Hello, my love, and my love – good-bye...*

Četri gadi mūsu dzīves enerģijas nu ir atdoti Visumam. Pēc intensitātes četrreiz četri. Iestājas skolā viens cilvēks, beidz to pavisam cits. Jo pilnībā mainās dzīvesveids. Mainās raksturs, dzimst citas vērtības. Profesija ir ļoti jūtīga, atklāta, un sevis realizācija kolektīvā ir pavisam kas cits nekā realizēšanās individuāli. Tā prasa iemācīties cienīt – savu un citu darbu, neizbēgamās kļūdas. Četru gadu laikā nākas iepazīt sevi, savu balsi, ķermeni, savu individualitāti – un beigās parādās jauns «es» – radošais «es», kuram svarīgāks par rezultātu ir process, kurš mīl melno darbu un atrod savu «tīro noti». Tādi ir skolas pamati. Tie, kas iztur šos četrus gadus, nodibina tādas attiecības ar profesiju, kas līdzinās ārstu Hipokrāta zvērestam, un viņi zina, ka vairāk nekā jebkurā citā profesijā talants uzmirdz tieši proporcionāli ieguldītajam darbam. Tā četros gados aug personība. Mēs varam lepoties, dzīve mums piespēlēja dīvainu sākumu un tikpat dīvainas beigas – salstot parkā zem liepām pie Nacionālā mākslas muzeja pēc pēdējā diplomdarba nodošanas. Mēs piedzīvojām dīvaināko izlaiduma gadu akadēmijā – aiz slēgtām durvīm un aizsegtiem logiem –, bet neesam palikuši tumsā. Mūsu publiskajā kontā ir koncerts Valmieras teātrī otrā kursa sākumā, novērojumu sveiciens teātra pasaulei, Knuta Hamsuna trauslā Viktorija un Fjodora Dostojevska groteskais 731. solis, Ojāra Vācieša dzejas programma Nekāpiet laukā, Dostojevska izpētes brauciens uz Pēterburgu un viesizrādes ar 731. soli turienes Teātra mākslas institūtā, jauno dzejnieku dzejas interpretācijas Kultūras Rondo, spēles ar Semjuela Beketa Pagaidām Godo, smeldzīgs pētījums Blanša. Baltais mežs pēc Tenesija Viljamsa, ar ko tikām uzaicināti uz Maskavas festivālu Take a chance, dekadentiski nežēlīgais Hermaņa Heses Stepes vilks, Artūra Dīča šodienīgi dullie Meklētāji un uzvarēts izaicinājums ar Bertolta Brehta Lepnajām kāzām – un ir tik labi, ka pasaules sērga šo izaicinājumu mums iekārtoja noslēgumā. Vienīgais, ko mums tā «iesaldēja», bija nabaga Marats, kas šajā diapazona paletē būtu ienesis vēl vienu krāsu – mūsu izpratni par aizraujošu un neparedzamu reālpsiholoģiju.

Kādi viņi bija pirms četriem gadiem un kādi ir tagad?

Aksels Aizkalns

Dons Kihots no Liepājas ar tumšām acīm. Iestājeksāmenos fabulas vietā piedāvā apšaubāmus stand up jokus, bet izrādās interesants zirneklis ar intelektuāļa pazīmēm. Ar spēlētas nevērības izpausmēm sargā ievainojamību. 

Arī tagad. Tāpat kā citi, Aksels «iesildās» ar «kentauriem» un novērojumiem – viņa narkomāns papagailis un kondors vīriešu tualetē joprojām raisa smaidu, tāpat kā Mihaila Gruzdova kopija vai Reimonds Viktorijā. Lielā cīņa ar sevi un lomu nāk ar Raskoļņikovu. Uz šo lomu Akselam nebija konkurenta – viņš jau izskatās gluži kā no ilustrācijas izkāpis Raskoļņikovs. Pārējais bija jāsadzīvo un jāizprot. Un turpmāk, iekšējās dzīves dziļumus izbaudījis, Aksels vairs nepiekrīt slīdēt pa virsu. Turpmāk viņš meklē šo – Raskoļņikova dziļumu, ko diemžēl nebūt nepiedāvā jebkura loma. Viņam sāp netaisnības, viņā mājo protesta gars, maksimālists viņā sadzīvo ar rokenrolu, ideālists ar šaubām, kas viņu mēdz iedzīt domu labirintos. Viņam svarīgs savs rakurss, neapgāžama loģika, un viņam ir svarīgi neatkārtoties. Otra lielā aizraušanās nāk caur Beketa Pagaidām Godo. Seko Mičs Blanšā, Hasans Meklētājos ar lielisku traģiskā un vieglā salikumu, bet viņa Tēvs Lepnajās kāzās ir kā hibrīds no visiem četru gadu virzieniem vienlaicīgi. Bet vēl labi atceros viņa etīdi no Paolo un Frančeskas, kas apliecina, ka viņš nav tikai raksturotājs un intelektuālis, bet var būt arī mīlētājs. 

Kentauru ideju mēs aizņēmāmies no Sergeja Ženovača pirmajā pusgadā. Lai nenodarbotos ar dzīvnieku etīdēm, kurās jaunieši rāpo, spēlējot kaķus, suņus, utt. Kentauri ir cilvēks – dzīvnieks vai dzīvnieks – cilvēks. Tas attīsta spēles prieku, novērošanas spējas, fantāziju un raksturīgumu. Paralēli norisinājās treniņi, kā arī «novērojumi no ielas», bet kopā ar Kārli Krūmiņu kurss pētīja Meierholdu.

Sandis Runge

No humanitārās ģimnāzijas. Eksāmenos ir komisks fizisko sajūtu uzdevumā, lasa Olbiju un Vācieti, muzikālā dzirde pavāja, bet ritma sajūta ir. Drošu «jā» paradoksālā kārtā viņš iegūst tikai dejas eksāmenā – smaida harismātiski, turklāt no mīlīgā paipuisīša izlaužas pašironija, parādās šķelmis ar asu prātu. 

Sandis aug ar garšīgu un viltīgu Dostojevska Porfiriju – lomu, kurā šķita, ka viņš tiešām ir novecojis un slims. Viņa Porfirijs lieliski pārvalda procesu, līdztekus profesionālajam azartam pārliecina ar dziļumu, iedarbību un dzīves pieredzi. Tam seko pilnīgi pretējs, jauns, lirisks un jūtīgs Juhaness. Prasme pievērst uzmanību iekšējās dzīves detaļām un analizēt notiekošā būtību ir augstu vērtējama. Viņa personiskie stāsti par pirmo mīlestību ir gudri, krāsaini un silti. Bet no viņa suņa organiskuma iesaku uzmanīties – viņš viegli apmānīs. Sandis ir azartisks iniciators. Ļaujiet viņam vaļu, un viņš viens pārņems visu izrādes lauku, jo vienmēr ir ar ko dalīties bez smagas grumbas pierē. Viņš ārkārtīgi mīl tekstu un vārdu. Kad pēc patstāvīgajiem darbiem Stepes vilks nokļuva diplomdarbu listē, Sandis negausīgi visu vasaru dramatizēja romānu, iztēlē radīdams savu izrādi. Līdzās Porfirijam Sanda lielā kārts ir arī Harijs Hallers, kas prasa no viņa iztēles un domāšanas darbu. Savukārt savu Āronu Meklētājos Sandis ir izstrādājis barokāli izsmalcināti, viegli skatot viņu kā no malas, bet Brehtā no viņa Līgavaiņa birtin bira monologi, kuri gan izrādē neiekļuva. Viņa vārds iedarbojas, viņa rotaļīgums uzpērk, bet viņa nopietnība nav sekla. Piebildīšu, ka absolūti pārliecinoša bija arī viņa ielēkšana Dvīņa lomā Hamletā.