Gribi būt labais režisors?

Klāvs Mellis nupat ir saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņa pirmie iestudējumi Himna neatkarīgajā trupā Kvadrifrons un pavisam citādi uzvestais Mārtins Īdens Valmieras teātrī piesaistīja uzmanību ar īpatnēju dzīves skatījumu vienā gadījumā un spēju likt aktieriem atvērties un skaisti uzplaukt – otrā. Mūsu sarunas laikā Klāvs atbild ar lielām pauzēm, gandrīz katru teikumu sākot ar šaubu pilno «man liekas». Viņā ir maz jaunībai raksturīgā kategoriskuma. Tas pārsteidz un aizkustina.

Edīte Tišheizere. Sāksim ar vienkāršu jautājumu: kas dīda aktierus kļūt par režisoriem?
Klāvs Mellis. Nevaru atbildēt universāli, bet ar mani bija tā – kad pabeidzu «rozentāļus», gadu vispār nekur nemācījos, stopēju apkārt pa Eiropu. Atbraucu atpakaļ un izdomāju, ka gribu mācīties teātra režiju. Režisorus tajā gadā neuzņēma, tāpēc iestājos Eižvertiņas aktierkusā. Visi kvadrifronieši ir no turienes.

Anna Eižvertiņa sniedz ļoti klasisku krievu skolu. Cik lielā mērā tā joprojām ir alfabēts, kas ir jāzina? 
Domāju, ka man personīgi to vajag, jā. Bet, paskatoties uz Rietumeiropas teātri, – viņiem jau tādas krievu skolas vēsturiski nav. Un tas ir labi. Jo varbūt tieši tāpēc viņi ir varējuši atrast citus ceļus, pa kuriem iet. 

Man pašam sirdi silda un ļoti patīk dramatiskais teātris, un tā pamatā ir reālisms un psiholoģija. Tikai nezinu, cik daudz kāds kādam var iemācīt. Tas lielā mērā ir prakses jautājums: kaut ko ilgi darot, tu sāc to darīt labāk. 

Noteikti esmu pavisam citāds cilvēks pēc Kultūras akadēmijas studijām, bet man liekas, ka patiesībā daudz vairāk esmu iemācījies no tā, ka apmēram no 10 līdz 20 gadu vecumam man vienkārši ļoti patika iet uz teātri. Es biju no tiem jauniešiem, kas tiešām iet uz visu. Uz visām Homo Novus izrādēm, JRT, protams, bet sāku ar Dailes teātri. Man ļoti patika! Džilindžeram Kamerzālē bija tādas mazas, jocīgas izrādītes. Trīs draugi. Hemingvejs, Selindžers, Bekets; Piedzēries kuģis. Lielajā zālē Gruzdovam bija Raudupiete. JRT visi Latviešu stāsti, ļoti miglaini atceros arī Kairiša Skroderdienas, tad man bija kādi desmit gadi.

Man ļoti patika arī tas, kas šodien liktos aizdomīgs, piemēram, Gruzdovam bija izrāde, ko nokritizēja, – Klondaika, pēc Tenesija Viljamsa. Ja tā padomā, varbūt tas patiešām bija diezgan liels sviests. Bet toreiz man tajā tīņa dumpinieciskumā tur bija visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai pavilktos. Pasaule cietums un mēs – cietumnieki, viss slikti… Es tiešām savulaik esmu daudz redzējis, un tas arī ir kaut kā nodefinējis manu gaumi, kāda nu tā ir. Kopš tā laika man arvien retāk sanāk redzēt kaut ko tādu, kas mani ļoti aizkustina. Kaut gan ik pa brīdim, protams, gadās. 

Tajos skatīšanās gados man bija gan Džilindžera «mirklis», gan Hermaņa «mirklis», gan vēlāk Vlada Nastavševa «mirklis». 

Es arī nostrādāju JRT garderobē kādus gadus sešus, tā ka visas tā laika izrādes esmu redzējis neskaitāmas reizes. Vienam no garderobistiem obligātā kārtā ir jāsēž zālē un jāskatās, vai skatītāji neģībst, vai neiet čurāt, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc esmu ļoti daudz skatījies. Un visu šo skatīšanos un patērēšanu no šodienas pozīcijām es uztveru kā tajā laikā neapzinātu mācīšanos un formulēšanos.

Bet jautājums bija, kāpēc aktieri pievēršas režijai. Es nezinu, vienvārdsakot. 

Bet sevi kā aktieri tu vairs nedefinē?
Nē, definēju. Piemēram, tikko pirms trim dienām man bija pirmizrāde Dirty Deal Teatro – Miegapeles Paulas Pļavnieces režijā, es tur esmu aktieris. Nākamais mūsu Kvadrifrona darbs ir Lepnums un aizspriedumi, kur sevi definēju kā režisoru.