Neiestigt teātrī, atgriezties tajā

Monika Pormale neapšaubāmi ir viena no Latvijas scenogrāfijas būtiskākajām «stutēm» vai «influencerēm», un šeit nu patiešām šim vārdam ir jēga un nozīme, jo viņas ietekme ir daudzslāņaina un izvērsta. Par novatorisku telpas un cilvēka saskarsmes apjēgumu kļuva Monikas sadarbība ar Elmāru Seņkovu Nacionālā teātra izrādē Pūt, vējiņi!. Būdama starptautiski pazīstama, viņa gandrīz nepārtraukti strādā dažādos ārzemju teātros un projektos, un pēc Lilioma panākumiem šāgada Zalcburgas festivālā saņem aizvien jaunus režisoru priekšlikumus turpmākiem kopdarbiem. Tāpēc 23. novembrī viņai jābūt Rīgā kā Spēlmaņu nakts nominantei, bet uzreiz nākamajā dienā jādodas uz Vīni, jo Lilioms izvirzīts galvenajam izcilības novērtējumam Austrijas teātrī – Johana Nestroja balvai. Turklāt Monika Pormale māca jaunos scenogrāfus Latvijas Mākslas akadēmijā, un tieši viņai pieder ideja, ar kuru studenti šovasar piedalījās Prāgas kvadrienālē. Šī saruna notiek starp darbiem un braucieniem, starp nogurumu un entuziasmu.

Vai tas radikālais pagrieziens, kas bija izrādē Pūt, vējiņi! – cilvēktelpa vai telpcilvēki – tālāk attīstās arī ārzemēs?
Nē, tomēr nē. Pūt, vējiņu ideja un bilde ir izkristalizējusies tik ļoti laikā, tā bija tik saprotama un skaidra, ka vajadzēja tikai atrast īsto situāciju. Es pati to iniciēju, zvanīju Elmāram un vaicāju, vai viņam būtu interese strādāt ar Raini. Tas izauga no darba ar studentiem Akadēmijā: Raiņa jubilejas gadā mēs strādājām ar šo lugu, un mums nemaz, nemaz negāja viegli. Kāds no studentiem bija vienkārši izmisumā – kā to Raini ielikt mazajā maketa kastītē!

Par kvadrienāli un skolu

Ko jūs gribējāt parādīt Prāgas kvadrienālē? Studentu daļa man likās interesantāka pat par nacionālajām ekspozīcijām.
Es pati nebiju Prāgā, man ir tikai informācija no studentu sūtītajām fotogrāfijām. Es varu runāt tikai par mūsu ekspozīciju un to, kāpēc mēs veselu gadu veltījām Vāgneram. Tu minēji, ka skatoties Prāgā uz mūsu ekspozīciju, tev licies, ka tas ir estētisks un pabeigts māksliniecisks strupceļš.

Par to strupceļu es domāju tāda ziņā, ka mūsu skola ir tik augsti attīstīta, ka ir pazudis… trakums, kas tik ļoti saistīja citu studentu piedāvājumā. Teiksim, igauņiem bija pāris virves, krāsainas papīra loksnes, un pārējais jau bija atkarīgs no skatītāju fantāzijas. Latvijas piedāvājums bija perfekts. Un vai pilnība jau nav ceļa gals?
Mēs nevaram atļauties īsti trakot, jo trakošana paredz… Trakošana izslēdz estētiskas kategorijas. Mēs, tie «flagmaņi», kas vadām Scenogrāfijas nodaļu – ar lielu Andra Freiberga klātbūtni! – mēs nevarējām īsti pieļaut tādas vizuālas izpausmes, kas neiederas mūsu skolas iekoptajā estētiskajā laukā. Es pati kā studente atceros, ka Andris Freibergs ir sācis ar to – vai tad nevarēji pielīmēt pie kartona? Vai tam jābūt tik šķībi? Tas ir ļoti svarīgi, esmu pilnīgi pārliecināta, ka ideju jāprot pasniegt, to jāprot īstenot īpašā līmenī, idejai jābūt izstrādātai caur skicēm. Un ir atšķirība, vai skice ir tapusi uz salvetes vai kvalitatīva papīra. Kompozīcija ir svarīga.

Reinis Suhanovs teica, ka tava scenogrāfija Garajai dzīvei ir sarežģīti komponēta priekšmetu simfonija. Kaut arī paši priekšmeti bija, nu, ārpus estētiskām kategorijām.
Garajā dzīvē ārpus estētiskajām kategorijām varbūt bija priekšmetu daudzums, un reālisms pārvērtās sirreālismā. Bet tas, ka tur nekas nav nejaušs un viss ir pārdomāts – tas ir fakts. Un to es arī saviem studentiem uzsveru, ka uz skatuves viss ir ļoti rūpīgi jākomponē, ja mēs gribas skatītājam pārraidīt savu domu. Jo katrs priekšmets raida savu informāciju, ar mānīšanos teātri jābūt ļoti uzmanīgam. Ja tas ir ģimenes albums, tad tās nevar būt pāris lapas, salīmētas ar skoču. Mēs taču zinām, ka albums ir pilns ne vien ar fotogrāfijām, bet arī ar emocijām. Mēs taču zinām, ar kādu uzmanību cilvēki šķir albuma lapas, un tas ir sajūtams arī no astoņpadsmitās rindas.

Vāgners parasti atnāk kaut kad vēlāk, tas ir profesionāļu monopols, pie tā nonāk pusmūžā, radošajā briedumā

Man liekas, mēs īsti nesatikāmies ar Prāgas izstādes veidošanas principiem. Bija doma ļaut studentiem pašiem strādāt ar šo iespēju, un varbūt tā arī būtu jādara nākamreiz. Iepriekšējos gadus mēs esam darījuši to, kas mums pašiem ir interesanti, un tādā veidā parādījuši skolas procesu. Jo mums vienmēr ir svarīgs vārds «skola». Ar skolu mēs atšķiramies no citiem arī profesionāļu ekspozīcijā.