Mēs esam tie, kas nevar bez jums

Netieku uz Homo Novus atklāšanu, jo septembra pirmā nedēļa ir gada aizņemtākais laiks – sākas mācības, notiek dzejas, kino un teātra festivāli un vēl Baltā nakts! Pirmā doma ir tāda, ka septembrī rīkot pasākumu, kas pievēršas atelpai, ir diezgan ciniski, jo atelpa rudens pirmajās dienās nav iespējama. Bet tur nāk šī festivāla vadmotīva otrā daļa – apzināta dzīvesveida palēnināšana. Ir jāmācās šim saspringumam pieiet apzināti, neaizmirst par sevi. Nezinu, kā man ies ar šo vadmotīvu.

PIRMĀ DIENA

Festivāls man iesākas Dailes teātrī ar izrādi Dainas (izrunā «dainas»). Tā ir franču aktiera Dimitrī Dorē monoizrāde Žonatana Kapdevjela režijā, kas veidota kā varoņa ceļojums caur Dimitrī identitātes fragmentiem.

Sākumā uz skatuves ir pārvilktas veļas šņores, uz kurām karājas daudz baltu palagu, un šķiet, ka nekā cita tur nav. Uz viena no palagiem tiek projicēts video, kurā atklāti dzīvesbiedri brīdī, kad viņi pilda adopcijas dokumentus. Tie ir Dimitrī vecāki, kuri drīz savā ģimenē uzņems pusotru gadu veco Jelgavā dzimušo zēnu. Filmiņa beidzas ar durvju atslēgas caurumu, un tūlīt kā stāsta atslēga spēles laukumā kosmonauta gaitā uznāk milzīga radība. Tas ir Oļegs – Dimitrī autofikcionālais tēls, kas ir kārtu kārtām saģērbies hokeja vārtsarga bruņās. Izrādes gaitā viņš maina savu izskatu, ar katru parādīšanos vairāk atkailinoties.

Izrādes sākumā jutu saspringumu, vēlmi saprast, un brīdī, kad to palaidu, es pietuvojos Dimitrī personīgajam stāstam. Atmiņā paliek vairākas vizuāli spēcīgas ainas – muzikāls priekšnesums, garu grīdas slotu izmantojot kā mikrofonu, virpuļošana ar Jāņu vainagu galvā un noslēgumā gaisa akrobātika iekaramajā riņķī.

Mani ļoti aizrāva mākslinieku kopradītā telpa, kas atklāja subjektīvo skatījumu, spēles telpu veidojot kā arhīvu, kur kaut kas izrādes laikā tiek izmantots, kaut kas paliek iztēlei. Piemēram, pēkšņi skatuves dibenplānā parādās divmetrīgs lācis, kas nekādi netiek apspēlēts, bet strādā kā spēcīga un interpretējama zīme. Izrādes laikā spēles telpā atklājas varoņa subjektīvā pasaules uztvere. Tajā ir intuitīvi nojaušami objekti no Dimitrī bērnības un fragmenti no viņa latviskās identitātes meklējumiem, kas atklājas latviešu tautasdziesmu motīvos. Kā sapnis.