Foto – Kristaps Kalns

Brīvība ir mūzika

Mūzikls «Zem diviem karogiem» Nacionālajā teātrī

Grupa Jumprava savu darbību pārtrauca 1992. gadā, manā dzimšanas gadā. No viņu repertuāra zinu tikai populārākās dziesmas – Ziemeļmeita, Vēlreiz, Peldētājs un varbūt vēl kādu. Jumpravu apzinos vairāk kā vēsturisku faktu, un tā man neraisa emocionālas asociācijas, kā tas parasti ir ar grupām, kas zināmos dzīves posmos bijušas svarīgas. Uz izrādi devos ar atvērtību un cerību uzzināt kaut ko vairāk par šīs mūzikas kodiem un ko tie nozīmē cilvēkiem, kas to klausījās, kāda ir šīs apvienības loma Latvijas estrādes mūzikas kontekstā. Un kādas ir personības, kas veidoja Jumpravu? Atbildes uz šādiem jautājumiem var izrādīties neviennozīmīgas un meklējumu ceļš pie tām – katram savs. 

Grupas tēls vai mūziķi radītāji?

Uz Jumpravas mūziķiem lūkojos kā tabula rasa bez īpašiem priekšstatiem. Vienīgais, kas nāca prātā, – kaut kas patumšs un maskulīns. Dziļāku izpratni par grupas Jumprava mūzikas būtību vai vēsturisko nozīmi pēc izrādes noskatīšanās gan neieguvu, taču saņēmu varbūt pat kaut ko vērtīgāku: impulsu pamatīgāk apzināt Jumpravas klātbūtni latviešu mūzikā un pašai nopietnāk iepazīties ar viņu mūzikas kodiem.

Muzikologus parasti interesē mūzikas radītāji – komponisti, izpildītāji –, viņu domāšanas veids, dzīves pieredze un radīšanas paņēmieni. Kas ir šis cilvēks, caur kuru pie klausītājiem nonāk mūzikas skaņas un vēstījums? Es arī neesmu izņēmums, manu profesionālo interesi dzen vēlme uzzināt par viņiem vairāk. Nereti populāru grupu dalībnieki mūsu uztverē atklājas kā tēli, kuri izraisa cilvēciskas, muzikālas asociācijas, vai pat kā personības, kas ir simbols kādai noteiktai kustībai un vēstures laikmetam. Pēc izrādes noskatīšanās jautājums par Jumpravas mūzikas radītājiem vēl joprojām palika atvērts, jo Zem diviem karogiem pievēršas grupai vairāk kā vispārinātam tēlam. «Mēs negribam, ka šeit pie jums atnāktu Ainārs Ašmanis vai Aigars Krēsla, bet mēs gribam, lai kaut kādā veidā atnāktu Jumprava.» Izrāde Zem diviem karogiem nepiedāvā personificētu skatījumu uz grupas dalībniekiem, jo mūziķu tēlus pa riņķi izrādes laikā izspēlē visi deviņi aktieri. 

Šāds vispārināts piegājiens bez lomu sadalījuma pirmajā brīdī likās visnotaļ intriģējošs, bet vai tas līdz galam sevi attaisno Zem diviem karogiem gadījumā? Autora uzstādījums bija absolūti skaidrs, bet rezultāts tomēr atstāja sadrumstalotu iespaidu. No vienas puses: jā, kāpēc lai tādā veidā nevarētu iezīmēt distanci starp šo mūziķu personībām un viņu grupas radīto mūziku? Taču tam pretī var likt retorisku jautājumu: vai grupas būtība vispār ir atraujama no tās mūziķu personībām? Sliecos domāt, ka tomēr tieši šie mūziķi ar savu stilu, stāju un dzīves bagāžu veido grupas tēlu un tās stāstu, nevis otrādi. 

Pirmā cēliena fināls man izvērtās par visas izrādes Zem diviem karogiem zelta griezumu, kurā atklājās vēsturiskā laika gars. Grāvers - Romāns Bargais. Foto – Kristaps Kalns

Pirmo reizi Jumpravas dalībniekus kā cilvēkus ar savām pretrunām var saskatīt otrajā cēlienā epizodē par krīzi – būt vai nebūt grupai? Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis aiziet no grupas, ASV turnejā mūziķu starpā notiek balsošana, vai braukt mājās vai turpināt koncertēt, Aigaru Krēslu mājās gaida meita, Aigars Grauba kategoriski pieprasa, ka Jumpravai nepieciešama pauze. Šaubas, šķelšanās un izsmelšanās ir daļa no radošās dzīves, kas parasti netiek izlikta publiskai apskatei grupas faniem, bet šoreiz atgādina mums, ka arī sabiedrībā pazīstami mākslinieki ir cilvēciskas būtnes ar saviem vājumiem un krīzēm. 

Žurnāli