Teatralizēts ceļojums latviešu kinovēsturē

Valmieras teātris skatītājiem piedāvā nebijušu pieredzi – dramaturģes Ances Muižnieces, režisora Jāņa Znotiņa un radošās komandas veidotu izrādi, kas izseko sieviešu–vīriešu attiecību stereotipiem un modeļiem mūsu kino vēsturē gandrīz simt gadu garumā. Iedvesmojoties no kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfijas Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās (Neputns, 2008), uzvedums radīts kā kolāža, kas ar filmu epizožu palīdzību prezentē dažādas vēsturiski, sociāli un estētiski mainīgas sieviešu un vīriešu lomas un attiecību attīstību latviešu kino.

SENATNES REĀLIJU IESKAUTI

Scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe uz Valmieras teātra lielās skatuves iekārtojis neslēpti butaforisku telpogrāfiju ar sena pilskalna košu, zaļi sārtu glezniecisku prospektu dibenplānā un pelēkiem pilsdrupu mūru fragmentiem vidusplānā katrā skatuves pusē. Skatuves vidū vēl ir nelielāks (akmeņu) krāvums, aiz kura skatītājam izrādes gaitā jāiztēlojas ūdens klaids – jūra, ezers vai upe. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa intensīvajā izgaismojumā telpas risinājums liek atcerēties latviešu profesionālā teātra pirmsākumus. Proti, visai līdzīgi varēja izskatīties Rīgas Latviešu biedrības skatuve, piemēram, žurnālista un dramaturga Teodora Hāna lokalizēto vācu autoru melodrāmu Staburaga meitiņa vai Turaidas Roze uzvedumos 19. gadsimta 90. gados. Vai skatītāju iecienītajos t. s. kalniešu lugu iestudējumos ar bengālisko uguņu izgaismotām sārtām Alpu kalnu galotnēm fonā vācu režisora Hermaņa Rodes-Ēbelinga izpildījumā. Oļģerts Kroders to mēdza pieminēt kā latviešu teatrālā gēna samaitātāju un grūti izskaužamā «smukuma» kritērija ieviesēju.

Dinamiskākais scenogrāfijas elements ir tumša, smagnēja gulta/laiva, kas vizuāli atgādina Lielvārdes puses tūrisma objektu – Lāčplēša gultu, dižakmeni, kas savulaik tika izcelts no Daugavas un ko joprojām var apskatīt Lielvārdes parkā pie luterāņu baznīcas un Andreja Pumpura muzeja. Izrādes gaitā tā tiek uzstumta un atkal aizstumta no skatuves, no vienkāršas laivas pārvēršoties par nāves un slimības gultu, tad par mīlestības gultu, tad atkal par laivu u. tml.

Uzvedumā ir arī divi zīmīgi caurviju rekvizīti. Zobens tiek likts lietā pirmajā ainā, Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņā no Aleksandra Rusteiķa mēmās filmas Lāčplēsis, bet vēlāk nonāk visu Riharda Rudāka tēloto vecīgo varoņu rokās kā spieķis, uz kura var atbalstīties vai ar to nikni draudēt. Zobens ir arī aktiera ieskicētā mūsdienu oligarha rokās ainā no filmas Likteņdzirnas, kas rada neapšaubāmi komisku efektu. Otrs rekvizīts ir simboliskā un izgaismotā Laimdotas sakta, kas no Gerdas Embures varones pirmajā epizodē aizceļo pie citām izrādes sievietēm un atceļo pie viņas pašas pārliecinoši prezentētās Emmas (Pie bagātās kundzes) jau ar nedaudz mainītu nozīmi.

Izrādes vizuālo tēlu veido arī izvēlēto filmu varoņu portretu un atsevišķu kadru gleznojumi, kas tiek nolaisti skatuves vidū katras ainas sākumā. Kādam no filmas varoņiem ejot bojā, gleznotais plakāts ar viņa attēlu nokrīt. Šāds kustīgo bildīšu princips lielā mērā raksturo visu uzveduma struktūru, jo pāreja no viena filmas fragmenta pie nākamā to tapšanas hronoloģiskā secībā noris, kā pārskatot atdzīvojušos latviešu kino vēstures albumu. Pie dažām «bildēm» pakavējoties ilgāk, bet dažām pārslīdot pāri.

Kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veidotie tērpi lielākoties precīzi stilizē izvēlēto filmu kostīmus un krāsu toņus, izmantojot arī stilizācijā pieļaujamo hiperbolizāciju. Piemēram, Džūlijas Lambertes sarkano lakatu no filmas Teātris pārvēršot iespaidīgā, garā šlepē, ar ko aktrise lepni aizdefilē gar skatuves malu. Riharda Zelezņeva veidotais mūzikas noformējums no latviešu kino krājumiem rada neuzbāzīgu, izvēlētajiem filmu fragmentiem atbilstošu noskaņu.

IZAICINĀJUMI UN IESPĒJAS

Katram no ansambļa aktieriem šajā panorāmiskajā kolāžā jāreprezentē vairākas lomas, un tas nebūt nav vienkārši, lai gan tās sadalītas pēc vecā, pārbaudītā ampluā principa. Rihardam Jakovelam uzticētas vīrišķīgo, fiziski stipro, «labo» varoņu lomas – Oskars no Zvejnieka dēla un Andrs no filmas Salna pavasarī. Elīnas Vānes spēcīgajam temperamentam ir iespēja izpausties gan māšu, gan t. s. liktenīgo sieviešu lomās, ar Madaru filmas Salna pavasarī epizodē sākot un Džūliju Lamberti ainā no filmas Teātris beidzot. Talantīgajam Artim Jančevskim šoreiz piekrituši «sliktie» un gļēvie tipi – Zentas pavedējs Roberts Zvejnieka dēlā, kā arī «jāuzzīmē» Gatiņš epizodē no filmas Pūt, vējiņi!. Gerdai Emburei jāiemieso gan priekšstats par jaunā laikmeta neatkarīgo sievieti (Anita Zvejnieka dēlā, Emma Pie bagātās kundzes), gan tradicionālais Baibiņas arhetips (Pūt, vējiņi!) un citas lomas. Klinta Reinholde pārstāv sievietes kā upurus (piemēram, Zenta), tēlus, kas pašuzupurējas (kā Blaumaņa Kristīne vai Laura Ezera sonātē) vai pieņem Baibas upurēšanos (Zane Pūt, vējiņi!). Sandim Rungem ir iespēja iejusties Blaumaņa Edgara, Raiņa Ulda, Toma Fenela (Teātris) lomā. Inesei Ramutei vai Baibai Valantei jāiejūtas vecāku, mutīgu sievu lomās, bet Rihardam Rudākam nācies ņemt savās rokās ne tikai zobenu, bet visas veču lomas.

Izvēlētie filmu fragmenti attēloti visai precīzi, pamatā izmantojot stilizācijas principu. Kā zināms, stilizācija ir objekta vienkāršošana, parādot un izceļot tā svarīgākās iezīmes, bet dzēšot sarežģīto un mazsvarīgo. Uzvedumā stilizācija dažbrīd ieslīd parodēšanā, kas vērojama gan Lāčplēša un Melnā bruņinieka butaforiskajā cīņā un Laimdotas eksaltētajās pozās, gan vienkāršotajā filmas Zvejnieka dēls (1939) fragmenta izspēlē, iesmejot par tālaika aktieru mīksto izrunu un teatrālo tēlojuma veidu. Ideja apvienot vienā «bilžu rāmī» filmas Kārkli pelēkie zied galveno varoni, ko savulaik spēlēja Eduards Pāvuls, ar fragmentu no Purva bridēja, pārvēršot Jakovela atveidoto Pāvula varoni par Blaumaņa Akmentiņu, ir neapšaubāmi oriģināla, taču tās konkrētais risinājums raisa drīzāk mulsumu. Jautājumu rada arī atgriešanās pie veciem, vienkāršotiem stereotipiem Pūt, vējiņi! Zanes tēla atveidā, kurus režisors Gunārs Piesis savā filmā bija lauzis, Astrīdas Kairišas varonei atvēlot dziļu un sarežģītu pārdzīvojumu gammu, par ko te nav ne jausmas.

Protams, nekāda iedziļināšanās tēlu raksturos un motivācijā šajā mainīgo lomu kaleidoskopā nav paredzēta a priori. Arī butaforiski teatralizētā vide, kurā jādarbojas aktieriem, viņiem nekādi nepalīdz, drīzāk rada komiskas neatbilstības iespaidu jau otrajā epizodē, kad filmas Zvejnieka dēls varoņi tiek iesēdināti senajās pilsdrupās. Arī režijas shematisms un samākslotība, kas kā īlens no maisa dūrās acīs jau iestudējumā Valmieras puikas, te vējo gan no atsevišķu ainu mizanscēnu neveiklības, gan no kopējā formālā uzstādījuma, cenšoties izairēties cauri kino vēstures straumei ar raibu bildīšu virteni. Tas atgādina principu «palaid puķīti pa dambi», cerot, ka jēgas akcentus saliks skatītāji paši.

PUĶĪTES UN JĒGA

Aktieri, katrs pie savas «puķītes» turēdamies, arī godprātīgi «airē», cik spēj. Elīnai Vānei sava talanta un profesionālās meistarības pilnbriedā izdodas izkāpt no viņai piešķirto tēlu un epizožu kustīgo bilžu rāmjiem un pārliecināt gan par Madaras kaislīgo dabu un izmisīgajām alkām pēc laimes un mīlestības filmas Salna pavasarī fragmentā, gan par Džūlijas Lambertes valdzinošo sievišķību un gudro aktrises stratēģiju epizodē no filmas Teātris. Precīzas ir arī  aktrises Horsta madāmas (Purva bridējs) un Mātes (Pūt, vējiņi!) tēlu stilizācijas. Riharda Jakovela spēja organiski iejusties dažādu «stipro» vīriešu lomās un personības starojums apliecina ne tikai prasmi veidot «labo» varoņu klonus, bet arī potenciālu radīt sarežģītākus dramatiskos tēlus.

Pēc Gerdas Embures spēcīgā snieguma galvenajā un sarežģītajā lomā uzvedumā Izdzīvošanas piezīmes un Klintas Reinholdes pārliecinošā jaunās skolotājas Ritas Gravas atveidojuma izrādē Valmieras puikas te aktrisēm nākas pielāgoties fragmentētai, epizodiskai izrādes struktūrai. Līdzīgi ir ar Arti Jančevski un Sandi Rungi, kuri sevi jau paspējuši apliecināt galvenajās lomās, bet te tiek izmantoti kā dažādu attiecību modeļu prezentētāji, pārlecot no vienas bildes nākamajā un ieskicējot vien savu tēlu pamatprofilus. Jančevskis to dara sirsnīgā nopietnībā, bet Runge spēlējas ar saviem varoņiem brīvāk un bezbēdīgāk, pametot tos gaisā kā cepuri un atkal noķerot, un īpaši brašā daugavieša Ulda un Toma Fenela lomiņās acīmredzami ļaujoties parodēšanai. Līgani un plūstoši no vienas bildes uz nākamo ceļo Riharda Rudāka un Baibas Valantes varoņi. Inesi Ramuti diemžēl neizdevās redzēt.

Fināls ar animācijas filmas Straume epizodi, kur vairs nav ne sieviešu, ne vīriešu, kā uzsvērts izrādes programmā, ieved mūs postapokaliptiskā nākotnes vīzijā, noslēdzot visu izvēlēto filmu fragmentu aprakstu ar piecām jautājuma zīmēm. Atbilde katram skatītājam jāmeklē pašam.

Var vienīgi cerēt, ka arī šajā raibajā ceļojumā mūsu kino veidotāji novērtēs Valmieras teātra aktieru potenciālu un izmantos to plašāk un pilnīgāk nekā līdz šim. Tāpat kā jācer, ka šī kino fragmentu kolāža rosinās skatītājus atgriezties pie filmu oriģinālu noskatīšanās. Pārliecinoties par to, ka aktiermākslas un režijas stili, protams, ir mainījušies atkarībā no sava laika estētiskajām prasībām, taču ir gana daudz vērtību, kas joprojām ir dzīvas un uzrunājošas. Un ir pelnījušas ko vairāk par krāsaina albumiņa formātu.