«Zirgu pasts» Kūrmājas prospektā

Pirmais, ko dzirdu, – «Artūrs šodien nebūs! Viņš filmējas Rīgā. Kintija ar Madaru aizbrauca uz «kastingu». Arī nebūs!» Esmu atnācis uz vienu no pēdējām konsultācijām pie saviem studentiem – bija paredzēts, ka runāsim par bakalaura darba rakstīšanu un aizstāvēšanu. Mēs ar dekāni Zandu Gūtmani saskatāmies – tā nu tas tagad ir: skola vēl nav beigusies, bet jaunieši ir darbos. Teātrī pie dēļa mēģinājumu grafiks: kustību izrāde – diplomdarbs Upe pie horeogrāfes Kristīnes Brīniņas, paralēli studenti mēģina lielās zāles diplomdarbu Ferdinanda Bruknera Diagnoze – jaunība režisores un pedagoģes Māras Ķimeles vadībā. Pirmais mēģinājums ar Māru bija nākamajā dienā pēc diplomdarba Cietsirdīgās spēles nodošanas. Uzreiz pēc Jaunības pirmizrādes – bakalaura darbu aizstāvēšana, un jau nākamajā dienā pēc izlaiduma sāksies darbi pie vasaras iestudējumiem Liepājas teātrī. No desmit studentiem aktieru kursā mums ir tikai viena liepājniece – pārējie jau sen neatceras, kad ir bijuši mājās pie vecākiem un draugiem. 

Laikam izturēt šādu slodzi nebūtu iespējams, ja visus šos četrus studiju gadus mums neietu līdzīgi. No saviem pedagogiem Mihaila Gruzdova un Indras Rogas esmu mantojis ne tikai pedagoģiskās metodes, bet arī attieksmi pret aktieru skološanu. Tas nekas, ka kādā dienā lekciju sarakstā aktiermeistarība nav paredzēta vai arī nodarbībai būtu jābeidzas oficiāli sešos vakarā, – strādājam tad, kad ir vajadzība, un, ja vajag, – arī pēc pusnakts. To ir piedzīvojuši visi, kas studējuši «aktieros». 

Četrus gadus ar studentiem strādāja ļoti atšķirīgi pedagogi: kursa vadītājs un Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins savā komandā uzaicināja mani, kā arī aktieri Leonu Leščinski; runas pasniedzējus – aktrisi Inesi Kučinsku, profesoru Jāni Siliņu; skatuves kustību pasniedzējus – aktieri Mārtiņu Kalitu un docenti Ritu Lūriņu; laikmetīgās dejas pasniedzēju  horeogrāfi Lieni Gravu, dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci un daudzus citus, kuri ieguldīja zināšanas un enerģiju, lai Liepājas teātrim būtu profesionāli sagatavots aktieru kurss.   

Artūrs Irbe

Sākšu ar Artūru. Ne tikai tāpēc, ka Artūrs vienmēr (tiešām vienmēr) ierodas uz nodarbībām un mēģinājumiem pirmais, bet arī tāpēc, ka viņu visspilgtāk atceros no iestājeksāmeniem. Artūrs stāvēja kā armijnieks – kājas plecu platumā un turēja rokas aiz muguras, jo rokās bija grāmata ar dzejoli, ko viņš baidījās aizmirst. Kad Jānis Siliņš pajautāja, kāpēc tieši «aktieros», Artūrs izstāstīja, ka vispār jau gribēja būt policists, bet viņu nepaņēma, jo viņš mīlot dzīvniekus, tāpēc aizgājis uz tuvāko bāru nedaudz noskalot sāpes, kur saticis meitenes, kas pajautājušas, kāpēc šis skaistais puisis ir tik noskumis, un teikušas: «Tu neskumsti, Liepājā tūlīt uzņems aktierus, ej tur!» Artūrs arī aizgāja.