Neiespējamais klusums mākslas pasaulē

Moto: «Pārāk daudz nepareizu izvēļu noved pie apstiprinātiem stāstiem. Apstiprināti stāsti noved pie apstiprinātām identitātēm. Tās mūžīgi novedīs pie šīs milzīgās kļūdas, ko sauc par vēsturi. Mums nepieciešams klusums mākslas pasaulē.»

Jans Lauverss. Viss labais

Vairākas šoruden redzētas izrādes manā pārdomu telpā iezīmējušas savstarpējas sakarības, tās it kā sarunājas savā starpā, apstrīd cita citu vai negaidīti apvienojas teju unisonā par kādu visām kopīgu tēmu, lai gan pašas ir ļoti atšķirīgas. Beļģu režisora Jana Lauversa (Jan Lauwers) un Needcompany izrādi Viss labais noskatos starptautiskajā mākslu festivālā Rūras triennālē 6. septembrī. Libāniešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Valida Rāda (Walid Raad) izrādi-lekciju Luvras un/vai spārdot mirušo un igauņu videomākslinieces Kristīnas Normanas (Kristina Norman) līdzīgi definējamu, taču kardināli atšķirīgu izrādi Vieglāk par sievieti piedzīvoju Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus Rīgā – attiecīgi 9. un 11. septembrī. Festivāla pēdējā dienā paspēju aiziet uz ēku Briāna ielā, kurā iekārtota Latvijā jau labi zināmā franču režisora Filipa Kena (Philippe Quesne) instalācija Mikrokosms. Tā savukārt atsauc atmiņā pavasarī, 29. martā Minhenes Kamerteātra skatē piedzīvoto Filipa Kena pirmizrādi Farm Fatale. Galu galā, lai kaut cik ievērotu dzimumu līdzsvara principu, bet, saprotams, ne tikai tāpēc, pieminēšu arī 27. septembrī Starptautiskā teātra festivāla Sirenos Lietuvas izrāžu skatē redzēto režisores Janas Ross (Yana Ross) iestudējumu pēc Ēdena fon Horvāta lugas Vīnes meža stāsti Lietuvas Valsts jaunatnes teātrī. Izrādes ir tik blīvas un daudzslāņainas, ka šeit iespējams pieskarties tikai dažiem aspektiem.

Pasaule ir neatgriezeniski izmainījusies, to izjūtam arī Latvijā. Lai gan kopumā mūsu sabiedrība joprojām dzīvo tā, it kā Ukrainā karš jau būtu beidzies, Sīrijā tas nekad nebūtu sācies, Amazones mežu degšana uz mums nekādi neattiektos. Ar #meetoo solidarizēties nevaram, tāpēc ka pie mums nekas tāds, protams, nenotiek, jo seksisms ir normāla parādība, tik dziļi un pašsaprotami iesakņota mūsu kultūrā, ka to neievēro ne mākslinieki, ne kritika. Dažas no mūsu nācijas interesēm, piemēram, dzimstības veicināšana, ir pretrunā ar kopumā atzīto mūsu planētas pārapdzīvotību, kas, pēc ANO demogrāfu aplēsēm, sasniegs kritisko robežu 2050. gadā. Kā savienot dzīvi savā «viensētā» ar procesiem «globālajā ciematā»? Arī par to daudz jādomā visu minēto izrāžu iespaidā. 

Atkāpe par identitāti un kosmopolītismu

Tomēr, pirms aprakstu konkrētas izrādes, vēlos iezīmēt vienu būtisku dilemmu, kas visspilgtāk izpaužas Janas Ross izrādē Vīnes meža stāsti. Visas pārējās izrādes veidotas no mākslinieka pozīcijas, kurš, pirmkārt, mitinās mākslas teritorijā un, otrkārt, rēķinās nevis ar vienu konkrētu nacionālo kontekstu, bet drīzāk ar tā saucamajās Rietumu vērtībās balstītu izpratni, līdz ar to par adresātu izvēloties nacionāli neierobežotu sabiedrību. Grūti iedomāties, ka Jans Lauverss uzsvērtu savu beļģiskumu un uztrauktos par beļģu nācijas likteni. Viņa izrādē runā vismaz piecās valodās, un viņa, arī kā izrādes personāža, identitāte apvieno mākslinieka, vīra, tēva, eiropeiska baltā vīrieša lomas. Ņujorkietis Valids Rāds savukārt ilgus gadus ir mēģinājis mākslas valodā un teritorijā uzrakstīt savas dzimtās Libānas kara vēsturi, kuru, kā pats saka, viņš ir izdzīvojis, bet nav pieredzējis. Kristīnas Normanas igaunisko izcelsmi nodod akcents, ar kādu viņa runā angļu valodā, taču viņas mākslinieces identitātes ģeogrāfiskās robežas aptver vismaz Austrumeiropu. Filips Kens it kā izkūst savās izrādēs, tajās ir vienmēr klātesošs viņa atpazīstamais mākslinieciskais rokraksts un globāli vispārcilvēcīgas tēmas, taču kādu nacionālo identitāti noteikt, šķiet, ir neiespējami. Tomēr visiem minētajiem režisoriem mēs pēc vajadzības festivāla katalogā drošu roku pierakstītu valsti vai pilsētu, no kuras viņi patlaban nāk. Jana Ross sevi apzināti identificē kā kosmopolītisku nomadu, kas savā dzīvē un mākslinieciskajā praksē veido tiltus starp dažādām kultūrām.

Varam runāt par mūsdienās aktuālu kosmopolītiska mākslinieka tipu, kas veido starptautisku radošu kopienu