Pamatu licēji

Ar patiesu interesi izlasīju Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas 2021. gada četru absolventu – Katrīnas Ievas Vaičukas, Madaras Stepiņas, Ievas Stalšenes un Andra Kaļiņina – bakalaura darbus. Uzteikšanas vērta šķiet autoru personiskā un atvērtā attieksme gan radot, gan rakstot. Ieraudzīju «dzīvus» un domājošus māksliniekus, kuriem rūp sabiedrībā notiekošais, tādus, kuriem ir savi vārdi un savas domas (īpaši te izceltu Katrīnu Ievu Vaičuku). Manuprāt, tas ir ļoti būtiski pasaulē, arī mākslas pasaulē, kas nereti balstās uz atreferētām klišejiskām frāzēm. Cieņu raisoša ir visu četru autoru spēja analizēt dramaturģisko materiālu, pamatot savu izvēli un pieņemtos scenogrāfiskos lēmumus (te savukārt pārliecina pirmām kārtām Madara Stepiņa). Tieši teorētiskā daļa ir spēcīgākā šo autoru darbu komponente, nereti lasītais uzbur daudz izteiksmīgākas ainas nekā ieraudzītais.

Savukārt praksē, reālajā dzīvē, scenogrāfs ar savām prasmēm atrodas kaut kur šķēlumā starp gleznotāju un arhitektu. Ir vizuālās bildes, to pasniegšanas veids, kur jūtama atmosfēra, gaismu noskaņa, izrādes vizuālā valoda (skatīt Ievas Stalšenes kostīmu skices). Tomēr jāpiebilst, ka reizēm nevajag attēlot visu interjeru vai konkrētu priekšmetu, pietiek uzsvērt dažas pašas būtiskākās detaļas, un doma par vidi kļūst skaidra. Reizēm tas, ko ļaujam skatītājam nojaust, neparādot līdz galam, ir spēcīgāks paņēmiens (to apliecina Andris Kaļiņins, gan viņa plakāts baletam Gulbju ezers un 5. attēls). Turklāt tas attiecas gan uz vizualizācijām, gan uz skatuvi.