Par ģimeni, radiem un darbu

Domājot par kursu, kas, Indras Rogas un Mihaila Gruzdova audzināti, šogad beigs Latvijas Kultūras akadēmiju, pārdomāju piederības un skatupunkta statusu. Mācību programmā paredzētās «skatuves kustības» triju gadu praktiskās nodarbības bijis visai apjomīgs un ilgs laika posms, lai sajustu tuvplānu. Bet arī ne tik ciešs, lai pazaudētu kopējo «bildi». Drīzāk tā pa vidam, reizēm tuvāk, reizēm patālu. Kā esot cieši saistītam, bet tomēr – ciemos. Lielā ģimenē tas varētu būt «tantes» statuss. 

Tā arī ir: Indra – mamma, Miša – tēvs, un kursiņš – bērni. Tā saucamais Valmieras kurss (un Bertolta Brehta lugas Lepnās kāzas kovidieturētajā diplomdarba pirmizrādē bērni saviem vecākiem uzsauc: «Rūgts!»). Un kuplais radu pulks – docētāji, studiju biedri un, galu galā, visa LKA. Arī es. Tantes skatupunkts savā fokusā ir tieši atbilstošs nelielām nobīdēm no objektīvā redzes ideāla. Tādēļ, cenšoties savā atmiņā salasīt gan objektīvas, gan absolūti subjektīvas lauskas no regulāro nodarbību un eksāmenu vērojumiem, no sadzīves ainiņām un «zūmiem», no video «atskaitēm», no izolētības un profesionālas bezpalīdzības izjūtām (saprotot, ka četru studiju gadu laiks arvien vairāk ieņem pagātnes formu), no spīta un izraušanās azarta, raudzīšu nosaukt vārdā Indras Rogas un Mihaila Gruzdova topošajam aktieru kursam iemācītās profesionālās vērtības, tikumus un prasmes.

Savstarpēja cieņa. Var būt, ka tas ir pats par sevi saprotams. Tomēr ir traki patīkami, ja «labdien» un «uz redzēšanos», ja uzrunas forma, ja smaids satiekoties un labvēlīgs skatiens, ja attieksme vienam pret otru ir cieņpilna. Un tas viss ne tikai tāpēc, ka docētājiem nedrīkst runāt pretī. Jau no pirmajām studiju dienām kurss apguvis vienu no svarīgākajiem likumiem: pieklājība ir savstarpējas cieņas radīta komunikācijas forma jebkurā situācijā un saskarsmē. Tas nenozīmē, ka viņi būtu balti un pūkaini, tas nenozīmē, ka viņu sadzīves un darba leksikā tikai literāri gludumi un smukumi vien ir. Nu nē, te reizēm gaiss ievibrē no rūcieniem, dusmu izsaucieniem un (pī-pī-pī). Taču nekad to neesmu manījusi teiktu nolūkā pāri nodarīt vai pazemot. Cieņa pret kolēģi, pret pedagogu, pret meistaru, pret tuviniekiem un pret svešiem arī. Likums nr. 1. Darbā noderīgi.

Disciplīna. Tā iegājies, ka skatuves kustības nodarbības parasti ir pirmās, pulksten astoņos un trīsdesmit minūtēs, neatkarīgi no iepriekšējā vakara radošajām mokām vai darāmajiem darbiem. Rīta stundas LKA tiek atceltas tikai izņēmuma gadījumos. Valmieras kurss šo disciplīnu ir ielāgojis par... 87,5 procentiem. Ticiet man, tas nav slikti. Tas ir visai teicams rādītājs. Jo tas ir ikdienas rādītājs. Klātbūtnes regularitātes nosacījumu aktiera profesijā nevar apstrīdēt. Brīžos, kad bija nepieciešams savākties (t. i, eksāmenu laikam jeb, teātra valodā, ģenerālmēģinājumu laikam sākoties), disciplīnas rādītājs pieauga līdz visiem 100. Jo jābūt. Un jāizdara. Un punkts.

Darbs. Indras un Mišas Valmieras kurss prot strādāt. Pirmkārt, tas redzams, viņu diplomdarba izrādēs. (Cerams, ka šajā gadā radītās ieraudzīs arī skatītāji.) Otrkārt, brīžos pirms vai pēc nodarbībām runas par uzdevumiem aktiera meistarībā, par nepieciešamību kaut kur «izraut» kādu rekvizītu, pārdomas un strīdi par izdošanos, neizdošanos, uzdevumiem, raksturu un ko tik vēl, aktīvi skanējuši gan oficiālajā pīpētavā pie Zirgu pasta terases, gan kāpņu telpās jau no pirmā kursa. (Nē, nedomājiet, par visu citu arī, un gan jau gana daudz ir arī klusēts). Jo teātrī jau darba laiks ir normēts tikai nosacīti. Lai algu varētu aprēķināt. Kā zinām, izrādes un lomas radīšanas process kopumā ir nepārtraukts, daudzpunktos mērāms un apzīmējams.