Savstarpēja vienošanās tīrīt dīķi

Teātra Vēstneša redakcija lūdza 13 Dramatiskā teātra režijas mākslas programmas absolventiem atbildēt uz jautājumu «Kādam ir jābūt teātrim?». Šo pašu jautājumu uzdevām viņiem pirms četriem gadiem, kad 11 no viņiem sāka mācības šajā programmā. Dažu atbildes ir mainījušās, bet daži ir palikuši uzticīgi savam pirmajam instinktam. Novērtējiet paši. (1. kursa atbildes lasāmas Teātra Vēstneša 2017. gada IV numurā.

Beatrise Zaķe

Cilvēks ir mainīga būtne. Līdzīgi ir ar teātri. Tas it kā visu laiku ir viens un tas pats, bet tomēr mainās. Jaunie pasaules apstākļi pēdējā gada laikā ir likuši uzdot daudz jautājumu par to, uz kurieni un kā mainās teātris, kā tajā mainos es un kas šajā pārmaiņu procesā ir un būs nepieciešams skatītājam. Man joprojām, tāpat kā pirms četriem gadiem, teātris asociējas ar ķīmijas laboratoriju, tomēr tā kļuvusi rāmāka un apdomātāka, pildīta ar domām un lēnumu, vērojot pasaulē notiekošo, un mudina runāt no skatuves tikai tad, kad tiešām ir vēlme un spēks aizstāvēt savu viedokli. Tēmu ziņā nekas nav mainījis manus uzskatus, ka caur teātri, caur mākslinieciskām norisēm skatītājam ir jāpiedāvā stāsti ar pievienotu sociālo vērtību, lai mākslas fakts kļūtu par vielu, ar kuras palīdzību cilvēki tiek mudināti kļūt empātiskāki un saprotošāki pret citādo. Šābrīža lielākā vēlme ir nesteigties un nogaidīt, sagaidīt, kad teātris atkal atgriezīsies kā pilnvērtīga dzīvās mākslas forma. Un tad lēnu garu ar saviem darbiem aicināt skatītājus domāt par teātri kā vidi un mākslas formu, kura dod iespēju būt cilvēcīgam, saprastam un pieņemtam, lai kāds mēs katrs arī būtu.

Sabīne Alise Ozoliņa 

Joprojām ticu teātrim kā paplašinātai un spilgtai tebūšanai. Teātrim jābūt interesantam, domāšanu rosinošam, ar stāstu, stilu un mazliet medžiku.

Ilze Bloka

Teātris ir cirkulācija. 

Vertikāle un Horizontāle.

Teātris ir cilvēki, kuri lūdz vienā prātā, tas ir viss un nav nekas.