Tēmas ievads. Telpas pārmaiņas. Pārmaiņu telpa

Iecere paraudzīties ciešāk uz teātra telpas metamorfozēm radās tāpēc, ka šogad cits aiz cita bija paredzēti trīs dažādas starptautiskas nozīmes pasākumi. Pasaules mērogā nozīmīgākā scenogrāfijas un teātra telpas izstāde Prāgas kvadrienāle – 2019, kas notiek jūlijā. Valmieras vasaras teātra festivāls, kas augustā uz vairākām dienām pārņem visu pilsētu. Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus, kurš septembrī jau piecpadsmito reizi maina apjausmu par darbības mākslas iespējām. Lai arī šie trīs pasākumi jau pēc definīcijas domāti jaunu virzienu un ceļu rādīšanai, tomēr iecerēto tēmu gribēju virzīt visai šaurā leņķī, vispirmām kārtām lūkojoties uz to, cik daudzveidīga kļuvusi tradicionālā scenogrāfija, kā tā iziet no teātra ēkas un piemērojas plašākiem mērogiem. Taču redzētais pilnīgi noteikti rāvās ārpus manis iezīmētajiem rāmjiem.

Par to, ka vajadzēs mainīt fokusu, liecināja jau Prāgas kvadrienāle. Tā tradicionāli sastāv no divām atsevišķām izstādēm: viena ir studentu darbu skate, otra – nacionālās ekspozīcijas. Mijiedarbība, mērķtiecīga iedarbošanās, sadarbošanās, mākslas un realitātes robežu izpludināšana bija šāgada kvadrienāles vadmotīvs – tās galveno balvu Zelta trigu (zeltītu zemeslodi, kurai pāri traucas trijjūgs) ieguva Maķedonijas Republikas nacionālā ekspozīcija Šī ēka tiešām runā. Žūrijas lēmumā uzsvērta bija telpas, darbības, atmiņas, sabiedrības un saskarsmes vienība šajā projektā, scenogrāfija, kas pāraug politikā.

Latviju pārstāvēja Reiņa un Kristas Dzudzilo maģiskā mūzikas kastīte ZRwhdZ – akronīms vārdiem no Vāgnera pēdējās operas Parsifāls «Zum Raum hier wird die Zeit / Šeit telpa kļūst par laiku». Apaļa telpa baltām sienām, pilna izkliedētas gaismas un gandrīz netveramas mūzikas, grīda, kuras koka raksts tiecas uz centru, kupols, kurā vieglās, tikko nojaušamās ēnās spoguļojas grīda, un katra no šīm daļām rotē savā virzienā un savā ātrumā. Plauksta, pieskārusies sienai, aizslīd no tevis prom. Apsēžoties uz grīdas, skaņa, vibrācija, kustība iet caur tevi un kā kodolreakcijā izsit domas un sajūtas, kas tālāk skrien savu nenotveramu gaitu, izplešas un izzūd. Jā, telpa kļūst par laiku, apziņa pārplūst sajūtās un tālāk – zemapziņā varbūt. Iespējams, ka tieši šis transformācijas akts noteica žūrijas lēmumu, un Dzudzilo darbs ieguva nozīmīgo labākās kuratora idejas balvu.

Toties neieguva atzinību, pie kuras jau bija pierasts vairākas kvadrienāles pēc kārtas, mūsu studentu ekspozīcija . Scenogrāfijas nodaļas pirmā kursa studenti bija iekārtojuši slēgtu ceļojuma konteineru ar ideju un izpildījuma ziņā augstvērtīgu scenogrāfijas un plakātu ekspozīciju Jauns un Vāgners. Tā bija perfekta. Taču atvērtība un mijiedarbība ar skatītāju bija prasība arī studentu izstādē. Mūsu skola, Andra Freiberga skola, apzināti gāja citu ceļu. Par Latvijas scenogrāfijas skolu un tās izvēlēm numura tēmā runājam ar Moniku Pormali un Viktoru Jansonu. Un tā patiesībā ir vienīgā saruna par scenogrāfiju, taču arī tad pārkāpj vienas jomas robežas.

Pārējie tēmas autori vēl vairāk iet prom no teātra un tā telpas sakarību aplūkošanas, uzsverot to , kā dzīve un māksla ietekmē viena otru, kā mainās un pārbīdās mūsu uztveres robežas. Telpu vairs neiezīmē ģeometriskas vai ģeogrāfiskas koordinātas, bet kustība , virzība, vēsturiska, emocionāla, jutekliska pārklāšanās. Telpas jēdziens aizvien skaidrāk iegūst saskarsmes un izpratnes nozīmi.

Par ideālo cilvēku satikšanās un ietekmes telpu spriež Gundega Laiviņa kopā ar režisori Kristu Burāni, scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu un arhitektu Austri Mailīti.

Par uztveres, pieņemamā un tabu robežu izgaišanu raksta Zane Kreicberga, analizējot laikmetīgā teātra piedāvājumu.

Par pilsētas un teātra kopēju eksistenci raksta Ieva Rodiņa, atceroties Valmieras vasaras teātra festivālu.

Par to, kā pilsēta kļūst par mākslas kategoriju, ja to apraksta un analizē kā drāmu, par sarežģīto atmiņas un klātbūtnes pārklāšanos, kas notiek Berlīnes ielās, reflektē Deniss Hanovs.

Telpa mainās mūsu apziņā, un mēs atrodamies šajā pārmaiņu telpā. Tāda ir dzīve.