Savienotie trauki

Divu trupu princips Daugavpils teātrī ielikts jau kopš tā pirmsākumiem. Tomēr arī pēc teātra darbības atjaunošanas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā uzņemtie aktieru kursi bija atsevišķi latviešu un krievu trupai. No šiem speciāli skolotajiem aktieriem teātrī palikusi Maija Korkliša latviešu trupā un nedaudz lielāks aktieru kodols krievu trupā. 

Būt pasīvi labam ir nopietns izaicinājums katram aktierim, jo tas draud ar vienveidību un izteiksmes līdzekļu atkārtošanos

Vēlākajos gados latviešu trupas pamatu izveidoja aktieru kurss, kura kapacitāte vismaz sākumā nelikās daudzsološa – tie pamatā bija raksturlomām piemēroti aktieri ar samērā šauru izteiksmes līdzekļu diapazonu, taču laika gaitā skatītāji un kritiķi pie tā ir pieraduši, un arī režisori ir iemācījušies piedāvāt aktieriem lomas, kas viņiem ir pa spēkam. Krievu trupai laika gaitā ir pievienojušies daži jauni aktieri, bet mēģinājums skolot sev kadrus uz vietas deva kolektīvam pienesumu Zandas Mankopas un uz brīdi arī Alberta Vecmaņa personā, kā arī vairākus krievu aktierus. Uz atsevišķām izrādēm pieaicina viesaktierus, sākot no Jurija Djakonova Hamletā līdz pat Roberto Meloni Revidentā Silagolā. Tendence izmantot vienas trupas izrādēs otras trupas aktierus nav jauna, bet līdz šim vairāk bijusi runa par piedalīšanos masu skatos. Taču pēdējās sezonās robežu nojaukšana izpaudusies arī ļoti nozīmīgos uzdevumos, respektīvi, galvenajās lomās. 

Starojums pustoņos

Šīs sezonas veiksmīgākā izrāde Daugavpils teātrī ir pēc Jāņa Klīdzēja romāna Sniegi tapusī Ludmilas Roziņas luga Kliedzēji Viestura Roziņa iestudējumā. Režisors ir uzņēmies risku, galvenās lomas uzticot Milenai Savkinai un Mihailam Abramovam, kuriem līdz šim nav bijusi pieredze tik lielu teksta apjomu apgūt latviski. Taču, skatoties izrādi, nerodas sajūta, ka nepieciešamība runāt un faktiski arī domāt citā valodā aktieriem būtu šķērslis. Izrādes sākumā stress ir jūtams, aktieri turas pie teksta un emociju gamma atplaukst pakāpeniski. Savkinas neredzīgā Tāsīte ir trausla, nevainīga meitene, kura it kā izstaro gaišumu. Taču laimīgā kārtā aktrise nepaliek pie vienas intonācijas. Būt pasīvi labam ir nopietns izaicinājums katram aktierim, jo tas draud ar vienveidību un izteiksmes līdzekļu atkārtošanos. Tādēļ augstu vērtējama Milenas Savkinas spēja atrast lomā krāsas, kas papildina sākumā diezgan statiski nepārejošo labsirdību kā pamatīpašību. Aktrise intervijā pirms izrādes ir stāstījusi, ka radošā grupa apmeklējusi neredzīgo cilvēku pansionātu, tāpēc tai Tāsītei, kādu redzam uz skatuves, ir pat nosacīts prototips ārējo izpausmju ziņā. Tomēr, kā zināms, ārējais lomas zīmējums palīdz, bet neglābj, ja aktieris netiek galā ar tēla psiholoģiju, – izņemot gadījumus, kad tā no aktiera nemaz netiek prasīta. Milena Savkina labi saprot, ko jūt viņas Tāsīte, kura pasauli var apgūt ar visām pārējām maņām, izņemot redzi. Aktrise izrādi nospēlē ar aizvērtām acīm, taču viņas partnerība ar abiem galveno vīriešu lomu tēlotājiem ir niansēta. Izrādes veidotāji ir palīdzējuši aktrisei arī tīri tehniski, Valtera Kristberga veidotajā scenogrāfijā uz grīdas uzliekot rievota metāla plāksni. Sākumā ļoti tuvu sēdošajiem skatītājiem tas var likties vizuāli robusts risinājums, taču izrādās, ka Sergeja Vasiļjeva gaismu partitūra uz šā metāla interesanti spēlējas.