Privilēģija dauzīties

Pēc redakcijas ierosinājuma par Reiņa Dzudzilo uzdoto jautājumu «Kur sākas scenogrāfija?» reflektē Marianna Lapiņa, Justīne Jasjukeviča, Ildze Jurkovska un Dace Ignatova.

Marianna Lapiņa. Kur sākas scenogrāfija? Radās jautājums, vai izstāžu scenogrāfija ir scenogrāfija. 

Justīne Jasjukeviča. Ir. Tā ir scenogrāfija.

Ildze Jurkovska. Bet kāpēc šaubas?

Marianna. Scenogrāfu vidē ir liela pretestība tam, ka tā ir scenogrāfija. Tāpēc, ka scenogrāfija ir ciešā saistībā ar laiku, tas ir notikums laikā. Vai izstādi mēs uztveram kā laika nogriezni no brīža, kad ieej, līdz tam, kad izej?

Ildze. Es domāju, ka jā.

Justīne. Un skatītāja pieredze – skatītājs ir gan aktieris, gan vērotājs tajā brīdī. Izstāde ir tāda pat imersīva pieredze. Mēs ar Anitu Paegli strādājam pie viņas personālizstādes Mākslas muzejā, un domāju nevis, kā atrādīt viņas darbus, bet kā skatītāju paņemt viņas ilustrāciju pasaulē. Izklausīsies naivi, bet scenogrāfs par to domā visaptveroši, mākslinieciski, nevis tikai tehniski. Viņš ir vēl viens mākslinieks, nevis izstādes izkārtotājs.

Ildze. Viņš ir tilts starp skatītāju un mākslinieku. Mākslinieks ir radījis mākslu, scenogrāfs viņam ir skats no malas.

Justīne. Mākslinieks, kam tā izstāde būs, ir teksts, un scenogrāfs ir tas, kurš to tekstu padara telpisku. 

Marianna. Tur var kurators palīdzēt. Režisors ir kurators. Un koncertu scenogrāfija?

Ildze. Tas jau atkarīgs no uzstādījuma. Es laikam sliecos vairāk, ka arī koncerta scenogrāfija ir scenogrāfija. Tas pats laika nogrieznis, tie paši skatītāji, tie paši izpildītāji, tur visas sadaļas sakrīt.

Justīne. Tad jau nonākam pie Reiņa jautājuma – kur sākas scenogrāfija? Ja koncertā kāds domā par telpisku notikumu uz skatuves, tad, jā, tā ir scenogrāfija un tai tur ir vieta, un tā ir vajadzīga.

Dace Ignatova. Man šķiet, ka scenogrāfija sākas galvā, un tur ir tā sakne. Un problēma. Vai tad nav tā, ka var skatīties uz izstādi, nedomājot par to, ka tā uz skatītāju attiecas kā izrāde vienai personai, ka var koncertā aiztaisīt acis? Ir bijuši gadījumi, kad vienkārši klausies un izslēdz to scenogrāfiju. Bet patiesībā jau scenogrāfija ir tas, ka tu galvā saproti, ka visas lietas, telpa vai vide, vai vieta ir noteiktā kompozīcijā, un tu galvā pats saliec likumsakarības. Izdomā noteikumus. Un tur jau tā sākas.

Ildze. Bet tas tā kā no skatītāja skatpunkta.

Dace. Bet mēs jau visu laiku esam skatītāji. Dzīvē mēs esam skatītāji. Tātad viss, uz ko virzi savu skatienu, ir tavā galvā.

Ildze. Bet vai tā ir? Ja pie notikuma nav cilvēka, kurš ir domājis par telpu, vai tā ir scenogrāfija?

Dace. Kādam, kaut vai producentam, ir jāizdomā, kur tas notiks. Bet to var domāt kopā ar scenogrāfu, ir interesantāk.

Ildze. Piemēram, konkrētā bārā katru ceturtdienu notiek koncerti. Mūziķis domā – es te atnākšu un spēlēšu. Bez uzstādījuma, ka jāiekārto telpa. Arī telpas īpašnieki katram koncertam neizdomā kaut ko jaunu. Vai tādā gadījumā šī telpa ir scenogrāfija, ja par to neviens nav domājis?

Justīne. Nu, nē, tad tas ir tāds hepeninga notikums. Bet savukārt tad, ja uz šo vakaru atnāk scenogrāfs un tur spēlē mūziķis tērpā un kaut kāda glāze vai vēl kaut kas tur stāv – man šķiet, ka tā ir sadzīves dramaturģija, sadzīves scenogrāfija, kad vari ieraudzīt kaut ko, kas ir neplānots. Un tad jau tavā galvā scenogrāfija ir notikusi.

Ildze. Tad jau tas ir skatītājs, kurš izsecina, kas ir scenogrāfija vai nav.

Justīne. Tu jau nevari nebūt scenogrāfs arī tad, kad no tevis to neprasa.

Dace. Tas būtu tā kā ar ticību – kad esi baznīcā, esi kristietis, bet kad tur neesi, tad neskaities. Tik absurdi jau tas nav. Es saku – tas ir galvā. Vai nu tu gribi vai negribi to scenogrāfiju. Prāts ir vienīgais, kas ierobežo to, vai tā scenogrāfija ir vai nav. Kas tad parakstās zem scenogrāfijas? Kam tur ir jābūt? Tur ir jābūt telpai, vietai, videi…

Ildze. Laikam.

Dace. Laiks ir visu laiku. Arī telpa un vide.

Marianna. Jābūt kaut kādai apzinātai izmaiņai laikā. Tur es argumentētu – Aleponijā koncertos ir pielikta zelta folijas siena, tātad kāds par to ir domājis, ir ņēmis divpusējo līmlenti un to tur licis. Bet es iebilstu, ka tā nav scenogrāfija, jo tur nav nekādas apzinātas… Man liekas, tur ir jābūt kādai izmaiņai laikā, arī, ja tā izmaiņa ir nemainība.

Ildze. Jā, jo bieži vien, par koncertiem runājot, nav izmaiņas laikā.

Marianna. Tad es teiktu, ka tā nav scenogrāfija.

Justīne. Tādos mazos istabas izmēra koncertos, es domāju, tā nav scenogrāfija, kuru kāds ir plānojis. Tā ir nejaušība, kuru skatītājs var novērot. 

Dace. Bet es biju Cēsu koncertzālē un diemžēl ar acīm ciet klausījos, ko spēlē un dzied. Tu esi koncertzālē, tur ir skatuve, scenogrāfam ar to telpu būtu jāstrādā. Bet neviens to nebija darījis, un tāpēc nav variantu, ir jāizslēdz skatīšanās, lai baudītu.

Justīne. Jā, bet vai tas nav egoistiski – gribēt, lai vienmēr būtu scenogrāfija? Jo man šķiet, tādā koncertā mūzikai patiešām ir galvenā loma. Tas arī ir absolūti leģitīmi, ka koncerts notiek ar acīm ciet, ka tu tikai klausies. Vai skaties uz orķestri, kā tas pulsē vienā ritmā.

Dace. Jā, bet orķestris ir bedrē. Uz skatuves ir solisti. Varētu skatīties uz solistiem, bet viņiem fonā ir ekrāns ar briesmīgu video.

Justīne. Tad stop, tur bija scenogrāfija, un tas ir gaumes jautājums.

Bet parunāsim par izrādēm!

Ildze. Var atdalīt mūziku no scenogrāfijas. Nu, izrādē to nepavisam nevar izdarīt. Izrādē un kino viss ir vienlīdz vērtīgs, tāpēc tas ir kaut kas cits.

Justīne. Bez bildes nav kino.

Marianna. Mums maģistrantūrā vēl bija diskusija par to, vai kino ir scenogrāfija, jo kino ar izņēmumiem ir vides ilustrācija.

Ildze. Arī kino var būt scenogrāfija. Mēs tikko runājām, ka scenogrāfija ir pat telpa, par kuru neviens kā par tādu nav domājis.

Marianna. Interesanti, ka scenogrāfija kino – to sauc par mākslas departamentu vai kā – tā gandrīz vienmēr ir vides ilustrācija, un tas nav tas, kas ir scenogrāfija. Cinevilla – tev vajag noteikta gada sētiņu, un tad tu taisi tādu sētiņu. 

Ildze. Scenogrāfija teātrī nav vides ilustrācija. Ja mēs taisām apzināti izrādi ar scenogrāfiju, tad tas ir kaut kas mazliet cits nekā visas pārējās scenogrāfijas.

Dace. Iztēlojies – taisīt neapzināti?

Ildze. Tāpēc jau es saku – mēs teātrī ļoti apzināti taisām. 

Justīne. Jā, bet man liekas, kino arī – tās jau ir izvēles.

Dace. Bet mums ir mācīts, ka visam, ko uz skatuves uzliec, ir svars un ir nozīme. Tu veido stāstu caur priekšmetisko, vizuālo pasauli. Skaidrs, ka viss ir svarīgi, bet tad ir tās vietas… Izejas punkts nav teātra māja, Nacionālais nav vienīgais teātris. Teātris ir arī viss Homo Novus festivāls. Tas ir ārpusē, un tur jau ir lietas, kuras vari iekadrēt, ja mēs runājam kino valodā, tur jebkurā gadījumā ir kompozīcija. Ir jāzina, kas ir tur, kur skatītājs skatās.

Tad, kad esi atrisinājusi tos trakos mezglus, tos dažus vārdus, tos punktus, tad arī viss pārējais pievelkas klāt

Marianna. Es kādreiz gribētu uztaisīt tādu aklo vistiņu scenogrāfiju, kur aizsien acis un tu griezies, kaut kur brauc ar mašīnu un kaut kur attopies.

Ildze. Kad pirmo reizi lasīju jautājumu, kur sākas scenogrāfija, es to ļoti uztvēru no mākslinieka radītāja skatpunkta: kur man, manā galvā rodas scenogrāfija, no kurienes man rodas kaut kādas idejas par scenogrāfiju. Par kaut ko tādu mēs varētu parunāt.

Dace. Nu galvā, galvā taču.

Ildze. Mana atbilde bija – uz ielas. Es esmu kaut ko redzējusi, man ir bijusi noteikta pieredze, tāpēc es to taisu un būvēju.

Dace. Galvā!

Marianna. Tur var argumentēt, ka viss ir galvā, arī scenogrāfija.

Dace. Saruna beigusies!

Ildze. Bet kas ir tavs iedvesmas avots, Dace? Kur tieši galvā?

Dace. Gan jau neirozinātnieki zina, kurā vietā tev tā iedvesma ir. Bet, kad mēģinu atrast scenogrāfiju, gribot negribot ir jāiet un kaut kas jāskatās. Vai nu grāmata jāskatās, vai jāiet staigāt. Tu esi skatītājs. Tikai no tā, ko tu redzi, vari galvā salikt bildi, nav variantu. Reti ir gadījumi, kad tev ir uzreiz skaidrs. Bet tas, iespējams, arī ir tāpēc, ka tev galvā jau ir kāda kartotēka, kaut kāds arhīvs, no kā smelies. Visbiežāk jau taisi scenogrāfiju kaut kam, ko esi izvēlējies, tātad tevi tā tēma interesē. Vai arī neinteresē un spīta pēc gribi pierādīt…

Ildze. Es tikko satiku Kristīni Jurjāni, un viņa stāstīja, ka visinteresantākais ir radošais process, jo tad ir tā lielā izpēte. Ir taču tik aizraujoši pētīt konkrēto tēmu. Kā jums ir ar izpēti?

Justīne. Es arī gribētu atbildēt uz jautājumu, kur sākas scenogrāfija. Man liekas, tā sākas tur, kur tu zini, par ko tev jādomā. Piemēram, esi saņēmis dramaturģiju, lugu vai teksta gabalu un esi izkonspektējis, kuri ir svarīgie vārdi, un tad ar tiem staigā un meklē. Tad tos apaudzē, un tur tā scenogrāfija arī veidojas. Tu ieliec sevī lugas koncentrātu… Tas, ko tu visu laiku turi galvā, ir atslēgas, tā suliņa, kas tomēr ir maza daļa no visas lugas. Un tad, kad esi atrisinājusi tos trakos mezglus, tos dažus vārdus, tos punktus, tad arī viss pārējais pievelkas klāt.

Ildze. Tu teici, ka staigā un meklē. Vai tas ir tāds apzināts gājiens?

Justīne. Dzīvo ar tēmu, kamēr esi savā galvā kaut ko izdomājusi.

Dace. Svarīga nianse ir laiks, kas ir iedots. Katram, kurš strādā pie izrādes, lai arī kāda komanda tā ir, katram ir laiks, lai darītu savu darbiņu. Un arī scenogrāfam vajag laiku. Mēs esam pieredzējušas, ka scenogrāfs ir viens no pēdējiem, kuru pieaicina. Laiks ir svarīgs. Tev ir materiāls, un tev ir laiks, un tu meklē.

Ildze. Par izpētes lietu – kā jūs katra savācat šo kartotēku? Jūs kaut ko zīmējat? Kādi ir jūsu rīki?

Marianna. Man beidzamā laikā ir sanācis daudz strādāt ar laikmetīgo deju, kas ir tāds abstraktāks žanrs, tur nav lugas, mēdz nebūt arī ļoti konkrētas tēmas. Tagad arī strādāju ar Vladimiru Goršantovu Ģertrūdes ielas teātrī, un tā nav tik abstrakta laikmetīgās dejas izrāde, bet man ļoti bieži jāmēģina ielīst galvā māksliniekam. Un es mēģinu izvilkt destilātu, nodefinēt sev, kas tas ir. Par instrumentiem – es daru tā, kā mums akadēmijā pie Monikas [Korpas] bija jādara: esmu atsākusi rakstīt, zīmēt kladē, lieku visu, kas man ienāk prātā, tādā rasolā un vienkārši maucu – bildes, skices –, un diezgan ātri var saprast, uz kurieni tas velk. Jā, es zīmēju skices ar roku kladē, es taisu to, ko mēs saucam par «mūdbordiem», bet sajūtu groziņā var būt jebkas – debesis, ļoti konkrēts rekvizīts, cita luga. Un tad to vajag izsijāt, un pēc tam taisu skices un maketus, un vizualizācijas.

Ildze. Vai jums šajā sajūtu groziņā ir kaut kas, kas vispār nav telpisks, kaut kas, kas neatgādina telpu, kostīmu vai…?

Marianna. Daudz. Sākumā tur ir lietas, kas nav paņemamas rokās vai kaut kur izmantojamas, piemēram… saullēkts – beigās tas translēsies kā gaisma vai kas cits. Maģistrantūrā, atceries, mums Suhanovs lika izvēlēties materiālu, tekstūru, un esmu novērojusi, ka ir materiāli, objekti vai priekšmeti, kas man kā scenogrāfei patīk, un tāpēc tie atrod ceļu uz izrādēm. Mākslīgais zālājs – man patīk, kā tas izskatās, patīk tam būt blakus, un tas man ir jau nez cik izrādēs. Mēģināšu lēnām izskaust.

Justīne. Es tagad šuju sešdesmit rozā cimdus, nezinu, kāpēc man likās, ka ir normāla ideja to izdarīt pašai, nevis kaut kur pasūtīt. Tāpēc šķiet, ka man ir rozā periods, jo es visu laiku redzu to krāsu sev apkārt.

Dace. Man Laika zobā bija rozā un košļene, un kaut kas tāds, kas… nav pārgājis. Man agrāk tiešām nepatika rozā krāsa, bet tad tā palēnām ienāca, un es sapratu, cik tā ir jaudīga. Man patīk pie tās atgriezties. Un galu galā ir forši, ka nepamet kādas lietas.

Ildze. Man ir ļoti līdzīgi. Galvenais ir pieredze, kas jau ir uzkrāta, tas uzreiz ir atspēriena punkts, un tad nāk izpēte, kas cieši saistīta ar konkrēto darbu.

Justīne. Tu saki – uzkrātā pieredze. Bet vai tas nav kaut kāds a priori lielums? Jo es nezinu, vai mēs varam radīt kaut ko absolūti ārpus sevis. Ja nu vienīgi izpētē to nepiejaucē un tas nekļūst par tavas pieredzes daļu. Bet vispār viss tomēr nāk no personīgās pieredzes.

Marianna. Kā tev sākas scenogrāfija, Ildze?

Ildze. Ļoti līdzīgi. Jā, un izpēte, kas tiek veikta konkrētam darbam, tā jau arī kļūst par pieredzi, kas noderēs nākamajam darbam. Rāmis, caur kuru mēs varbūt skatāmies arī uz nākamo darbu. Iedomājieties, cik tas ir sarežģīti – uztaisīt izrādi pilnai zālei, sešsimt cilvēkiem, un katram uzkrāta sava pieredze un savas asociācijas.

Marianna. Kā Reinis [Suhanovs] saka par frekvencēm – kādam trāpi un kādam ne.

Dace. Akadēmiskajā zīmēšanā bieži vien ir jāzīmē portreti, un, lai kā tu zīmētu to svešo cilvēku, tāpat kaut kādā mērā portretēsi sevi. Domāju, tas pats attiecas arī uz to, kā mēs zīmējam telpā. Tāpēc jau var teikt, ka ir rokraksts, jo tas pasaka kaut ko par pašu autoru.

Ildze. Bet kad jātaisa kāda dokumentāla lieta. Ko jūs par to domājat?

Dace. Nu, tas jādara par mums vecākiem cilvēkiem, man šķiet.

Ildze. Jauniem cilvēkiem nav jātaisa dokumentālas lietas?

Dace. Es nezinu. Mums vēl ir tik daudz pieredzes, ko uzkrāt, lai tas vēlāk būtu interesanti. Nevis tagad nodarboties ar refleksiju.

Marianna. Tagad mēs ar Vladimiru taisām izrādi par viņu un viņa ģimeni, un es jūtos kā dokumentālā teātra pētniece, kad viņš man stāsta, no kurienes, kāpēc.

Ildze. Zālāju negribas tur ieviest?

Marianna. Nu drusciņ jau gribas. Bet mēs ar Vladu domājam līdzīgi. Izrāde ir par viņu, viņš ir daudz atvēries, stāstījis par savu dzīvi… Domāju, ka tas ir dokumentāli, ko mēs tagad darām.

Justīne. Tas jau saslēdzas ar jautājumu, kā vispār strādāt komandā, kur ir dažādas personības. Kas arī ir viens no mums uzdotajiem jautājumiem – kā Grāfienēs sadzīvo dažādas mākslinieku personības.

Prasu nevis kā draugiem, bet kā profesionāļiem. Es uzticos jūsu viedoklim

Marianna. Mēs jau esam par to runājušas – esam tik dažādas, un, kad mēs kopā taisām, tas… ir kaut kāds piektais. Var redzēt, kur ir kaut kas no Justīnes, no Daces, var mēģināt to atšķetināt, bet, kad sākam kopā domāt, tās ir nevis četras ceturtdaļas, bet kaut kas piektais.

Justīne. Jā, iespējams. Man gan šķiet, ka vajag dot katrai iespēju pienest to, ko viņa vislabāk pārvalda vai kur ir vispārliecinošākais impulss. Un tad, kad katrai ļauj to telpu, kur atnest savu pārliecinošo ideju, tad arī katlā kopā izvārās kaut kas. Tas piektais.

Ildze. Tad sanāk viskvalitatīvāk.

Justīne. Jā.

Ildze. Es nebiju aizdomājusies par to, ko Justīne saka – strādājot komandā, ir šausmīgi svarīgi apzināties, kas kuram patīk, ko kurš labprātāk darītu, ko kurš māk. Un ja mēs to apzināmies un tā arī strādājam, tad beigās rezultāts ir kvalitatīvs tāpēc, ka bija komandas atmosfēra.

Justīne. Klasiskas izrādes tapšanā katrs dara savu darbu, savu atbildību – dramaturgs, režisors, scenogrāfs, komponists, horeogrāfs, aktieri. Ja visi pārstāv vienu mākslas veidu, arī katram vajag atrast savu šķautni, kuru aizpildīt, strādājot komandā.

Ildze. Atrast komandā savu vietu. Tāds kolektīvs var dzīvot un radīt. Tad tas ir prieks.

Dace. Vai nav likumsakarīgi, ka beidzamā laikā neesam kopā strādājušas? Tas, ko saki – atrast katram savu vietu tad, kad ir dažādas profesijas, ir vienkāršāk, bet ja mēs visas pārstāvam vizuālo nozari, katrai ir kaut kas spēcīgāks un mazāk spēcīgs. Tas manī raisa pārdomas, ka kopprojekti ir reti un tādiem tiem arī jābūt. Kad strādā viens, izmēģini visu ko jaunu, arī to, ko, iespējams, neproti vai nepārzini, vari kļūdīties. Un katru reizi krāj pieredzi. Bet, ja ir jau skaidrs, ka es katru reizi darīšu to, kas man sanāk, ir daudz sarežģītāk, jo gribas jau sevi izaicināt. Nu, mēs strādājam visas četras kopā tur, kur tas ir vitāli nepieciešams, kur tiešām mums ir skaidra ideja, kas iet visam cauri, zem kuras mēs visas varam parakstīties. Vai kur ir jautrība, un tas vairāk ir notikums nekā vienkārši darbs pie izrādes.

Justīne. Nevajag aizmirst, ka Grāfienes radās studiju laikā, superagrā brīdī. Mēs bijām pirmajā kursā, kad nosaucām sevi par Grāfienēm un uztaisījām pirmo kopīgo notikumu. Un tas jau vispār ir mūsu ceļa pats, pats sākums, proti, ir dabiski, ka mēs sākumā darījām visu kopā tāpēc, lai būtu drosmīgākas un lai varētu vairāk izdarīt – gan studēt, gan jau spert soļus un mēģināt strādāt. Tagad ir pagājuši septiņi gadi, un beidzamā laikā mēs strādājam atsevišķi. Man šķiet, tas ir likumsakarīgi, dabiski un ļoti pareizi, lai mēs varētu saprast, kas esam katra atsevišķi. Šābrīža formāts, man šķiet, drīzāk ir tāds, ka mums būtu jāiniciē pašām tas kopīgais projekts. Un pēdējie darbi, kas mums ir bijuši kopā, tās nav bijušas izrādes, jo tajās, iespējams, būtu pārāk grūti saslēgt četras personības. Jo tur ir tik daudz citu personību, kuras ņemt vērā.

Marianna. Man ir konkrēta sajūta, ka tagad, kopš mēs mazāk strādājam kopā, sāku saprast, ka es esmu es. Jo daudz kas profesionāli bija Grāfieņu darbs.

Dace. Iespējams, ja ir ļoti draudzīgs kurss, vari vērsties pēc padoma pie draugiem. Tev ir mazlietiņ aizmugure, es ikvienai no jums varu pajautāt to, ko man ātri vajag, un es arī to iespēju nesmādēju. Un prasu nevis kā draugiem, bet kā profesionāļiem. Es uzticos jūsu viedoklim. Tā ir baigā vērtība.

Justīne. Tā ir vislielākā pievienotā vērtība vispār tam, ka mēs satikāmies un iemācījāmies runāt godīgi, kritizēt un atbalstīt.

Dace. Jā, jo kritika jau ir ne tikai labais un sliktais, tas ir komplekts. Īstie draugi var pateikt acīs, ko viņi par tevi domā. Ja nesaka neko vai saka tikai labās lietas – tas jau ir ļoti aizdomīgi.

Justīne. Es arī vienmēr esmu domājusi, ka esmu drošībā. Ka jūs pateiksiet.

Marianna. Jā, tas gan. Ja kāda no mums sāktu kaut ko ļoti aizdomīgu darīt, mums būtu sapulce.

Dace. Mēs brīdinātu cita citu.

Justīne. Kļūdīties jau var. Var eksperimentēt un var nesanākt, un tad ir ļoti jauki to pārrunāt. Bet tādā radošā virzienā pārrunāt. Nevis nokritizēt līdz zemei, tā, ka tev vairs negribas strādāt. Vai arī melot un stāstīt, cik viss ir perfekti. Analītiski runāt par profesiju – man liekas, tā ir liela vērtība. It sevišķi tad, kad vairs neesi studiju vidē. Kad paliec viens, tad šie cilvēki ir pa īstam svarīgi.

Ildze. Jā, tas ir ļoti forši. Bet par scenogrāfu kopienu – baigi prasītos to Latvijā paplašināt, izveidot.

Dace. Mēs varam citēt Moniku, kas ir tepat aiz sienas, ka nākotnes profesija ir scenogrāfija. Es ik pa laikam, kad netieku kādam jautājumam pāri, attopos pie domas – kāda nākotne, kas tas vispār ir. Bet tad atkal saproti – ir. Tā ir nākotne. 

Ildze. Kāpēc?

Dace. Tāpēc, ka tā ir tā vērtība, jo tu ņem un skaties jebkādas lietas – kaut vai cilvēku vai konfekti – kontekstā ar telpu, ar to, kur mēs vispār atrodamies. Tas ir domāšanas veids. Tas jau ir tas, ko iedod šī nodaļa. Šeit tu iemācies strādāt kontekstā ar laiku, strādāt komandā. Lielākā daļa, es domāju, to iemācās šajā nodaļā. Mēs redzam, kur ir pasaule, jo pasaule neprot strādāt kopā. Un katru reizi, strādājot komandā, mēs sev atgādinām, ka ir jāstrādā kopā, tur ir nākotne. Kā jums šķiet?

Marianna. Ļoti foršs monologs. Katram labam cilvēkam vajadzētu studēt scenogrāfiju. Vismaz mazliet.

Mēs varētu noslēgt šo satikšanos ar Monikas citātu, ka scenogrāfija ir nākotnes profesija un Viktora Jansona citātu, ka scenogrāfs ir kā dievs, kurš rada pasauli.

Kad kļūst pavisam skumji, tad ir vērts atcerēties to dauzonību

Dace. Vai arī – tas, man liekas, ir visiem mīļākais Viktora citāts – tas būtu labi, ja tu padomātu.

Marianna. Labs citāts, biju to jau piemirsusi. Man visu laiku ir Reiņa – ideja pāri visam.

Justīne. Katrai galvā ir scenogrāfa bībelīte ar visādiem teicieniem. Bet es vēl gribēju teikt par kopā pavadīto laiku kā Grāfienēm. Mēs esam strādājušas kā kolektīvs, un tagad mēs to darām mazāk vai kādu laiku neesam darījušas, bet es diezgan bieži par jums domāju. Par to, kā mēs nokļuvām pie idejas, kā mēs vai nu sēdējām un runājām vai gājām un kaut ko fiziski pētījām, kā mēs, Homo Novus bildi taisot, bridām pa Lodes karjeru. Tas, kā mēs piekļuvām tēmām, notika, fiziski sevi liekot iekšā pētāmā jautājuma apstākļos. Tagad es domāju un mēģinu to darīt viena pati. Es domās bieži vien atgriežos pie mūsu kopā strādāšanas laika un mēģinu izdomāt, ko mēs tagad kā Grāfienes darītu, kā Grāfienes šito risinātu un kaut kā sevī nesu jūs visas līdzi.

Marianna. Es arī sākšu šito praktizēt.

Dace. Kad es reizēm pazaudēju kādu priekšmetu, piemēram, telefonu, es domāju – ja es būtu telefons, kur es tagad būtu. Ja es būtu Grāfiene, ko es tagad darītu.

Justīne. Jo kā gan lai tā nebūtu? Tu vari būt uztaisījis daudz izrāžu vai vienu pašu, bet katru reizi tas sākas no sākuma – priekšā ir lielais tukšums, un no kaut kurienes jāsāk. Un nesaproti, no kurienes lai sāk šoreiz. 

Marianna. Tas lielais tukšums kļūst arvien pazīstamāks. Pirmajā kursā skatījāmies filmu par Freibergu Pasaka par tukšo telpu – es tagad aizvien vairāk saprotu, ka viss vienmēr sākas no tā lielā, lielā tukšuma.

Justīne. Un, godīgi sakot, man šķiet, ka studiju laikā es jutos daudz pārliecinātāka. Man bija daudz melnbaltāka izjūta – es zinu, kā ir, un zinu, kā nav. Tagad daudz vairāk pārdomā un sevi apšaubi. Nav vairs melnbalti, ir visādas krāsas, un pie katras no tām ir kaut kā jāpiekļūst.

Dace. Bet, kad kļūst pavisam skumji, tad ir vērts atcerēties to dauzonību. Droši vien to ir forši saglabāt jebkurā profesijā, sevišķi visās mākslās. Jo kā tad citādāk?

Marianna. Kad sāku domāt, ko darītu Grāfienes, precīzi – viņas dauzītos. 

Dace. Nebija tā, ka mēs apsēdāmies pie galda un tā smuki visu pa punktiem salikām.

Justīne. Dažas no tām lietām ir tādas, ka kauns skatīties, bet milzīgs prieks atcerēties. 

Dace. To jau neviens neatņems, ko esi pieredzējis.

Ildze. Man arī liekas, ka dauzonība varētu būt atslēga pret izdegšanu, kas bieži vien ir radošajiem cilvēkiem, kad nākas par daudz strādāt. 

Dace. Un, Mudītes Austriņas kontekstā runājot, mācīties būt sajūsmā. Arvien no jauna. Par visām lietām būt sajūsmā.

Ildze. Es domāju, tas nāk roku rokā – jautrība un sajūsma.

Marianna. Noslēdzošie vārdi varētu būt: paldies, dārgo lasītāj, mums ir tā privilēģija dauzīties.