Ķimeles – Seņkova baušļi

Ko iespējams iemācīt režisoriem. Sarunājas Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele

Pandēmija liegusi ieraudzīt topošo režisoru diplomdarbus, tāpēc pagaidām spriest par viņu izaugsmi drīkst tikai kursa vadītāji – mīloši, bet pietiekami stingri un asredzīgi. Tomēr, lai izvairītos no pārsteidzīgiem secinājumiem, vienojāmies ar Māru Ķimeli un Elmāru Seņkovu, ka viņi koncentrēsies ne tik daudz uz to, kas mācīts un saprasts, bet uz to, pie kā nāksies strādāt visu profesionālo mūžu. Režijas kursa absolventu diplomdarbu apskatu atstājam «labākiem laikiem». 

Elmārs Seņkovs. Vispirms mēs precizēsim laiku: ir 29. maijs, 2021. gads, Zirgu pasts. Sarunājas Elmārs Seņkovs…

Māra Ķimele. …un Māra Ķimele.

E.S. Parunāsim par kursu. Četri gadi. 

M.Ķ. 13 jaunieši. 13 diplomdarbi. Ļoti atšķirīgi – gan diplomdarbi, gan jaunieši Un ar to arī mūs abus apsveicu, jo man liekas, tas ir ļoti labi, ka mēs nekādā veidā necenšamies viņus novienādot. 

E.S. Skaidrs, ka katrs pedagogs strādā pēc savas izpratnes par teātri, pēc savas estētikas. Un varbūt tas arī labi, ka mēs esam divi kursa vadītāji…

M.Ķ. Noteikti labi!

Pirmais: satiec pat sevi!

E.S. Kaut gan – es mācījos pie tevis, nav tā, ka mēs ejam pilnīgi atšķirīgus ceļus. Bet pedagoģijā ar režisoriem šī man bija pirmā pieredze, un, salīdzinot ar aktieriem, sajutu vienu atšķirību – ar režisoriem negribējās auklēties.

M.Ķ. Jā!

E.S. Ar aktieriem – tu visus tur iemīli un ucinies. Bet te jau no pirmā kursa sapratu, ka viņi būs patstāvīgi, pieauguši režisori ar savu domāšanu. Kā mēs smejamies – mūsu kaprači. Mums bija tāda labā nozīmē rezervēta komunikācija. Es atceros, kad iestājās, cik viņi bija pašpietiekami… Bet tas bija aizsargmehānisms.

M.Ķ. Pilnīgi noteikti tas bija aizsargmehānisms, jā. Jo no viņiem tāds īsti iedomīgs laikam nebija neviens. Un, ja gāja ar tādu cēli paceltu galvu, tas aiz bailēm.

E.S. Visticamāk. Jo, iedomājies, viņi atnāk no vidusskolas, kur ir sistēma, kas viņam saka priekšā. Un augstskolā, kur ir pilnīgi citi noteikumi, viņi sākumā apjūk no tā, ka ar viņiem neauklējas.

M.Ķ. Otra lieta, ar ko mūs apsveicu, – uzdrīkstējāmies paņemt tik jaunus cilvēkus, deviņpadsmitgadīgus. Viss kurss, ar dažiem izņēmumiem, kas ir pāris gadu vecāki, bija tādi. Un tas ir kaut kas režisoru kursam nepieredzēts. 

Bet mums bija nopietna un liela komisija, un tiešām – šie bija cerīgāki. Starp trīsdesmitgadniekiem īsti interesantu nebija. Varbūt ar gadiem cilvēks nobružājas un paliek viduvējāks. Viņš uzreiz jau zina, kā vajag, kā ir pareizi. Viņš nolīdzinās, un tas ir sliktākais, kas režijā var būt. Žēl, man gribas no režisora sagaidīt viņa izpausmi, viņa neatkārtojamo skata punktu. Un nevis to pareizību un māku uztaisīt. Svarīgākais, ko es ļoti, ļoti cenšos ar studentiem darīt, tas ir – lai viņš satiekas ar sevi. Man gribas, lai viņš šo četru gadu laikā kaut vai sāk nojaust savu zonu, savu telpu, savu tēmu. Kaut vai nojaust. Protams, nevar četru gadu laikā pa īstam satikties ar sevi, tas ir mūža darbs. Bet ir tik svarīgi, lai viņi apzinās, ka viņiem nav jāskraidelē pakaļ visam, bet jāsajūt sevi. Jāsajūt vismaz kādu ceļa gabaliņu uz priekšu, kas ir tieši mans. Un tad jāmeklē veids un valoda, kā par to runāt. Veids un valoda – tie ir tie režijas izteiksmes līdzekļi, kurus es gribētu vēl vairāk mācīt. Lai viņiem ir rīki, ar kuriem darboties.

Tas, kā režisors skatās uz dzīvi kā tādu un uz sevi kā tādu, un uz saviem līdzcilvēkiem kā tādiem, tam ir jābūt ļoti personiski, subjektīvi. Man liekas, – sevišķi, ja paņemam tik jaunus audzēkņus, – ka tam ir jāpievērš ļoti liela uzmanība. Lai viņi ierauga savu iekšējo pasauli, sajūt sevi.

E.S. Bet tas ir ļoti grūti četros gados.

M.Ķ. Un tomēr, man liekas, viņi tik ļoti atšķiras cits no cita tāpēc, ka esam ar to īpaši nodarbojušies. Gudrojuši speciālus, katram individuālus uzdevumus, neesam spieduši strādāt vienā noteiktā stilistikā, pat žanrā ne. Jo arī tad, kad mums bija kaut kādi uzdevumi, mēs ļāvām tos veikt jebkurā no žanriem, kādā gribas.

Tāpēc mums ir, teiksim, Roberts Dauburs, kurš iet uz grotesku, uz spēles teātri un humoru, un tipāžiem. Viņš ir ļoti dzīvs puisis, tāpēc es ceru, ka tas nebūs sastindzis teātris, bet viņš atradīs savu valodu. Roberts taisa ārā, skvēriņā un spēlē izrādi par bomžiem. Un turpat blakus Mārtiņš Gūtmanis ar kaut kādām dziļām, netveramām, iekšējām lietām, norisēm cilvēkā. Pilnīgi cita tēma un pavisam cits teātris. Ar skaņām, ar gaismām… Ļoti, galēji atšķirīgi.

E.S. Man patīk, kā tu to reiz noformulēji – meklēt savu vēju. Ļoti skaisti skan. Un es to arī ļoti labi atceros, un arī mēs paši to meklējām diezgan ilgi, joprojām meklējam.

Otrais: domā ātri!

E.S. Bet man bija svarīgi, lai viņi iemācās ātri izmantot režijas izteiksmes līdzekļus. Visi uzdevumi – ritms, skaņa, tas, ko tu vari izdarīt ar mūziku, ar mizanscēnu, ar izvietojumu telpā, telpas saspēle ar aktieri – to jāiemācās darīt ātri. Paskaidrošu, kāpēc. Mēģinājums vienmēr ir ekstrēma lieta, tu visu laiku patiesībā esi ekstremālos apstākļos, spriedzē, un iekšējais temps ir straujš. Nonākot pilnīgi svešā vidē – un viņi jau tagad iet un mēģina teātros –, daudzi apmulst un sastingst no tā, ka notiek neprognozējamais, ko nevar paredzēt.

M.Ķ. Pieraduši strādāt visu laiku ar savējiem, ar kursabiedriem.

Žurnāli