Dramatiķu galda saruna

Diskusijā piedalās Inga Ābele, Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis. Diskusiju vada Justīne Kļava. 

Justīne. Ir ļoti daudz jautājumu saistībā ar mūsu profesiju, kas man pašai ir ļoti svarīgi, tāpēc es ceru, ka tie būs svarīgi arī jums, bet ja ne...

Artūrs. ... tad būs ļoti skumji.

Visi smejas.

Justīne. Tieši tā. Bet arī jūs paši varat ieteikt būtiskākos jautājumus saistībā ar dramaturga profesiju. 

Matīss. Pagaidi, tad man būs jāizvelk ārā skolas laika pieraksti.

Justīne. Mans pirmais jautājums, kamēr Matīss meklē pierakstus: kā jūs katrs saprotat dramaturga lomu mūsdienu Latvijas teātrī? Kas tā par profesiju un kādi darba pienākumi tajā ietilpst?

Inga. Man radies iespaids, ka dramaturgs ir vairāk amatnieks. Mākslinieks ir tas, kurš mājās var izperināt labu tekstu, atnest uz teātri, režisors to izlasa, ir sajūsmā un iestudē. Dramaturgs vairāk strādā pēc pasūtījuma. Viņam pasaka: «Lūk, šis te biezais romāns jāpārvērš lugā,» viņš šo darbu pieņem un pie tā strādā.

Justīne (Ingai). Savus uzrakstītos tekstus tu atdod teātrim un pati nepiedalies mēģinājumos?

Inga. Ļoti dažādi. Ja režisors aicina un saka: «Esi klāt,» tad es to daru. Ja nē – netraucēju. 

Rasa. Man šķiet, ka šai profesijai ir ļoti daudz versiju, un tas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc man tā patīk. Tas atkarīgs no cilvēkiem, ar kuriem sanāk kopā strādāt. Ir reizes, kad izjūtu savu profesiju kā tādu, kas režisoru apkalpo. Tās ir reizes, kad man jārealizē idejas, pie kurām sevi jāpieradina. Tad atkal ir procesi, kuros jūtos kā daļa no radošā kodola. Tas ir koleģiāls process, kurā neviens no iesaistītajiem nevelk deķi uz savu pusi, bet var pastāvēt līdzvērtīgās pozīcijās. Trešais variants ir tas, kurā dramaturgs ir radošais cīnītājs, kurš uzrakstījis kaut ko savu, un viņam ir jāspēj aizstāvēt tas, ko viņš ir uzrakstījis. Tā ir tāda kā advokāta profesija. 

Artūrs. Manuprāt, šobrīd, vismaz runājot no savas pieredzes, tāds variants, ka es kā dramaturgs sēžu mājās, radu savu mākslas darbu un pēc tam gaidu, ka visi uz to «pavilksies», vairs nepastāv. Teātra izrādi taisa vairāki cilvēki kopā. Sakrīt viena tēma, kas vairākiem cilvēkiem šķiet interesanta, un šai tēmai katrs liek klāt savas idejas. Iniciators ir dramaturgs vai režisors, vai varbūt vēl kāds cits, bet svarīgi ir tas, ka jūs visi saprotat – par šo tēmu ir vērts runāt. Tas vairāk ir kolektīvs, radošs pasākums, kurā, protams, katram ir darāmas savas lietas, bet katrs var izpaust savu redzējumu. Pēc tam, protams, tavu redzējumu var nocirst un pateikt, ka tas galīgi nav tas, ko mums vajag (visi smejas), bet izpausties var. Tas ir kļuvis par kolektīvu darbu. Viens atsevišķs mākslinieks – dramaturgs mūsdienās vairs neeksistē.

Justīne (Matīsam). Tu esi izvilcis savus skolas laiku pierakstus?

Matīss. Jā. Pirmais, kas man te rakstīts: dramaturgs ir rakstnieks. Visa tā kolaborācija ir piedēklis tam, ka dramaturgs ir rakstnieks, kuram ir nepastarpinātas attiecības ar savu lasītāju. Vienalga, vai tas lasītājs būtu režisors vai aktieri, vai auditorija, kas viņu klausās. Tā man šķiet šīs profesijas skaistākā daļa – tu nemitīgi satiecies ar cilvēku, kam to raksti. Tas, ka strādājam kopā ar aktieriem, režisoriem, literārās daļas vadītājiem, izriet no šā rakstniecības veida specifikas, no žanra. Varbūt es pārāk shematiski domāju, bet nespēju uzskatīt, ka ideja ir kaut kas, kas pieder vienam cilvēkam. Tikai tāpēc, ka mēģinājumā kāds pateica kaut ko, man tagad visu laiku jādomā: «Tas nāca no aktiera Nr. 1, un, ja es to izņemšu ārā, tad viņš apvainosies»? Es vienkārši nevaru tā domāt. Bet tajā pašā laikā tu saproti, ka tev kā cilvēkam, kas būs atbildīgs par tekstu, nemitīgi jābūt gatavam no kaut kā atteikties un nemitīgi jābūt gatavam piedāvāt kaut ko jaunu. Un tas savukārt ir atkarīgs no tiem cilvēkiem – aktieriem, režisora –, cik daudz viņi ir gatavi iesaistīties tavā darbā, jo galu galā tas būs tavs, dramaturga darbs. Varbūt jūs man nepiekrītat?

Inga. Tā ir. Protams, tas kaut kādā mērā ir kopdarbs, bet es zinu arī to, ka starp maniem draugiem, piemēram, ir cilvēki, kuri nevar uzturēties kompānijās. Viņi strādājot noslēdzas. Bet tas neizslēdz to, ka viņu teksts var būt augstvērtīgs un iestudējams. Tas, ka viņš strādā viens, nenozīmē, ka viņš nav dramaturgs. Viņš var būt tāds, kurš baidās no sabiedrības, tāpēc iesniedz savu tekstu teātrim un tālāk ar to strādā citi.

Justīne. Man šķiet, ka dramaturgs ir cilvēks, no kura tiek gaidītas vairākas rakstnieka kvalitātes, piemēram, valodas izjūta, bet tajā pašā laikā no viņa tiek pieprasīta arī spēja pārzināt profesionālos instrumentus, kas nepieciešami aktieriem, lai izveidotu lomu, vai režisoram, lai izveidotu konceptu, vīziju. Respektīvi, vismaz Latvijā dramaturgs ir apvienojums starp rakstnieku un teātra praktiķi. Man arī ļoti gribētos sēdēt kaut kur dziļi bibliotēkā un savā nodabā rakstīt, bet skaidrs, ka tas nav iespējams, jo nākamajā rītā jāiet uz mēģinājumu, jābūt sava teksta advokātam, jābūt spējīgai argumentēt par labu savam mākslasdarbam. Bieži esmu domājusi par cilvēkiem, kuriem šādas vēlmes vai spējas nav, kuri, kā Inga saka, ir sociāli noslēgti un strādā vieni paši. Tāpēc man vienmēr bijusi sajūta, ka Latvijā pietrūkst dramaturgu vācu teātra izpratnē, kurš strādā jau ar gataviem, citu uzrakstītiem tekstiem.

Rasa. Jā, tā ir!

Artūrs. Vienīgais teātra štata dramaturgs uzreiz piekrīt!

Visi smejas.