Viena saruna divās ainās

Neiedomājami agri izbraucām uz Rēzekni, es mašīnā gulēju. Jānis sanesa visu un sakārtoja izrādei, es paliku mašīnā vēl pagulēt. Esam nospēlējuši Kaku un pavasari, ko abi kopā spēlējam jau 10 gadus. Kamēr es mašīnā vēl vairākas stundas gulēju, Jānis tikās ar skolotājiem un piedalījās sarunās. Nesen kā iestiprinājušies Ausmeņas kebabā, beidzot ripojam uz mājām. Kādā brīdī sāku mūsu sarunu ierakstīt.

1. AINA. RĒZEKNE–OGRE

Jānis Znotiņš. Katra sekunde, tā bija un vairs nav. Un tad ir jautājums, kā savu sekundi piepildi, ar ko. Tu dari darbu, kas patīk, kas gandarī. Man ir svarīgi, lai tam ir pievienotā vērtība. Es uztaisu izrādi, braucu uz skolām, redzu, ka bērniem deg acis, viņi ir priecīgi, skolotāji pateicīgi, saka – esam pacēluši tēmu, par ko citādi nerunā. Un tālāk es varu piedomāt klāt, ka šādi brīži cilvēkam dod jēgpilni pavadīta laika minūtes. Mani skatītāji ir nākotnes cilvēki.

Ance Muižniece. Varbūt vēlme runāt ar jauniem cilvēkiem nāk arī no tā, ka ļoti negribas krāmēties ar vecākiem cilvēkiem?

Jānis. Tas arī var būt. Labākajā gadījumā mēs varam iedvesmot skatītājus, lai viņi ir forši, patriotiski, paliek Latvijā, grib mācīties… Viss. Bet nu, otrs variants ir – tu spēlē tik labi tās izrādes, ka nabaga jaunieši pēkšņi izdomā, ka grib kļūt par aktieriem. Kaut gan es neesmu dzirdējis, ka pēc mūsu bērnu izrādēm kāds būtu tā teicis. Protams, ko mēs vispār zinām. Ja mūsu izrāde ir nospēlēta 218 reizes, tie varētu būt ap 18 tūkstošiem skatītāju. Ko mēs par viņiem zinām? Es kā mākslinieks vienkārši pildu savu funkciju, nodibinu kontaktu ar skatītāju, pēc reakcijas liekas, ka viņiem tas patīk. Bet kaut kādus dziļākus secinājumus par to, ko jaunieši, ko bērni, ko skolotāji saprot, mēs īsti nevaram izdarīt.

Ance. Izrādes, ko mēs taisām, kaut kādā ziņā ir domātas ne tikai pusaudžiem, tās tikpat ļoti ir domātas viņu vecākiem, un tās ir domātas mums un arī mūsu vecākiem. Apzināti mans mērķis ir bērns, bet neapzināti es strīdos ar savu vecāku paaudzi.

Jānis. Okei, bet ko mums vispār šāda refleksija var dot? Mēs varētu analizēt viens otru. Un tad ir jautājums, ar kādu mērķi es tevi analizēju, es mēģinu saprast, kas tu esi? Vai, piemēram, es mēģinu saprast, kāpēc mēs kopā strādājam?

Ance. Paskaties, pietura Tēviņi!

Jānis. Ā, kāpēc vēl man patīk skolas – patīk braukāt pa Latviju. Baigi forši, ka esi bijis tādos mazos ceļos, kur citādi nekad dzīvē nenonāktu. Aizbrauc un saproti, ka ir tik daudz skolu, tik daudz cilvēku, katrs savā kaktiņā. Nevar teikt, ka viss ir pamests, tā nav. Vienīgi kultūras namus gan es daudz esmu redzējis tukšus. Jā, bet par to, kāpēc mēs kopā strādājam.

Ance. Nu?

Jānis. Man liekas, ka tu ļoti labi papildini. Es neesmu universālais kareivis, kas dara visu. Kaut kas tīri tā kā iztrūkst. Un tad tu to piepildi.

Ance. Mēs viens otru tik labi pazīstam, ka ir ļoti viegli saprasties.

Jānis. Kursā jau mēs baigi nečomojāmies.

Ance. Nē. Un patiesībā pēc tam arī ne. Bet Laura^[1] palika stāvoklī.

Jānis. Jā, Laura palika stāvoklī. Paldies Uldim^[2].

Ance. Nu, mums ir arī viedokļu sakritība.

Jānis. Bet nav arī tā, ka baigā viedokļu sakritība. Man liekas, ka mēs cienām viens otra viedokli.

Ance. Nu jā, ir reizes, kad es tev riktīgi nepiekrītu, bet man…

Jānis. Neesmu dzirdējis, ka tu man teiktu – nu šitam es galīgi nepiekrītu…

Ance. Bet tas netraucē. Es zinu, ka varu tev pateikt visu, kā es domāju un ko jūtu.