Baltiešu gredzenā Nacionālajā teātrī japāņu marionešu teātra bunraku lelles iezīmē laika dimensiju saistībā ar Aurela (Arturs Krūzkops) bērnības atmiņām. Varinka – Agnese Cīrule. Foto – Kristaps Kalns

Kairiša leļļu nams: cilvēcīgumu meklējot

«Baltiešu gredzens» Nacionālajā un «Mumu» Rīgas Krievu teātrī

Šī teātra sezona iezīmē jaunu pavērsienu režisora Viestura Kairiša radošajā biogrāfijā. Tā aizsākās ar Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis iestudējumu, Latvijas Nacionālās operas un baleta simto sezonu atklājot. Gluži kā Holandieša leģendā par izkāpšanu krastā reizi septiņos gados, jaunākais Vāgnera iestudējums tapis septiņus gadus pēc Nībelunga gredzena ciklu noslēdzošā Dievu mijkrēšļa (neskaitot Valkīras atjaunojumu 2013. gadā). Pa šo laiku režisors Vāgnera operās gūtās atziņas un uzdodamos jautājumus integrējis savos dramatiskā teātra uzvedumos, tandēmā ar Reini un Kristu Dzudzilo strādājot «turpinājumos» – Uguns un Nakts, Pērs Gints un Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Mihaila Čehova Krievu teātrī. Uzmanīgs skatītājs, visticamāk, spējis izsekot traģiskā varoņa metamorfozēm Zīgfrīda, Lāčplēša un Pēra Ginta portretējumā, pakāpeniskai režisora nonākšanai pie secinājuma, ka telpas operisks vēriens dramatiskajā teātrī ir lāča pakalpojums aktieriem, un viņa nepārvaramai vēlmei atrast jaunu formu un estētiku, kurā runāt par būtisko, mūsdienās nepopulārā veidā izvēloties iet dziļumā, nevis palikt virspusē. Ielicis grāmatzīmi kopradīšanai ar Reini un Kristu Dzudzilo, bet palikdams uzticīgs divām pēdējo gadu daiļradē aktuālajām tēmām – klasikai un Latvijas vēstures stāstiem caur atsevišķu indivīdu prizmu – , Kairišs turpina meklēt mūsdienu pasaulei pasvešo cilvēcīgumu. Cilvēcīgumu, kuru nespēj izdzēst varas, naudas, ciešanu un sociālvēsturisku netaisnību pārbaudījumi. Paradoksālā kārtā piemērotākais darba instruments tam izrādījušās lelles – gan Ivana Turgeņeva stāsta Mumu dramatizējumā Mihaila Čehova Krievu teātrī, gan arī Zigfrīda fon Fēgezaka Baltiešu gredzenā Nacionālajā teātrī. Abu iestudējumu radošajā grupā Kairišs iesaistījis vairākus jaunos māksliniekus – horeogrāfi Janu Jacuku, leļļu režisori Māru Uzuliņu, bet scenogrāfijas veidošanu uzņēmies pats, talkā aicinot māksliniekus Aneti Bajāri-Babčuku un Tomu Babčuku. Profesionāli audzis caur operu iestudējumiem, cīnoties ar Vāgneru, kurš «neatlaiž» arī ārpus opernama sienām, Kairišs beidzot šķiet pāršķīris lapu. Tiesa, arī Baltiešu gredzenā atblāzmojas Baireitas Klingzora dārgumi, taču šoreiz ne tik daudz Kairiša, cik fon Fēgezaka dēļ, kurš sava romāna pēdējo daļu nodēvējis par Baltiešu mijkrēsli, kas ir nepārprotama Nībelunga gredzena alūzija.

Lelle kā metode un metafora

Britu klasiķis Edvards Gordons Kreigs savā 1905. gada esejā Par teātra mākslu radīja virsmarionetes (Über-marionette) jēdzienu, raksturojot to metaforiski: «Virsmarionete – tas ir aktieris plus uguns, mīnus egoisms: dievu un dēmonu uguns bez mirstīguma dūmiem un tvaikiem. [..] Marionete man šķiet kā pēdējā atbalss no dižciltīgas un skaistas pagātnes civilizācijas mākslas. Taču, kā jau ar jebkuru mākslu, kas nonāk resnās vai vulgārās rokās, lelle ir kļuvusi par pārmetumu. Visas lelles ir tikai zemas kvalitātes komiķes.» Ideāls aktieris Kreiga izpratnē ir šāda virsmarionete, kura spēj abstrahēties no savām emocijām, personības, gribas, ārējā izskata un individuālām pazīmēm, bet ļauj režisoram iepūst tēlā dzīvību atbilstoši savām iecerēm. 

Žurnāli