Konceptuāls stāsta noraidījums

Radu bērns man saka: «Iedod baltu lapu, gribu zīmēt stārķi!» Kad lapa pamatīgi sašvīkāta, prasu, vai tas ir stārķis. «Neredzi, tīģeris!» mazais uzmet lūpu. Varu tikai minēt domu gājienu, kas svēteļa ideju pārvērta plēsēja formā. Līdzīgas sajūtas pārņem Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā Roberto Zuko, jo ir skaidrs, ka skatītājs mērķtiecīgi tiek izaicināts, nemitīgi liekot minēt – «stārķis» vai kas pilnīgi cits? Katru iestudējuma elementu un to savstarpējo saistību var tulkot plašā amplitūdā, un tā vien šķiet, ka tieši tāds ir režisores nolūks – radīt savdabīgu manifestu mākslas formu brīvībai, atsakoties no nolasāma naratīva. Iespējams, tāpēc iestudējuma žanriskais nosaukums ir «dažādas pieredzes».

Satricina priekšstatus

Koltesa lugas pamatā, kā norādīts arī izrādes anotācijā, ir patiesos notikumos balstīts stāsts par Itālijā dzimušo patoloģisko slepkavu Roberto Zuko (Roberto Succo, 1960–1988). Dramaturgs ar Zuko dzīves faktiem rīkojies pēc saviem ieskatiem, kopumā titulvaroni stipri vien poetizējot. Viena no drāmas pētnieku versijām – Koltess savas homoseksualitātes dēļ juties izstumts no sabiedrības, tāpēc personīgās izjūtas ietērpis galēji sakāpinātā formā: kurš gan būtu cilvēku vairāk nemīlēts kā sērijveida slepkava? Dramaturgs ironiski apcer psihiski slima noziedznieka un sabiedrības attiecības un liek domāt par to, vai cilvēku dzimums nevarētu būt predestinēti varmākas ar zemapziņā nogrūstu tieksmi slepkavot. Luga ir nenoliedzami talantīgi uzrakstīta – franču dramaturga bagātā, izteiksmīgā un niansētā valoda ir vērtība pati par sevi, un to var just arī Irēnas Auziņas latviski tulkotajā versijā. Liepājas teātra izrādē Koltesa teksts ir sapludināts ar avangarda klasiķa Jozefa Boisa (Joseph Beuys, 1921–1986) personību. Boiss, viens no 20. gadsimta 60.–70. gadu spilgtākajiem konceptuālistiem, bija hepeningu, performanču un instalāciju autors, arī gleznotājs, skulptors, grafiķis, mākslas pedagogs. Uz programmiņas vāka Egona Dombrovska atveidotajam sērijveida slepkavam Zuko apzināti ir radīta fotogrāfiska līdzība ar Jozefu Boisu. Savukārt izrāde ir mākslinieka radošās darbības motīvu savirknējums, bet dramaturģija palikusi tikai kā performatīvi risinātu situāciju iedvesmas avots. Vizualitāte kā jēgas nesēja nepārprotami izpaužas Mārtiņa Vilkārša veidotajā scenogrāfijā, kur mijas Boisa darbu un Koltesa tekstu citāti.