Par jauniem ceļiem

Katru gadu, tuvojoties Spēlmaņu naktij, parādās publikācijas par šo tēmu, jautājumi nominantiem, tiek izrunāti līdzīgi teksti – ka tie ir svētki, ka ir gods būt nominētam, ka mēs priecājamies par kolēģu veiksmēm. Pēc tam viss atkal noplok. Kāda ir teātra direktoru attieksme pret Spēlmaņu nakti? Diskusijā piedalās Jānis Vimba un Ojārs Rubenis (Nacionālais teātris), Andris Vītols (Dailes teātris), Gundega Palma (Jaunais Rīgas teātris), Evita Ašeradena (Valmieras drāmas teātris) un Dana Bjorka (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris). Rakstiski uz diskusijas jautājumiem atbildējuši Herberts Laukšteins (Liepājas teātris), Oļegs Šapošņikovs (Daugavpils teātris) un Vilnis Beķeris (Latvijas Leļļu teātris).

Evita Mamaja. Vai tie ir svētki teātrim un jums personiski?
Gundega Palma. Tas noteikti ir tāds kā pieturas punkts. Vai tie ir svētki vai ne tik lieli svētki – tas droši vien atkarīgs no tā, ir vai nav tās balvas. Bet svētki jau vairāk nevis tāpēc, ka ir balvas, bet tāpēc, ka visi satiekas. Balvas, man šķiet, ir tik subjektīva lieta... kā pagadās.

Evita Ašeradena. Jā, bet tad, kad tavam teātrim ir daudz balvu, tas nav subjektīvi. Kad ir maz balvu, tad ir subjektīvi.

Jānis Vimba. Viss ir atkarīgs no katra indivīda personiskās attieksmes. Tāpat kā runāt par Ziemassvētkiem vai par Jāņu svinēšanu. Tie ir svētki. Man personiski tas vienmēr ir licies svarīgi.

Evita M. Pēdējā laikā var novērot mazāku šīs ceremonijas apmeklējumu – tieši no to cilvēku puses, kuri nav nominēti. Pēdējos gados neieradās pat balvu saņēmušie režisori. Kas ir tas, kas katru gadu izraisa kaut kādu neapmierinātību un rūgtumu saistībā ar šo pasākumu?
Evita A. Man šķiet, tieši subjektīvais – vai gribas svinēt vai ne. Daugavpilij, Liepājai un Valmierai droši vien arī atkļūšanas problēma. Ir teātri, kas tajā vakarā liek izrādes. Ir arī tādi iemesli, ka ir jāpucējas, un varbūt vienkārši negribas. Mūsu teātrī šos svētkus ļoti gaida tie, kas pat nav aktieri, – pieskatuves cilvēki, kuriem tas ir svarīgi.

Ojārs Rubenis. Te ir trīs lietas. Pirmā, vai mēs šajā profesijā vēlamies būt kopā un svinēt. Un šim nolūkam Dailes teātra Lielā zāle nav par lielu, tā ir tieši tāda, lai visi teātri varētu fantastiski sapulcēties. Un arī foajē, lai varētu taisīt riktīgu balli. Tā ir katra individuālā sajūta, un, ja tu strādā šajā profesijā, tas ir brīnišķīgi, ja to var uztvert kā kopējos svētkus. 

Otra lieta, kas šos svētkus pavērš varbūt tādā nepareizā virzienā, – nav īsti skaidri spēles noteikumi. Man šķiet, tieši tas rada mulsumu. Tāpat kā attiecībā uz valdību un pieņemtajiem lēmumiem – var pieņemt lēmumu, bet šim lēmumam ir jābūt ļoti labi izskaidrotam. 

Un trešais – lai kāds būtu pats notikums, tas lielākoties ir veidots ar lielu mīlestību un sirdi, režisors vai iesaistītie aktieri to dara ar lielu aizrautību, taču jautājums ir, kā pēc oficiālās ceremonijas saglabāt un kuplināt šo kopīgo sajūtu – ballīti. Lai Skrastiņš var dejot ar Ditu Lūriņu vai Laukšteins ar Sniedzi.

Jānis. Katru ziemu, starp citu, tiek organizēts pasākums Žagarkalnā, kas gan nav tik nozīmīgs kā Spēlmaņu nakts, un es zinu daudzus cilvēkus, kuri tur nebrauc, kā arī nenāk uz Spēlmaņu nakti, jo primāri pats galvenais uzdevums šajos pasākumos ir sacensības vai sāncensības faktors, kas daļai cilvēku vispār ir mazsvarīgs, it īpaši teātra mākslā. Veidot teātri tikai tāpēc, lai sacenstos...

Evita A. Bet tas nav tikai tāpēc, lai sacenstos, tas ir, lai tiktu pamanīts. Ja tu spēlē Daugavpilī, Liepājā, Valmierā – cilvēki pat nezina, kādi tur ir aktieri. Un šī ir reize, kad tu vienkārši gribi tikt pamanīts.

Jānis. Sacensībās mēs automātiski uztveram tikai to pirmo un tos piecus nominantus, bet visi pārējie kļūst mazsvarīgi vai ir trešās šķiras māksla. Kāpēc? Tā nav. Netiek novērtēts pārējais – tas ir jautājums. Droši vien daļa no tā attiecas uz teātra vadītāju – kā to novērtēt. Un tas ir gandrīz neiespējami. Tāpat kā Žagarkalnā, mēs aizbraucam un ar asiņainu muti mēģinām sacensties snovbordā. Attopieties taču! Visiem ir svarīga uzvara...

Ojārs. Bet tas jau ir normāli un cilvēciski.

Gadās tā, ka žūrija ierauga kaut ko svaigu, un tas bez iebildēm liekas ģeniāli. Un tiek nominēts tikai tāpēc, ka tas ir kaut kas cits

Dana Bjorka. Es tev, Jāni, gribētu piekrist. Atbildot uz pirmo jautājumu, vai Spēlmaņu nakts ir svētki, – šobrīd laikam tomēr ne. Jo uz svētkiem cilvēki grib nākt, grib svinēt kopā, palikt, dejot, dziedāt. Es šādu kopsajūtu nenovēroju. Liela daļa cilvēku pēc oficiālās ceremonijas iet uz garderobi, apģērbjas un dodas mājās. Daļa paliek – jaunieši vai kāds uzvarētājs. Runājot par ziemas spartakiādi, spilgts piemērs ir Krievu teātris, kas ilgus gadus nepiedalījās ne Spēlmaņu nakts pasākumā, ne spartakiādē. Tas bija gan teātra politisks gājiens, gan cilvēku iekšējā nostāja – ko mums tur darīt? Pirms gada es kā teātra direktore organizēju bezmaz vai tādu piespiedu braucienu. Un tā ir patiesība, ko stāsta Jānis. Mūsu kolektīvs atbrauca, un mēs arī palikām mūsu kolektīva ietvaros. Netika atrasti nekādi jauni draugi vai paziņas, netika uzburta kopējā atpūtas vai satikšanās prieka sajūta. Šogad vienu no mūsu komandas dalībniekiem pat noņēma no sacensību trases, jo viņš bija pārāk profesionāls slēpotājs. Ja mēs runājam par svētkiem, par balli, tad svētkos nevar būt gradācija, novērtējuma – tu esi labs, slikts vai viduvējs. Svētku pamatmērķis ir draudzēties, atpūsties, apsveikt citam citu, pabūt kopā. Tiklīdz mēs runājam par vērtēšanu jebkādā nozīmē, par kopējiem svētkiem runāt diez vai izdosies. Kādam tie būs svētki un kādam tomēr ne.