Sandis Pēcis: «Mūs aizveda uz Blaumaņa Ugunī, un ar to, piedod, Daiga, man palicis atmiņā Nacionālais: tumša skatuve, viss ir bēdīgi, cilvēki stāv viens otram pretī, runā un bēdājas.» Foto – Rasa Bugavičute-Pēce

Lai tas pūķis te dzīvo

Ar Liepājas teātra aktieri Sandi Pēci sarunājas Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa

Savādā pandēmijas Spēlmaņu nakts – 2020. gada 23. novembra vakars. GRAND PRIX. Neliegšos, tas bija ļoti saldi! Un milzīgs prieks līdz asarām – par Valteru [Sīli], Rasu [Bugavičuti-Pēci], Lienīti [Slišāni], Kārli [Reijeru], par visiem, ar ko kopā strādājām pie izrādes Puika, kurš redzēja tumsā. Tā mūsu darbā negadās bieži, kad visi puzles gabaliņi tik veiksmīgi saliekas bildē. Un reti gadās tā, ka loma nāk kā svētība vai kā zāles, vai dzīves skola, vai piemineklis mammai. 

Daiga Gaismiņa. Mēs runājamies galvenokārt tāpēc, ka man Nacionālajā teātrī bija iespēja spēlēt Jēkaba mammu, kuras prototips ir tava mamma, bet es saprotu, ka izrādi tu neesi vēl noskatījies, tādēļ nevēlos sākt tevi par to pratināt.

Sandis Pēcis. Neesmu. Zini, sākumā man bija bail. Braucām viesizrādēs uz Nacionālo teātri, un pēkšņi pieķēru sevī tādu kā paranoju – bet ja nu kāds par mani tagad zina kaut ko, ko es negribu? Ja nu kāds padomā kaut ko, kas nav patiesība? Tas bija tāds interesants moments, kad atklāju sevī, cik ļoti baidos par sevi kā tēlu. Bet tā nu ir sanācis. Sākumā baidījos, pēc tam nebija laika, un tad sākās pandēmija, kas piespieda «paņemt pauzi» mums visiem.

D.G. Tas man atgādina, ka agrāk man ļoti nepatika skatīties uz sevi ierakstos – ne izrāžu, ne seriālu. Pēc tam «piešāvos». Tev arī kas līdzīgs ir bijis?

S.P. Protams, šajā ziņā esam līdzīgi (smejas). Pirmos seriālus, piemēram, Eņģeļu ielu, neskatījos, negribēju. Tas ir interesanti – pašam liekas, ka tas, kā spēlēju, izskatās citādāk nekā tas, ko redzu video. It kā kāds kaut ko nebūtu samontējis kā vajag, jo man taču pēc sajūtas likās, ka spēlēju ģeniāli (smejas). Jokoju, bet tas ir interesanti, kā iekšējais ar ārējo dažreiz nesaiet kopā.

D.G. Nesakrīt iekšējais skats uz sevi lomā un tas, ko tu dari, ar to, ko tu pēkšņi ieraugi no ekrāna. 

S.P. Mūsu pasniedzējs Vītauts Anužis dzina mūs uz baletu un skatuves kustību, sakot, ka tas nepieciešams tieši tāpēc, lai tas, ko aktieris jūt iekšpusē, tā arī izskatās no ārpuses. Toreiz vēl es to nesapratu.

D.G. Tā ir, pašam liekas, ka esi tik graciozs, bet izrādās – ai, ai, ai… Nu, tev kafija ir?

S.P. Zini, jau izdzēru. Rīts sākās ļoti agri, agrāk nekā parasti, jo nolēmām remontēt māju. Mana sieva, piemēram, pēkšņi saka: «Man nepatīk virtuve!» Labi, es ķeros klāt. Tagad mēs izdomājām, ka «jāpiešpicē» bēniņi. Tādēļ es to kafiju jau esmu izdzēris.

D.G. Es jau sapratu, ka man nebūs laika, tad vēlāk uzsildīšu. Runājot par kafiju – kāda tev vislabāk garšo? Ja tu brauktu pie manis ciemos, kādu man tev gatavot?

S.P. Es tagad dzeru kapsulās. Kādreiz dzēru «latviešu» – bēru vienu karoti krūzē, aplēju, pagaidīju, kamēr biezumi nogrimst, un viss – dzer kā mīļais.

D.G. Jā, tā ir visgaršīgāk.

S.P. Bija. Tagad diemžēl «latviešu parastā» vairs negaršo. Bet kafija ir pārāk liels temats, mēs ilgi varētu runāt…

D.G. Labi, tad pasaki, kādu kafiju tu dzēri bērnībā – šķīstošo vai «riktīgo»?

S.P. Nē, šķīstošo ne. Riktīgo. Man liekas, ka krievu laikā šķīstošās nemaz nebija.

D.G. Tieši otrādi. Kamēr mēs mēģinājām Puiku, es izdomāju, ka tev mājās varētu būt bijusi Liepājas šķīstošā kafija. Deviņdesmito gadu sākumā tā vēl bija populāra, pēc tam pazuda. Saistībā ar kafiju Romāns Bargais mēģinājumu laikā nāca klajā ar vairākām atziņām, un viena no krāšņākajām bija par Jēkabu, ko spēlē Kārlis Reijers, un kafiju. Dzīvē Kārlis nelieto kafiju nemaz, bet izrādē viņš stāsta, kā Jēkabs dzer kafiju, kā tā garšo. Un tad Romānam bija komentārs, ka Kārlim runāt par kafiju ir tas pats, kas jaunavai gvelzt par seksu (abi smejas). Bet tu redzēsi, kad mums saruna aizies par teātri, tas nebūs kā jaunavai gvelzt par seksu, jo, galu galā, tu teātrī esi jau desmit gadus, un tas ir diezgan riktīgs atskaites posms. 

S.P. Jā, tas laiciņš sakrājas.

D.G. Saki, vai tu sajuti to posmu, kad, strādājot teātrī, beidzi mācīties? Man tie šķita papildus četri, pieci gadi, kas, pat ja tajā brīdī nelikās, patiesībā bija tāda kā apmācība.

S.P. Jā, godīgi sakot, es sāku saprast, kas man vēl jāiemācās, apmēram pirms gada.

D.G. Nu ja, kādi ir tie amata instrumenti.

S.P. Kad esi jauns, tu vienkārši mauc, bet, paliekot vecākam, parādoties ģimenei, tu sāc sevi taupīt, spēlēt tā, lai ērtāk, dalīt uzmanību un enerģiju. Teorētiski to var saukt par pieredzi, bet reāli – dzīve notiek. Atskatoties var labi redzēt, kad esmu sevi pataupījis un kad varēju pacensties vairāk. Aptuveni pirms gada es sapratu, ka pēc lugas izlasīšanas izvērtēju, cik daudz uzvedamais materiāls ir to vērts.

D.G. No mūsu kursa mēs vairāki ienācām teātrī, bet ne tā kā jūs – viss kurss, tāpēc man grūti iedomāties, vai kolektīvs jūs pieņem un jūs saaugat kopā, vai tomēr esat atsevišķa grupa?

Daiga Gaismiņa: «Tas ir aptuveni pēc četriem, pieciem gadiem, kad sāc saprast, cik no saviem sapņiem šeit vari īstenot.» Foto – Jānis Leščinskis

S.P. Mūsu gadījumā iznāca tā, ka mans kurss, ienākot teātrī, jau bija skaitliski lielāks nekā visa Liepājas teātra tā laika trupa, līdz ar to liekas, ka drīzāk trupai vajadzēja integrēties mūsu kursā (smejas). Tāpēc mūsu iekšējā vide pārāk nemainījās, mainījās tikai tas, kura priekšā kļuvām atbildīgi. Man nekad nav bijis tā kā tev, kad daudz lielākā kolektīvā ar savu kārtību ienāk daži. Es nezinu, vai mans variants ir vieglāks. Varbūt neizdevīgāks.

D.G. Iespējams. Kad Nacionālajā teātri ienāca Nacionālā teātra kurss – Dita Lūriņa, Karīna Tatarinova, Mārcis Maņjakovs, Ainārs Ančevskis, Egils Melbārdis un citi –, viņu bija salīdzinoši daudz. Viņiem pašiem tas tā, iespējams, nelikās, bet viņi gan noteica toni un palika tādā kā savā blokā. Es ienācu ar lielu bijību un pietāti, mēģinot saprast, kas notiek, jo man bija skaidrs, ka es tā te nevarēšu nākt un diktēt savus noteikumus. Bet līdz ar to man iekļauties kolektīvā bija vieglāk. Kādas tradīcijas jums veidojas? Vai pastāv skatuves krusttēvi un krustmātes?

S.P. Nē, man teātra krusttēva nav, daudziem no mana kursa nav, jo trupā tiešām nebija tik daudz aktieru, lai mums visiem pietiktu! Tad katram būtu bijis jāņem pa trim jaunajiem. Šajā ziņā tradīcijas vienkārši nenostrādāja. Interesanti, kā būs tagad, kad ienāks nākamais kurss…

Žurnāli