Laikā, par kuru vēsta izrāde Vēstures izpētes komisija, reāls darbīgs disidentisms bija margināla, pat ļoti margināla parādība uz vispārējā konformisma fona. Foto – Jānis Deinats

Orgāni ar cilvēka seju

«Vēstures izpētes komisija»Jaunajā Rīgas teātrī

Pirms pieciem gadiem, būdams Berlīnē, apmeklēju kādreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas Valsts drošības ministrijas jeb Stasi galvenajā ēkā ierīkoto muzeju. Šobrīd, cik zinu, ekspozīcija tikusi modernizēta, taču tolaik istabas un gaiteņi blokmāju citadelei līdzīgā kvartāla centrālajā namā vēl glabāja gana daudz no katram padomju laiku piedzīvojušajam pazīstamā stindzinoši oficiozā askētisma. Taču tad pa vidu visiem zināmajām un sagaidītajām izsekošanas ierīcēm, visā Austrumu blokā gana līdzīgajām militāro un iekšlietu struktūru un ideoloģizēto jaunatnes organizāciju uniformām pavīdēja arī kas intīmāks. Piemēram, albums ar apsveikuma kartītēm, kuras savam šefam Eriham Mīlkem ikgadējās dzīves un darba jubilejās un valsts svētkos dāvinājuši viņa padotie (starp citām, ja atmiņa neviļ, bija arī ar roku zīmētas). Vai individuālās atpūtas telpas līdzās gana impozantajam kabinetam, kurā aizritējuši tūkstoši VDR valsts drošības ministra darbdienu laikā no 1957. līdz 1989. gadam.

«Noliekot pie vietas» vēsturniekus, izrādes autori izved rampas gaismā īstenos «vēsturiskās patiesības» paudējus

Tāda pavisam vienkārša virtuvīte un duša; domājams, ne ar ko ne glaunāka par tūkstošiem citu apkārtējās Lihtenbergas deviņ-, divpadsmit- un divdesmitstāvenēs. Šīs netipiskās totalitārisma represīvās sistēmas priekšmetiskā mantojuma detaļas pauda, ka šai sistēmā darbojušies un to veidojušie taču arī nebija kādi izsekošanas, iebiedēšanas un represēšanas automāti, bet indivīdi ar savām kaislībām un vēlmēm, ar tādu vai citādu izjūtu, varbūt pat izpratni par savu vietu šai pasaulē. Cilvēki, īsāk sakot. Un zīmīgi, ka tieši šos Stasi muzeja (ne mūsu pašu Stūra mājas pagrabu un gaiteņu) pieredzējumus  mana atmiņa izvilka no sava «arhīva», vērojot skatuvisko norisi Alvja Hermaņa jaunākajā izrādē Vēstures izpētes komisija.

Maisu materializēšanās

Priekškaram veroties, skatītāju sagaida visiem zināmās sarunvalodas klišejas burtiska materializācija – melnu plastikāta atkritumu maisu krāvums. Retais jau vairs atceras, kāpēc LPSR VDK dokumentu arhīvs (respektīvi, Latvijas Republikas institūciju rokās nonākusī šī arhīva daļa) savulaik tika iedēvēta par «čekas maisiem». Un, saprotams, retais varētu iedomāties, ka šā arhīva fiziskai glabāšanai kaut cik ilgstoši varētu būt izmantots šāds iepakojums. Attiecīgi šī materializācija iznes skatuvē visu ar tēmu saistīto attieksmju bagāžu, kur atrodama gan interese parakāties svešu likteņu atliekās, gan šādas rakāšanās raisīts derdzīgums, gan, jādomā, arī daudzu izjustā vēlme to visu «utilizēt», nemaz vaļā neverot. Pie tam ar šo rekvizītu izrādes gaitā vairākkārt tiek manipulēts, no jauna ar konkrētām darbībām aktualizējot materializētās metaforas statusu, tādējādi, protams, nosverot skatītāja uztveri sarkasma virzienā. 

Žurnāli