Kareņins (Ģirts Ķesteris) pret dēlu izjūt gan mīlestību, gan naidu, tādu kā apgrieztu Edipa kompleksu: viņš neapzināti grib atbrīvoties no dēla, jo izjūt pret to greizsirdību, uztver kā šķērsli ceļā pie Annas. Foto – Marko Rass

Aptuvenais reālisms un likvidētie trumpji

Dailes teātrī «Kareņins» Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā

Viens no pazīstamākajiem krievu mūsdienu dramaturgiem Vasilijs Sigarevs (1977), kas sarakstījis deviņpadsmit lugas, Latvijā iestudēts vairākkārt. Jaunajā Rīgas teātrī Andrejs Jarovojs ar tikko studijas beigušajiem aktieriem iestudēja Plastilīnu (2004) – skarbu stāstu par sabiedrības ignorētiem mūsdienu pusaudžiem. Savukārt  Ivars Lūsis Daugavpils teātrī uzvedis divas šā autora komēdijas – Melu detektors (2013) un Ekstrasensa cīņa (2018). Marta beigās Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Dž. Dž. Džilindžera inscenētā Sigareva luga Kareņins, kas sarakstīta 2011. gadā pēc Maskavas Dailes teātra pasūtījuma. Autors Ļeva Tolstoja slavenā romāna Anna Kareņina sižetu skata nevis no varones, bet viņas vīra Alekseja Kareņina perspektīvas. Darbības norises laiks dramatiskajā darbā nav definēts – tikpat labi notikumi var risināties kā 1877. gadā, kad romāns pirmoreiz nāk klajā, tā 21. gadsimtā.

Galvenais pētījuma objekts ir mīlestības neviennozīmīgā daba, tās radošā un destruktīvā būtība, tās neprognozējamība

Fokusa maiņa

 Kareņins Krievijas teātros iestudēts vairākkārt, atšķirīgi traktējot lugas žanru. Pirmizrādi (2012) Maskavas Dailes teātra Mazajā zālē iestudē Viesturs Meikšāns sadarbībā ar scenogrāfu Reini Suhanovu un kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni. Spriežot pēc krievu kritiķu recenzijām, Meikšāna izrāde bijusi traģikomēdija, traktējot Kareņinu kā mūsdienu Otello, kurš zaudē prātu slimīgas greizsirdības dēļ. Toties Jurija Curkanu izrādē, kas iestudēta Sanktpēterburgas Andreja Mironova vārdā nosauktajā Krievu antreprīzes teātrī, Kareņins bijis traģisks tēls. Pāvels Rudņevs šīs izrādes kontekstā raksta: «Sigarevs pirmām kārtām runā par cilvēka tiesībām uz vecumu. Vecums nav netikums. Vecums nevar būt arguments pret cilvēku. Vecums – mokas un apvainojums, bezspēka un nevarības apziņa, atstumtība. Aizvainots vecums ir sentimentāls un nežēlīgs.» Piekrītu kritiķim, ka vecums pats par sevi nav netikums. Bet, domāju, tas nav arī tikums, ar ko lepoties, un tas var pārvērsties par netikumu, ja to izmanto kā argumentu pret jaunību, lai gūtu sev kādas privātas privilēģijas tikai nodzīvoto gadu skaita dēļ.

Taču Rudņeva pārdomas par vecumu ir pat visai vērtīgas, jo tās palīdz saprast kardinālo atšķirību starp Sigareva un Tolstoja versiju par Kareņinu ģimeni. Tolstojs savus varoņus rāda kā psiholoģiski sarežģītas būtnes, īpaši smalki, protams, izzīmējot Annas pārdzīvojumus. Un viņa galvenais pētījuma objekts ir mīlestības neviennozīmīgā daba, tās radošā un destruktīvā būtība, tās neprognozējamība. Tolstojs fokusējas galvenokārt uz Annas un Vronska attiecībām, bet ne tikai. Viņa uzmanības centrā, lai arī mazākā mērā, tāpat ir Kareņins, kura jūtas, piemēram, pret Annas mazo meitiņu, kas dzimusi sievas ārlaulības sakaros, ir spēcīgākas par jūtām pret paša dēlu. Sigareva uzmanības centrā toties ir veca vīra un jaunas sievas naidīgās attiecības, citiem vārdiem runājot, vecuma un jaunības pretdabiskā savienība seksa sfērā, kas izraisa cīņu ne uz dzīvību, bet nāvi. Un tas ir principiāli cits, fizioloģijā, nevis psiholoģijā balstīts konflikts. Nenoliedzami iespējams un reāls. Bet tas nerada īpaši lielu līdzjūtību pret Alekseju Kareņinu. Un visdrīzāk tik tiešām ir traģikomēdijas, nevis traģēdijas cienīgs temats. Jau kopš viduslaiku farsiem veca vīra un jaunas sievas attiecības ir bijis aktuāls komiskais sižets.

Vecais pret jauno

Dailes teātrī scenogrāfs Artūrs Bērziņš skatuvi ar stikla sienu sadalījis divās daļās. Priekšplānā ir reālā darbības telpa: pa kreisi Kareņina rakstāmgalds, pa labi – laulības gulta, kāpnes ved uz otro stāvu, kur, jaušams, iekārtoti Annas apartamenti. Tumšie koka paneļi rada drūmu, nomācošu  iespaidu. Aiz caurspīdīgās sienas cita – Kareņinam nepieejama pasaule, varbūt viņa iedomu telpa – tur, piemēram, vijīgā dejā citu balles viesu vidū redzami Anna un Vronskis, tur izrādes finālā novietots arī Annas zārks. Katjas Šehurinas sievietēm darinātie tērpi liek domāt, ka darbība norisinās 19. gadsimtā – dāmas valkā garas kleitas. Vīriešu kostīmi savukārt apzīmē kādu bezlaika laiku vai, drīzāk, ir kostīmu mākslinieces totāli neveiksmīgas fantāzijas. Dīvainās aizdares kostīmu aizmugurē, taftam līdzīgie burzīgie audumi, kas valkātājus padara neveiklus un pat komiskus... Bez tam – vai Kareņini ir trūcīgi? Šādu jautājumu raisa Kareņina un Annas tērpiem izmantotās sintētiskās «kažokādas».

Žurnāli