saskaņot to ar Raini, bet projekta iedzīvināšanu uz skatuves nodot Mierlauka pārziņā.

Mierlauks uzņēmās Vaideloti iestudēt pāris mēģinājumos, un, kas to var, tas to pašu darīs arī jaunu lugu

Ko par šādu notikumu pavērsienu domāja Kastaņolas trimdinieks? Duburu jau gadsimta sākumā Rainis, kopā strādājot, bija iepazinis kā talantīgu augstas klases profesionāli. Turpretī priekšstatu par populāro aktieri Mierlauku un viņa iespējām režisora lomā dzejniekam, kas jau piecus gadus atrauts no dzimtenes un teātra aktuālajām norisēm, veidoja tik vien kā fragmentāras avīžu ziņas un no privātās sarakstes iegūta informācija ar izteikti subjektīvu nokrāsu. Tās iespaidā Raiņa reakcija uz vēsti par Mierlauka stāšanos pie Jaunā Rīgas teātra stūres un Uguns un nakts iestudēšanas bija šaubu un neticības pilna. «Viņš [Mierlauks] uzņēmās Vaideloti iestudēt pāris mēģinājumos, un, kas to var, tas to pašu darīs arī jaunu lugu. Bet, ko Vaidelote, 15 gadus pazīstama luga, pārcieta, to nespēs pārciest vēl neizrādīta luga,» dzejnieks sūkstījās vēstulē draugam Kārlim Ķirpēnam. Pārmest bezatbildīgi paviršu darba stilu Mierlaukam – teju fanātiskam, skatuvei dzīvojošam darbarūķim – gan nepavisam nebija pamata: Raini par to mēģināja pārliecināt gan Ķirpēns, gan vairāki citi ar Jauno Rīgas teātri saistīti dzejnieka sarakstes partneri. Tomēr viņš joprojām palika atturīgs – Raini īsti neapmierināja arī Mierlauka veikums, viņa pirmo īpaši Jaunajam teātrim sarakstīto lugu Zelta zirgs iestudējot.