Rorki un Kītingi

Varētu būt tā, ka, saņemot piedāvājumu rakstīt recenziju par Viestura Kairiša izrādi Pirmavots, es ar lielu entuziasmu dotos uz teātri un ķertos klāt rakstīšanai, jo teātris + arhitektūra savā ziņā ir mana ikdiena. Savu sadzīvi dalu ar teātra režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu, un mana profesionālā darbība saistīta ar arhitektūru. Taču patiesībā teātri es apmeklēju un skatos ne visai bieži. Savukārt arhitektūra, pretēji tam, kā pati studiju gados biju izsapņojusi un idealizējusi šo profesiju un kā vēlāk metos tajā iekšā, šobrīd nebūt nav visa mana dzīve. Mums ir tādas kā love/hate attiecības – pēc studijām Rīgas Tehniskajā universitātē un prakses ārzemēs man arhitektūra bija līdz kaklam, tāpēc aizgāju studēt mākslas vēsturi un teoriju. Tobrīd slodze un prasības pret sevi arhitekta profesijā bija par lielu. Vēlāk atradu savu vietu arhitektūras izglītībā, pētniecībā un ar būvēšanu netieši saistītās aktivitātēs. Tā arī līdz šodienai īsti nezinu, vai varu sevi saukt par arhitekti.

Izrāde, ko noskatījos jūnija sākumā, veidota pēc Krievijā dzimušās amerikāņu autores Ainas Rendas 1943. gada romāna Pirmavots, kas man labāk pazīstams ar tā anglisko nosaukumu The Fountainhead. Arhitektu un arhitektūras studentu vidū tas ir ļoti labi zināms. Daudzi studenti to ir lasījuši vai vismaz zina par tā eksistenci, jo tas ir viens no nedaudziem slaveniem romāniem, kuros galvenais varonis ir arhitekts. Man gan pašai studiju laikā vairāk patika Edvina Gilberta Dzimtais akmens (1956), kas ir daudz reālistiskāks un vairāk koncentrējas uz arhitektu dzīvesveidu un karjeru, klientiem, personīgo dzīvi un nepieciešamību nopelnīt iztiku. Savukārt Pirmavota Hovards Rorks ir spēcīgs bezkompromisu radošā ģēnija tēls, tāpēc šī grāmata noteikti varētu iedvesmot daudzus cilvēkus studēt arhitektūru. Bet tie, kas nav lasījuši romānu, noteikti ir skatījušies 1949. gada melnbalto amerikāņu filmu ar ikonisko Geriju Kūperu Rorka lomā. 

Izrāde ir gara, trīs stundas un 30 minūtes ar starpbrīdi, to noteikti vajag ņemt vērā. Taču, kā jau pats Kairišs min kādā no intervijām – tas ir milzīgs inscenējums, tāpēc šo izrādi ir aizraujoši skatīties. Sapratu, ka negribu rakstīt garu apskatu par šo izrādi, jo, pirmkārt, par izrādi jau ir tikušas sagatavotas vairākas publikācijas (LSM, Diena, LR1, Latvijas Avīze, LR Klasika) un teātra ekspertu recenzijas (Zane Radzobe, Valda Čakare, Atis Rozentāls, Henrieta Verhoustinska, Ilmārs Šlāpins, Toms Treibergs), otrkārt, var gadīties, ka neko jaunu neizdodas uzrakstīt, treškārt, vai vispār kaut ko garāku par pusi no A4 lapas kādam būs laiks izlasīt, ceturtkārt, un galu galā vai manis uzrakstītais būs vairāk vērts par milisekundes klikšķi, pāršķirot kārtējās ziņas? Lūk, kur arī mans ideālisms… bet varbūt cinisms un sava veida pašsaglabāšanās instinkts, mēģinot izsvērt, kas manai labbūtībai svarīgāk – sakārtot datorrakstā pārdomas par izrādi vai izvēdināt galvu vakara krosā. Mēģinu savienot visu. Taču teksta nodošana iestrēgst uz daudzām nedēļām.

Pirmavots ir stāsts par arhitektu ideālistu Hovardu Rorku (spēlē aktieris Kaspars Dumburs) – individuālistisks, principiāls un pašpārliecināts arhitekts, sava ceļa gājējs. Viņš atsakās pielāgoties sabiedrības, kritiķu vai klientu gaumei, ja tas nozīmē atteikties no savām arhitektūras idejām. Iestudējumā interesanti sekot līdzi dažādām peripetijām – ambīciju, konkurences, varas cīņām un mīlas daudzstūriem. Pretstats Rorkam ir arhitekts hameleons Pīters Kītings, kurš maina seju un uzvedību, sekojot personīgajam izdevīgumam. Mārtiņš Meiers šajā lomā ir perfekts. Noturos un pirms rakstīšanas nevienu no iepriekš publicētajiem apskatiem un recenzijām neizlasu, bet reizē (Ditas Jonītes uzvedināta) aizdomājos par mūsdienu arhitektūras kritiku lokālā kontekstā. Mēs nozarē esam tik ļoti cits ar citu pazīstami, ka objektīva un profesionāla kritika varbūt nemaz tik kompaktā vidē nav iespējama. Man šķiet, ka tā visbiežāk paliek aizkulišu sarunās. Nostrādā arī arhitektu paškritika – ja projekts nešķiet izdevies, to ikgadējās gada balvas skatei nepiesaka un neviens to nevērtē. Tikmēr teātra gada balvai žūrija noskatās visu, kas vien tiek rādīts dažādajos spēles laukumos visas sezonas griezumā. (Dienā, kad rakstu šo tekstu, publicētas Spēlmaņu nakts nominācijas, ko Pirmavots saņēmis vairākās kategorijās.) Spēlmaņu nakts balva ir būtiska – skatītāji to pamana un tā kļūst par kritēriju, kāpēc doties uz konkrētu izrādi. Arī arhitektūrā atzinība un publicitāte veicina arhitektu atpazīstamību un profesionālo reputāciju, palīdz piesaistīt klientus un komunicēt ar sabiedrību. Kā viens no centrālajiem romāna konfliktiem tiek aktualizēts jautājums par to, vai mediji un kritiķi ir sabiedrības gaumes spogulis vai tās veidotāji? Rendas romānā un izrādē arhitektūras publicistika un konkrēti kritiķi ir nozīmīgs sabiedriskās domas ietekmes instruments, veido priekšstatus par arhitektūru. No vienas puses, mediji tiek izmantoti, lai ietekmētu sabiedrības gaumi, kādu nogremdētu vai izceltu, no otras puses ir Rorka ideālistiskais uzskats, ka arhitektūra jāvērtē pēc tās kvalitātes, nevis publicitātes. Rorkam īsts radošums nav atkarīgs no balvām vai popularitātes, viņa galvenā motivācija ir uzticība savai idejai, kamēr Kītings simbolizē arhitektu, kurš savu vērtību mēra citu cilvēku atzinībā.

Izrādē arhitekts tiek salīdzināts ar dievu radītāju. Jā, arhitekta darbs ir prasīgs un laikietilpīgs, atkarīgs no pasūtītāja un «svešas» naudas. Man šķiet, ka mūsdienu arhitekti vairs nav dievi, stārhitektu laiki ir pagājuši, bet projektu īstenošana patiešām ir titāniska varonība. Bieži varas spēlīšu dēļ arhitekti tiek pastumti malā, un viņu veikums nogulst plauktā uz neatgriešanos. Tikpat bieži satieku savus izdegušos kolēģus, kas pārstrādājušies vai zaudējuši spēku, cīnoties ar birokrātiju būvniecībā. Kur palicis studiju laiku ideālisms? Laikam jau tieši šajā sadursmē ar skarbo īstenību dzimst katra profesionālā izvēle – palikt uzticīgam savam individuālajam skatījumam vai pielāgoties. Tāpēc arī šodienas arhitektūrā ir gan bezkompromisa Rorki, gan izdevīgumu meklējošie Kītingi.

Teātrī mani visvairāk saista tieši vizuālais risinājums. Šoreiz visas trīs ar pusi stundas bija aizraujoši vērot, kā Dailes teātra skatuves mehānismi un tehnoloģiskās iespējas burtiski uzspridzina skatuves telpu. Izmantojot skatuvē integrēto liftu sistēmu, scenogrāfs Reinis Dzudzilo radījis iedarbīgu urbāno metaforu par modernisma pilsētu. Skatītāja acu priekšā līdz ar dažādo ainu nomaiņu transformējas Ņujorkas namu silueti, sabrūk ēkas, uznirst bezgalīgi gaiteņu labirinti vai biroju kastes, parādās glamūrīgi apartamenti vai akmeņlauztuve. Īpaši iedarbīgs ir scenogrāfijas konceptuālais gājiens, izrādes vizualitātē iesaistot arhitektes Martas Staņas projektēto teātra ēku. Dailes teātris vairs nav tikai norises vieta, bet gan pilntiesīgs, ar izrādi saistīts un to papildinošs tēls, novatoriska un moderna sava laika arhitektūra. Līdz ar neseno priekšlaukuma pārbūvi un ēkas atjaunošanas darbiem šis modernisma paraugs pēdējos gados ieguvis pavisam jaunu rezonansi. 

Kontrastā skatuves urbānajam modernisma pelēkumam ir krāsa tērpos un telpas elementos, uzteicams muzikālais noformējums, gaismas un aktieru izpildītie horeogrāfiskie uznācieni. Īpaši jāuzsver iestudētās (kokainās) kustības arhitektu darba atainojumā, kas patiešām atgādināja darbu pie tagad jau gandrīz tikai antikvariātos atrodamajiem rasēšanas dēļiem. Tāpat precīzi notvertas nozares vizuālās klišejas. Galvenajam romāna un izrādes tēlam Rorkam ir profesijai raksturīgā bītlene, monohroms un ieturēts, iespējams, pat pārāk «arhitektīgs» stils. Savukārt Kītings ar Mondriāna neoplasticisma ģeometriju uz īspiedurkņu krekla kaitinoši un demonstratīvi izkrīt no koda why architects wear black?. Teicama bija Meiera tēla transformācija izrādes laikā – no pašpārliecināta un visu varoša arhitekta viņš sašļuka par klasiskā trencī tērptu tukšu čaulu, kas pazaudējusi jebkādu profesionālo un personisko identitāti. Vēl izrādes laikā man patika vērot labi trenētās Dominikas rokas. Līdzās Rorkam un Kītingam Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Dominika ir viens no jaudīgākajiem izrādes tēliem (ar sevišķi izciliem kostīmiem), iespējams, viens no atmiņā paliekošākajiem. Viņa atrodas kaislīgās un pretrunīgās attiecībās ar Rorku, ir neatkarīga un spēcīga personība, tomēr iekšēju pretrunu plosīta sieviete, kas kritizē sabiedrības nespēju pieņemt oriģinālas idejas.

Manam (tomēr) eksaktajam prātam teātris bieži sagādā arī kādu iracionālu pārsteigumu – kaut ko šķietami ārpus loģiski saprotamā. Šādos brīžos es mēģinu skaidrojumu rast sarunā ar Reini (Suhanovu), un kopš Monikas Pormales (Korpas) scenogrāfijas izrādei Klusuma skaņas mēs šo manu pārsteigumu saucam par «ziloni». Šajā izrādē mans «zilonis» bija Madaras Viļčukas tēls, kas plastiski kustējās, līdzāspastāvot izrādes varoņiem. Viņa vizualizēja Ainas Rendas definēto «pirmavotu» (fountainhead) – tīru, oriģinālu radošumu un ideju pirmsākumu, kas rada jaunas formas, nevis kopē citus. Un tieši šis iracionālais «zilonis» paradoksālā kārtā var kļūt par izrādes visiedarbīgāko asi, atgādinot, ka ne arhitektūrā, ne teātrī ar sausu aprēķinu vien nepietiek. Īstā radīšana sākas ar pirmatnēju, brīvu un nepakļāvīgu dzirksteli.