Dvīņi (Krišjānis Salmiņš un Sandis Runge) ir nemitīgi klātesoši un finālā kļūst par to spēku, par ko Hamlets (Mārtiņš Meiers) saka – kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī. Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Dvīņi (Krišjānis Salmiņš un Sandis Runge) ir nemitīgi klātesoši un finālā kļūst par to spēku, par ko Hamlets (Mārtiņš Meiers) saka – kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī. Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Hamlets pludmalē

Indra Roga Valmieras teātrī iestudē Šekspīru

Valmieras teātra Hamlets ir izrāde, kurai konceptuāli iespējams nosaukt divus autorus – Indras Rogas un Mārtiņa Meiera sadarbībā tapusī kanoniskās, taču joprojām noslēpumu pilnās Šekspīra «lugu lugas» interpretācija ir gadījums, kad režisora kopējā vīzija un aktiera pašatdeve lomai rezultējusies nopietnā un sarežģītā mākslas darbā, kaut arī tā intonācija ir apzināti komiska. 

Hamlets, mūsu laikabiedrs

Izrādes žanrs – «piedzīvojumi ar atriebību» – sola detektīvintrigu, un, lai arī Hamleta sižets vairumam skatītāju ir labi zināms (īpaši ņemot vērā to, ka VDT salīdzinoši nesenajā vēsturē spēcīgi ierakstīts Oļģerta Krodera izcilais 2008. gada iestudējums), intrigu arī izdodas noturēt gan abu izrādes autoru veiktās teksta revīzijas, gan neparedzamo skatuves triku (tostarp konfeti, pirotehnikas numuru u. c. atrakciju) dēļ. Tajā pašā laikā Rogas un Meiera Hamlets nepārprotami ir mērķēts uz jaunāko skatītāju auditorijas daļu – līdzās tam, ka izrāde iekļauta Latvijas skolas somas programmā, varoņi uz skatuves, atsaucoties uz poļu šekspirologa Jana Kota grāmatas nosaukumu, nepārprotami ir mūsu laikabiedri. Viņi lieto rācijas un mūzikas atskaņošanas austiņas, dzer ūdeni no plastmasas pudelēm, ģērbjas (lielākoties) mūsdienīgi, un tamlīdzīgi. Šādu pašu pieeju sezonas sākumā Raiņa Pūt, vējiņi! interpretācijā jau piedāvāja Elmārs Seņkovs un Monika Pormale, izspēlējot Baibas un Ulda attiecību stāstu starp Dziesmu svētku kopkora dalībniekiem. Gan šīs, gan vēl arī citas pēdējo sezonu izrādes liek domāt par plūstošu paaudžu un līdz ar to arī teātra izteiksmes veida maiņu: 20. gadsimta 60. gados aizsāktā Šekspīra (un citu klasiķu) «revolūcija», kuras spilgtākais pārstāvis teātrī ir Pīters Bruks un kuru teorētiski apcerējis jau pieminētais Jans Kots, 21. gadsimtā iet vēl tālāk. Teātris vairs nevar pārsteigt skatītāju ar klasikas varoņu ieģērbšanu džinsos vai vienkāršu teksta piemērošanu šodienas leksikai, jāmainās arī varoņu domāšanai, mēģinot iedzīvināt šodienas pasaules uztveres modeļus, kam raksturīgs vienota skatpunkta sairums un plurālisms, uzmanības nenoturība, augstā un zemā nostādīšana līdzās, aktīva jautājumu uzdošana bez iespējamām pareizām vai nepareizām atbildēm. Šī domāšanas un dzīvesveida maiņa itin labi atbilst Šekspīra lugas sižetam, ietekmējot Hamleta un viņam apkārt esošo cilvēku attiecību interpretāciju.

Izklaide bez popkorna

Ielūkojoties Valmieras teātra mājaslapā, tūdaļ pamanāms, ka skatītāju viedokļi dalās krasās nometnēs – no «Ļoti patika! Mūsdienīga, asprātīga, aizraujoša» līdz «Manuprāt, klasiku nav vajadzīgs pielāgot katram laikmetam – tādēļ jau tā ir klasika. Citādi brīžiem šķiet, ka vienīgais, kā vēl pietrūkst, ir popkorns skatītājiem izrādes laikā». 

Žurnāli