Atspoguļot, lai izturētu

Kabarē mākslinieku duets, igauņi Makss un Mela, atrazdamies ambīciju un slavas virsotnē, taisni no skatuves attopas lopu vagonā uz Sibīriju. Aizrautības pilnais entuziasms, kura dzinulis bijis kāpt augstāk un augstāk, pārvērst dzīvi mākslā un izjust to līdz kaulam, tiek iemests Sibīrijas ziemā nosalt. Ar Melas entuziasmu tas arī notiek, bet Maksam māksla un iztēle kļūst par vairogu un savādu spoguli, kas palīdz izdzīvot, sagrozot realitāti tā, lai ir iespējams uz to paskatīties – kaut atspulgā. Makss izliekas, ka nekas traks nav noticis, izturas bezrūpīgi, turpina meklēt idejas jauniem kabarē priekšnesumiem un kopā ar Melu tos izrāda darba nometnē. Kad atklājas, ka Mela visu šo laiku pārģērbusies par vīrieti, viņa tiek nogalināta, un Makss paliek viens vai varbūt pusotrs – ar neizsīkstošo izdzīvošanas dzinuli.

Tāds ir Laura Gundara lugas Cabaret Siberia (2018) sižets, ko 2025. gadā Nīderlandes teātrī Toneelschuur Producties iestudējusi Agnese Laura Kumpiņa – Amsterdamā izglītību ieguvusī latviešu režisore. Izrādi iecienījusi gan sabiedrība, gan kritika – Nīderlandes nacionālais dienas laikraksts de Volkskrant atzinis Cabaret Siberia par labāko izrādi 2025./2026. gada sezonā^[1], un par spīti ierastajai praksei, ka projekta mūžs nav garāks par nacionālas tūres ietvaru, izrāde tiek rādīta vēl. Tāpēc šis mutanta žanra raksts tiecas iezīmēt koordinātas starp izrādes ierakstā balstītu recenziju, interviju un preses apskatu, lai iepazīstinātu ar jauno režisori un tvertu izrādes faktūru, tematiku un rezonansi.

NO SMAGA ZILOŅA UZ SPĒCĪGU GRIFU

Ceļš uz režiju Agnesei Laurai Kumpiņai bijis piedzīvojums, kas būtu atsevišķa stāsta vērts. Latvijā viņa ieguva bakalaura grādu LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas programmā, vienu no studiju gadiem pavadot arī Leļļu teātra aktieru kursā. Lai arī ilgi bija sapņojusi par aktrises profesiju, šajā gadā Agnese saprata, ka nav tai piemērota: «Es pārāk daudz analizēju visu, ko darīšu etīdēs.»^[2] Paralēli studijām viņa strādāja kino – aktieru atlases departamentā: «Mana izpratne par patiesu aktierspēli veidojusies tieši no kino skatpunkta.» Taču pēc akadēmijas absolvēšanas viņa atdūrās pret teātra mūriem: «Es piedāvāju sevi kā suflieri, producenti, jebko – neierobežotās stundās un bez atalgojuma.» Bet ar entuziasmu un vēlmi strādāt teātrī nebija gana. «Šķita, ka man ir ļoti daudz ko dot, un, ja tu nevari iedot to, par ko tev šķiet, ka vari, tas ir vēl grūtāk, nekā tad, kad kaut ko nesaņem.»