Edita Kaldora: «Teātris ir laba vieta apzināties, kas notiek.» Foto – Jean van Lingen

Radikālisma dzīvība

Ar «DAS Theatre» pasniedzēju Editu Kaldoru sarunājas Jānis Balodis

Amsterdamā es ierados 2018. gada septembrī, lai studētu DAS Teātra maģistra programmā. Tieši šo studiju laikā es pirmo reizi meklēju savus veidus, kā būvēt teātra pieredzi no idejas līdz brīdim, kad tā ir materializēta izrādes, notikuma, performances formā. Tieši šā procesa laikā es varu ieraudzīt, kāda veida praktiskās teātra iemaņas man ir: konkrēti, spēja strādāt ar tekstu un noteiktas prasmes un kvalitātes kā izpildītājam (performer). Izaicinājums ir ieraudzīt teātrī tieši kā notikumu (event) un atstāt pietiekami daudz telpas skatītājiem. Var teikt, ka es mēģinu saprast un apgūt vairākas lietas vienlaicīgi: meklēt to teātra valodu, kura būtu mana, sekot līdzi tam, ko dara kursabiedri, neaizmirst par to, ka mans maģistra darbs ir saistīts ar «tumsas» jēdziena, parādības un metaforas izpēti.

Jānis Balodis. Kur mēs pašlaik atrodamies?
Edita Kaldora. Mēs esam vienā no mazākajām un vienkāršākajām DAS Teātra skolas telpām. Tā parasti netiek izmantota, jo ir par mazu, lai tur kaut ko parādītu, – tie ir 30 kvadrātmetri, un jūs man tikko pateicāt, ka izvēlējāties savu pirmā gada noslēguma darbu veidot šeit, jo te var strādāt netraucēti.

Vai varat īsumā nosaukt notikumus, kuri ir ietekmējuši to, ka šobrīd esat šeit, šajā telpā, šajā pilsētā?
Esmu dzimusi Budapeštā un nāku no salīdzinoši netradicionālas, atvērtas ģimenes. Piemēram, neviena no manām vecmammām nebija precējusies. Viena no viņām bija ārste. Cilvēkiem iepriekšējās paaudzēs bija augstākā izglītība, bet, tā kā es piedzimu pusaudžiem, tas pārtrauca šo izglītošanās ciklu. Kad man bija 13 gadi, mēs – māte, patēvs un es – pametām Ungāriju kā politiskie bēgļi. Kādu laiku pavadījuši Austrijas bēgļu nometnē, devāmies uz Ameriku. Ņujorkā es nodzīvoju aptuveni desmit gadus. Es studēju literatūru un teātri Ņujorkā un Londonā un tad pārcēlos atpakaļ uz Ungāriju. Tie bija eiforiskie deviņdesmitie. Es sāku strādāt Mīlestības (Love) teātrī, kas savukārt bija izaudzis no teātra apvienības ar nosaukumu Squat teātris. Tajā darbojās vairāki Ņujorkas ungāri, un tas bija radikāls un diezgan ietekmīgs. Viņi Ņujorkā uzveda performances veikalu priekšā, uzstājās gan uz ielas, gan pašā veikalā. Kad es sāku strādāt ar Mīlestības teātrī, tā vadītājs bija Peters Halašs (Halasz), un mēs darbojāmies gan Ungārijā, gan Ņujorkā, gan Viduseiropā – Francijā, Beļģijā un Holandē. Tad kāda projekta laikā Beļģijā es iemīlējos un pilnīgi nejauši paliku šajā pasaules daļā. Kādu brīdi es biju prom no teātra, nodarbojos ar animāciju, grafisko dizainu, līdz nokļuvu DAS Teātrī, kuru tad vēl sauca par DasArts. Es zināju, kas ir DAS, jo Peters Halašs tur bija vieslektors. Tobrīd mēs arī strādājām pie jaunas lugas un kopā pāris daļas no tās mēģinājām ar studentiem. Vairākus gadus šaubījos, vai gribu te studēt, līdz beidzot izlēmu, tiku iekšā un tieši šeit studiju gados radīju savus pirmos darbus. Iepriekš biju strādājusi kā dramaturģe, kā līdzautore, un te pirmajā gadā es radīju darbu, to visur aicināja, es devos ar to tūrē, sāku strādāt pie citiem darbiem un pārtraucu studijas, bet pēc pieciem gadiem tomēr pabeidzu. Un tā no 2007. vai 2008. gada strādāju šeit kā padomdevēja un pasniedzēja.

Ko dara DAS Teātra pasniedzējs?
Šeit nav lekciju. Tā ir starptautiska maģistra teātra programma, balstīta eksperimentālu darbu veidošanā un mākslinieciskajā izpētē, un pasniedzēju uzdevums ir sekot līdzi procesam, uzdot jautājumus. Mans darbs saistīts arī ar skolas programmas izveidi.

Kas, pēc jūsu domām, notiek DAS?
Manuprāt DAS ir viena no retajām vietām, kur ir iespēja tālāk virzīt mākslas formu, ko saucam par teātri. Vai postdramatisko teātri vai performanci. Cilvēki, kas grib te mācīties, nāk ar tieši šādu attieksmi – strādāt pie teātra nākotnes, darboties ar teātra nozares robeželementiem. Man ļoti patīk strādāt ar studentiem, patīk šejienes starptautiskā vide. DAS manā uztverē ir vārti tiem, kuriem ir atšķirīgi uzskati par teātri.

Žurnāli