Stāsts nav par nesatikšanos

Vairāk nekā 20 gadu laikā, kopš strādāju teātrī, bijuši dažādi režisoru un dramaturgu attiecību modeļi ne tikai radošā, bet arī emocionālā aspektā. Šobrīd ir labvēlīgas ieinteresētības, aktīvas sadarbības un mierīgas līdzāspastāvēšanas posms. Liktos – kāpēc par to veidot tēmu žurnālam, ja reiz viss ir šķietami labi, ieskaitot kvantitatīvos rādītājus: ap simt nosaukumu Latvijas teātru repertuārā, nominācija labākajam izrādes tekstam Spēlmaņu naktī, lugu konkursi Nacionālajā un Dailes teātrī, dramaturgu studijas Kultūras akadēmijā un visbeidzot publikas patiesā ieinteresētība stāstos «par mums». Turklāt Nacionālais teātris izsludinājis lugu ideju «makšķerēšanas» konkursu, bet teātra simtgades repertuāru veidojuši tikai un vienīgi latviešu autoru darbi. Tomēr vienlaikus aizvien aktuālāks kļūst jautājums par autorību – pieaug radošās komandas kopdarbs tekstu radīšanā. Tas nozīmē ne tikai kolektīvu autorību, bet arī kolektīvu atbildību, ieskaitot tik «smieklīgu» aspektu kā autoratlīdzība: nav skaidrs, kurš to saņems, ja, teiksim, 2089. gadā kāds vēlēsies iestudēt Vēstures izpētes komisiju vai Par tēviem. Tieši tāpat diskutabla ir Anglijas teātrī izplatītā tendence, kuru kā veicināmu dramaturgu apaļajā galdā atzīst Matīss Gricmanis – klasisku tekstu fundamentāla «pārrakstīšana». Septiņdesmit gadus pēc autora fiziskās nāves jebkurš teksts kļūst ne tikai pieejams bez maksas un atļaujas, bet arī pārrakstāms, dekonstruējams un uzlabojams. Un pārrakstīt autoru šodien ir gatavi ne tikai citas paaudzes autori, bet arī režisori. Turklāt, kā pierāda Regnāra Vaivara radošā darbība, 70 gadus gaidīt nav jēgas un pārrakstīt var un, pēc viņa domām, vajag arī tos, kas vēl kust. No vienas puses, likumdošana autortiesību jomā ir strikta un sakārtota, atliek mantiniekiem iecirsties, un teātri var vien siekaloties ap Markesa vai Selindžera tekstiem. No otras puses, autors ir gana neaizsargāts, ja ir vietējā kaluma un grib nonākt uz vietējās skatuves vai arī atrodas gana tālu prom, raksta svešā mēlē un nenojauš, vai un kā viņa radītais tiek izmantots. Tātad netrūkst aspektu, kā runāt par dramaturģiju.

Lai kolēģi, kas dzīvos 2089. gadā, varētu no zibatmiņām vai interneta mākoņiem izvilkt pilna apjoma lugu, kas uzrakstīta 2019. gadā

Esmu pateicīga lielajai atsaucībai no režisoru puses, atbildot uz šķietami vienkāršiem, bet svarīgiem jautājumiem par to, kas ir laba luga. Tikpat būtiski šķita sapulcēt kopā vairākus šobrīd aktīvi rakstošus dramaturgus, kuri strādā ar tekstiem teātrim. Tiesa, laiks ir tāds, kad pieprasījums drīzāk ir pēc cilvēka, kas pieraksta un apstrādā tekstu, pārvalda valodas izteiksmes iespējas un rosina tās izmantot pēc iespējas pilnīgāk, nevis pēc lugas, ko šis cilvēks, būdams dramaturgs, spēj radīt kā patstāvīgu literāru jaundarbu, izmantojamu dažādu teātru dažādām vajadzībām. Kāpēc domāt par rītdienu, ja teātra pamatuzdevums ir uzrunāt sava laika skatītājus? Tomēr man personīgi šķiet svarīgi, lai mani kolēģi, kas dzīvos 2089. gadā, varētu no zibatmiņām vai interneta mākoņiem izvilkt pilna apjoma lugu, kas uzrakstīta 2019. gadā, un ne vien to iestudēt, bet arī samaksāt autoratlīdzības procentus personas x vai y pēctečiem. Bet, protams, par nākotni mēs zinām tik maz. Varbūt nebūs naudas kā jēdziena, bet varbūt tiks atcelts autorības princips un viss kādas mazas tautas valodā sacerētais būs kopīpašums.

Kamēr tā nav, tēmā par dramaturģiju līdzās jau minētajiem materiāliem – Jāņa Baloža saruna ar Amsterdamas DAS Teātra un mūzikas augstskolas pasniedzēju Editu Kaldoru par to, kas ir teksts laikmetīgajā Rietumeiropas teātrī, ja reiz tā nav luga, Jevgeņijas Šermeņovas apskats par to, kā laikmetīgā dramaturģija iekaroja Krievijas lielo teātru skatuves, un Leldes Stumbres ceļamaize jeb novērtējums pērnā gada Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju bakalaura programmas absolventiem, kas tomēr ir nolēmuši savu radošo dzīvi veltīt tam, lai rakstītu lugas.