Par radīšanas jēgu

Teātra magnētismam, poētismam, maģijai nebūtu nekādas nozīmes, ja tas nespētu mums «atklāt radīšanas jēgu, kuru mēs apzināmies tikai vienā līmenī, bet kura līdz galam atklājas citos līmeņos. Un nav svarīgi, vai prāts, respektīvi, intelekts apjauš šos citus līmeņus,» tā savā skrejošajā, trauksmainajā valodā pravieto Antonēns Arto. 

Gandrīz katrā numurā ir kāds teikums, frāze intervijā, reizēm – reti – vesels raksts, uz kura kā uz bērnu rotaļu piramīdītes kociņa pēkšņi sabirst un iegūst formu viss plānotais, vāktais un rediģētais materiāls. Šoreiz tas ir Arto augstais mērķa uzstādījums, kurš savelk kopā to, kas lasāms tālāk.

Atklāt un pārraidīt tālāk radīšanas jēgu tiecas izrādes, par kurām rakstām. Indras Rogas Hamlets, reizē credo, rūgta diagnoze un atvadīšanās no Valmieras teātra. Viestura Roziņa Kliedzēji Daugavpils teātrī – uzdrošināšanās un lidojuma brīvība, ņemot līdzi aktierus, kam arī iedvesta šī drosme un radīšanas jēga. Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra aktieru Vēstures izpētes komisija – smaga uzskatu pārbaude: kā orientēšanās pa sarežģītu apvidu, kur ikviena norāde var apmānīt, zem mīksta mauriņa paslēpties akacis, bet katrs solis bīstami sašūpot pārliecību, priekšstatus, hm, arī pašcieņu. 

Par to pašu runā dramaturgi – jauni, vēl jaunāki un visjaunākie, mēģinot noformulēt, kas viņi īsti ir un kāpēc aizvien no jauna gatavi pārvarēt bailes no tukšas lapas vai datora ekrāna, no aktieru neuzticēšanās un režisoru pašpārliecinātības.

Par to domā režisors Oļegs Šapošņikovs un aktieris Tālivaldis Lasmanis – kā vārdā iet tālāk, kā labad atsvabināties no saudzējošām ilūzijām, lai meklētu patieso darbā, kas pēc definīcijas ir izlikšanās. 

Par radīšanas priekšnoteikumiem un arī jēgu būs spiesti prātot tie trīspadsmit brīnišķīgie jaunieši, kas nule pabeiguši Kultūras akadēmiju un diplomdarbos pierādījuši, ka ir ne vien spējīgi, bet arī ar skatuves pievilcību apveltīti, ka apguvuši prasmi iedvest dzīvību savam alter ego – lellei un darboties ansamblī. Taču kā vienots, atjaunojošs spēks viņi tomēr neieies teātrī, kuram tikuši audzināti un apmācīti.

Gudrs tas Arto. Tikai nežēlīgs.