Mīļākā lasāmviela - luga

Jautājam režisoriem

Šobrīd teātrī tiek iestudētas ne tikai lugas vai prozas dramatizējumi, bet arī kaut kas tik šķietami abstrakts kā «teksti». Dramaturģija piedzīvo drastiskas transformācijas, bet šai konkurencē šķiļas un izšķiļas atkal jauni darbi, kam tomēr vislabāk piestāv lugas vārds. Nolemjot aptaujāt virkni Latvijas režisoru, kas viņiem ir laba luga, neviļus atradu saraksti starp Anšlavu Eglīti un kāda trimdas apgāda redaktoru, kurš viņam lūdza atbildēt uz vairākiem jautājumiem, ieskaitot to, vai viņam kā dramaturgam patīk lasīt lugas un kā tieši viņš to dara. Pieplusojot savu pieredzi, tapa pieci «nevainīgi» jautājumi. Atbildes – jācer, dramaturgus iedvesmojošas.

  1. Kas ir laba luga?
  2. Kas režisoram ir primārs – dzīva ideja vai dzīvi raksturi?
  3. Cik liela nozīme ir lugas valodai?4. Vai lugas ir pateicīga lasāmviela?
  4. Vai ir kāds specifisks paņēmiens, kā lasīt lugu, lai tas būtu auglīgi pavadīts laiks?

Varis Brasla

  1. Gunāra Priedes lugā Trīspadsmitā ir strīds starp mākslas zinātnieci Anitu Sondori un tikko izskanējušo dziesmu autoru Cēzaru.
    Anita: Laba dziesma mūs māca...
    Cēzars: Jā! Māca, ka zagt ir slikti, bet glabāt naudu krājkasē ir labi.
    Tieši pateicoties Gunāra Priedes lugām, jācer, ka šis plakanais didaktisms ir zudis. Ja skatītāju zālē jūt līdzpārdzīvojumu uz skatuves notiekošajam, tad izrādes veidotāji ir sasnieguši mērķi. Un luga ir pamatu pamats, kaut pēdējā laika pieredze šo atziņu cenšas apstrīdēt.
  2. Atļaušos atbildēt īsi: «Kas bija pirmais – vista vai ola?»
  3. Valoda ir pamatakmens, kuru diendienā bezdievīgi spārda un sit. Necieņa pret valodu sākas ar skatuves runas kultūru, aktieru runas aparāta nozīmes nenovērtēšanu. Glābšanas riņķim izmanto tehniku, smalkus mikrofonus... es nedomāju šeit mūziklus, bet neviens supermikrofons problēmu neatrisinās.
    Ko darīt ar modīgo vēlmi izteikties no skatuves (ekrāna) «vieglajā» vai «kā dzīvē» valodā? Dialogs kļūst primitīvs, plakans īsziņas paveids. Kur nu vēl (īpaši filmās vai raidījumos) teksta vietā skan skaņas cenzors «pī, pī, pī…» Vai latviski bez «shit» vai «bļin» vairs nespējam pateikt «labu apetīti»?
    Kaut šajā «vieglajā» valodā neķertos klāt Blaumaņa, Jaunsudrabiņa un citu tekstiem, lai it kā palīdzētu laikabiedriem «iztulkot» priekštečus.
  4. , 5. Man tādu īpašu paņēmienu nav izdevies atklāt. Lasīt labus autorus allaž ir auglīgi, bet lugas lasīšana režisoram ir īsti auglīga tad, ja tā pārtop izrādē. Diemžēl ne vienmēr «laba luga» ir sinonīms «labai izrādei».

Laura Groza-Ķibere

  1. Man laba luga ir tāda, kas ir gan laicīga, gan mūžīga vienlaikus. Tāda, kas ir intriģējoša un spēj satraukt un pārsteigt. Kas nav didaktiska. Nav klišejiska. Kuru izlasot, gribas to tūlīt pat realizēt uz skatuves. Tā ir iedvesmojusi radīt pašai.
  2. Protams, tā ir tā labā luga – kas ietver dzīvu ideju un dzīvus raksturus. Vai dzīvu ideju var iemiesot nedzīvi raksturi? Varbūt. Bet visbiežāk tas viens otru papildina. Svarīgi, protams, ir abi. Bet nereti ir gadījies uzķerties vispirms uz dzīvu ideju un tad arī kaut kā tikts galā ar mazāk dzīviem raksturiem, ja tādi pagadījušies dzīvas idejas lugā.
  3. Laba lugas valoda padara ievērojami vieglāku un patīkamāku radošo procesu. Lugas valoda var palīdzēt pietuvināt skatītāju izrādei vai attālināt no tās. Valoda ir būtisks medijs. Un es esmu piedzīvojusi, cik liela nozīme ir labam tulkojumam. Tad ir «garšīgi». Un aktieri ir laimīgi (ja ir akurāti pret autora tekstu un tulka darbu). Bet skatītāji mirklīgāk nodibina attiecības ar notiekošo uz skatuves. Labs lugas teksts un labs tulka darbs arī spēj ļoti, ļoti iedvesmot.
  4. Lugas spēj būt pateicīga lasāmviela, ja tiec pie labas dramaturģijas. Protams, bieži «meklējoties» sanāk lasīt visdažādākās lugas. Bet jāsaka, ka es sevi nenomoku ar lugas izlasīšanu līdz galam, ja pēc pirmajām 20 – 30 lappusēm tā nav mani ieinteresējusi ar tēmu vai valodu.
  5. Esmu pārliecinājusies, ka auglīgi ir izlasīt interesējošu lugu vienā piegājienā. Tas ir vienīgais paņēmiens, ko mēģinu ievērot. Auglīgi pavadīts laiks vienmēr būs tas, kurā man būs izdevies atrast un izlasīt lugu, ko gribēsies iestudēt.

Alvis Hermanis 

Vispirms jāpiezīmē, ka 1993. gadā, kad sāku darboties kā režisors, jau pašā sākumā nomainīju paradigmu, kā Latvijas teātrī tiek «ražots» teātris. Līdz 1993. gadam Latvijas profesionālajā teātrī režisori iestudēja lugas. Visi bez izņēmuma. Izņēmumu vienkārši nebija. Es savukārt sāku taisīt izrādes. Lugu iestudēšana un izrāžu «taisīšana» ir ne tikai divas atsevišķas pieejas un metodoloģijas. Tās vienkārši ir divas dažādas profesijas.

Tādējādi kopš 1993. gada Latvijas teātrī uz visiem laikiem beidzās periods, kurā teātris tika lietots kā literatūras pagarinājums. Mēs jau 26 gadus dzīvojam jaunā teātra ērā, kurā luga ir tikai viens no daudziem citiem iespējamiem iemesliem, lai rastos izrāde. Tagad arī šeit Latvijā tā ir ikdiena.

Līdz ar to mans redzes leņķis, kā es skatos uz lugām, ir pilnīgi cits. Un, pat ja izrādes teksts ir iepriekš sarakstīta cita autora luga, mani iedvesmas avoti šai izrādei vienmēr ir ārpus lugas teksta ietvariem. Pilnīgi un vienmēr. Piemēram, Revidents tika iestudēts nevis lugas dēļ, bet citu konceptuālu apsvērumu dēļ, kur luga atkal bija tikai sekundāra. To pašu es varu teikt par maniem daudzajiem krievu klasikas iestudējumiem Rietumeiropas teātros.

Līdz ar to esmu spiests atzīties, ka lugas nekad neesmu lasījis un joprojām nelasu. Ko Konservatorijas laikā lika izlasīt, to arī atceros. Dažreiz piemeklēju lugu izrādes idejai, kura jau radusies un kuru vieglāk realizēt ar jau esošu tekstu, nevis radīt to kopā ar aktieriem no jauna.

Pirmais un galvenais kritērijs šādai lugai vienmēr būs – vai es pats kā aktieris gribētu tās lomas spēlēt? Vai tur vispār aktieriem ir ko spēlēt?

Jo teātrī galvenais man ir aktieris. Luga ir astoņpadsmitajā vietā.

Andrejs Jarovojs

Labai lugai ir laba dramaturģija. Tā, kas dzīvo uz skatuves. Tai piemīt domas kustība. Laba luga man liek smieties, raudāt un izmaina dzīvi. Laba luga ir tāda, kuru nezinu, kā iestudēt. Kurā atrodu to, ko neesmu meklējis. Tā ir mediators starp to, kas notiek uz skatuves, un to, kas noris sabiedrībā. Tāda, kurā kaislības nevis tiek aprakstītas, bet piedzimst skatītāju acu priekšā. Labu lugu var lasīt no beigām, tai ir savs ritms un dinamika. Labai lugai, ar kuru kopā gribu pavadīt mēnešus, pietiek ar vienu kafijas krūzi.

Kārlis Krūmiņš

  1. Atbildot uz neatbildamiem jautājumiem, var sarunāt visādas aplamības, tad lai iet arī. No dramaturga skatupunkta atbilde ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta – labas lugas recepte nepastāv. No režisora skatu punkta atbilde ir tikpat derīga, cik nederīga – laba luga ir tā, kuru izlasot gribas to iestudēt.
    Ir, protams, tehniski paņēmieni un dramaturģijas veidošanas principi, bet ar to apgūšanu vien ir par maz. Man būtiskāks šķiet jautājums, kāpēc dramaturgs šo tekstu vispār ir radījis. Reiz Māra Ķimele teica – iestudējiet tikai tās lugas, kuras nevarat neiestudēt. Dramaturgiem varētu teikt ko līdzīgu – rakstiet tikai tās lugas, kuras nevarat nerakstīt. Un, kad pienāks tāds brīdis un režisors izlasīs un gribēs darbu iestudēt, tas tomēr vēl izrādi nesola. Teātris ir laikmetīga māksla, un režisoram bez vēlmes iestudēt jāsaprot arī, kāpēc tieši šobrīd viņš šo lugu nevar neiestudēt. Manā grāmatplauktā ir vairākas labas lugas, kuras nepārvar tikai šo te pēdējo barjeru.
  2. Ja lugā nav dzīvu raksturu, tad aktieri tos var izveidot, bet idejai jābūt dramaturģiskajā materiālā iekodētai.
  3. Manuprāt, lugas valodai ir jāatbalsta lugas ideja, nevis jāapkalpo kaut kādi ārpus lugas esoši priekšstati, normas un standarti.
  4. Gaumes jautājums. Lugas tekstam pēc būtības jābūt skopam, pasakot ne vairāk, kā vajadzīgs. Iekodēta ideja, kas jāatarhivē uz skatuves. Ja nav skatuves (brīdis, kad luga tiek lasīta), tad atarhivēšanas procesam jānotiek lasītāja galvā. Tas varbūt nav gluži tas, ar ko visiem patiktu savā brīvajā laikā nodarboties, risinot prāta mežģus.
  5. Jā. Ja, lasot lugu, pienāk brīdis, kad tā vairs nešķiet aizraujoša, dodu tai iespēju vai vairākas, pārlecot lappusēs uz priekšu. Ja aizvien tā mani neuzrunā, šķiru ciet un lasu citu. Saprotams, runa nav par sižetiskiem pavērsieniem, bet par lugas ideju un autora veikumu, to eksponējot.
    Reiz, muti pavēris, lasīju kādu lugu. Teksts likās tik jocīgs, dialogi aplami, sižets sadomāts un tik greizs, ka pēc izlasīšanas man bija pilnīgi skaidrs – šo lugu es gribu iestudēt. Ideja bija iekodēta, un veids, kā dramaturgs to eksponēja, savā nepareizībā bija ļoti pievilcīgs.

Māra Ķimele

  1. Laba luga ir dzīvības pilna.
    Laba luga vēstī kaut ko būtisku, tādu, kas skar daudzus cilvēkus.
    Labā lugā personāži ir dzīvi, dzīvas ir arī viņu sarunas un runas.
    Labā lugā gan ārējie, gan iekšējie notikumi izriet no personāžu rīcības un vēlmēm, nevis no autora spekulācijām.
  2. Pirmais, kas uzrunā, ir ideja, bet lugu ar nedzīviem raksturiem es personīgi neņemos iestudēt. Ja lugā ir dzīvi raksturi bez jēgas, tad jēga ir jāizdomā.
  3. Mūsdienu latviešu lugās nereti visi personāži runā vienādā – «autora valodā» (literāri daiļā vai primitīvi sadzīviskā), ignorējot tēlu sociālās, vecuma, izglītības, rakstura u.c. atšķirības. Aktieriem to nākas kaut kā attaisnot. Gribētos, lai valoda būtu dzīva, bagāta un izteiksmīga katrā no grupām.
  4. Luga ir kā aizvērts vēdeklis. Lai arī izskatās kā kociņš, slēpj sevi skaistumu un derīgumu, vēdeklis ir jāatver. Luga ir koncentrāts. Lai lugas lasīšana sagādātu prieku, iztēlē jāspēj tekstu izvērst un iemiesot. Iespējams – tie, kas to dara, kļūst par režisoriem.
  5. Jā, varu ieteikt lasīt skaļā balsī, ar izteiksmi un plātoties ar rokām.

Viesturs Meikšāns

  1. Luga, kura ir stabili uzbūvēta, tas ir, tai ir ļoti spēcīga iekšējā loģika, kas virza darbību. Rezultātā atbilde rodas nevis lugā, bet pats lasītājs to aptver. Man subjektīvi laba luga arī ir tāda, kurā ir labi dialogi.
  2. Dzīvi raksturi.
  3. Ļoti liela. Es izbaudu arī atsevišķu vārdu spēku un izrādēs strādāju ar valodas skanējumu.
  4. Nē. Ļoti nepatīk lasīt lugas.
  5. Pirmās desmit lapas ir noteicošās. Es varu arī nepabeigt lugu, ja man ir jāizlasa daudz. Bet izglītības nolūkos dažreiz piespiežu sevi izlasīt līdz galam.

Žurnāli