Dialogs ar telpu

Reinis Dzudzilo šajā sezonā ir noslogots – sākot ar izrādi Anarhista nejaušā nāve Dailes teātrī, tad Apbrīnas ieleja Jaunajā Rīgas teātrī, pēc tam Ugunī Latvijas Nacionālajā teātrī, Pirmavots atkal Dailē, tikai šoreiz uz lielās skatuves. Mūsu saruna notiek laikā, kad Reinis aktīvi piedalās izrādes Stikla zvērnīca iestudēšanas procesā Valmieras teātrī. Aizvadītajā sezonā viņš bija nominēts Spēlmaņu nakts balvai par scenogrāfiju izrādei Nacionālais kanāls Latvijas Nacionālajā teātrī, par ko saņēma starptautiskās teātra kritiķu grupas īpašo atzinību par jēgpilnu un emocijas rosinošu vizuālās dramaturģijas koncepciju, arī iepriekš balvu gan saņēmis, gan bijis tai nominēts vairākkārt.

Atis Rozentāls. Kad jūs aizejat uz izrādi, kurai ir cits scenogrāfs, kam jūs pievēršat uzmanību?

Reinis Dzudzilo. Droši vien pirmajam, ko redzu, vai tas būtu ārpus teātra vai iekšpusē, pirms priekškara, pēc priekškara vai priekškarā, tā ir pirmā zīme, par ko scenogrāfs vai radošā grupa ir domājusi. Bet vēl pirms tam – paša materiāla izvēlei, tā ir došanās kaut kur, kas rada interesi. Pēc tam es vēršu uzmanību uz telpas tālāko transformāciju vai kustību, jo scenogrāfija arī ir dzīvā māksla.

Vai, skatoties uz to, ko cits ir izdarījis, jums rodas interese par šo materiālu un vēlēšanās darīt ko līdzīgu?

Viens ir jautājums par materiālu, otrs – vai tas, ko kāds ir izdarījis, liek man domāt, cik tas ir brīnišķīgi no vizuālās dramaturģijas vai kustības viedokļa, vai tas tevi pārsteidz, satriec. Tādā ziņā es esmu zinātkārs. Tā ir analoģija ar dabu – pavasaris mūs satiek katru gadu, un arī šeit – pat ja kaut kas tiek atkārtots, tas nemaina ziedēšanas un plaukšanas spēku, jo tavā priekšā tas notiek pirmreizīgi, un tas, protams, iedvesmo un rada vēlmi nonākt tādos pašos stāvokļos.

Un kas jūs ir satriecis?

Daudzi darbi, bet pirmais, kuru kā tuvāko nesenā laikā atceros, ir Berija Koska un Klausa Grīnberga Ehnatons – Filipa Glāsa opera Berlīnes Komiskajā operā. Klauss Grīnbergs man šķiet viens no labākajiem scenogrāfiem pasaulē, un, kad to redz, gribas tikai un vienīgi radīt.

Kas, pēc jūsu domām, ir slikta scenogrāfija? Kas jūs kaitina kā profesionālu skatītāju?

...

Te mums būs jāraksta: ilga pauze.

Jā, droši, kā dramaturģijā, kur lieto šādas remarkas. Man patiesībā ļoti patīk – ja mēs uzkavējamies pie pauzes un neskrienam pie atbildes – domāju, ka pauze ir ļoti izšķiroša daudz kur. Stikla zvērnīcā mums būs viena pauze, kas man šķiet būtiska šī darba kontekstā, un tā būs nevis garākā pauze teātra vēsturē, tādā ziņā tā ir salīdzinoša īsa, bet garākā pauze darbā, kas ir arī būtiskākajā brīdī. [Atgriežamies pie kaitinošā.] Droši vien daudz kas, un tas, kas, vārdos nosaukts, kaitina vienā gadījumā, nekaitinātu otrā. Ja es pateikšu «bezgaumība», tas arī neko neizteiks, jo tas var būt arī stils. Varētu teikt – eklektisms, bet atkal varu sev oponēt, jo ir brīnišķīgi eklektisma piemēri, arī arhitektūrā. Droši vien tas būtu kāds konkrēts gadījums, bet es nevaru vispārināt. Tomēr, mēģinot definēt sliktu scenogrāfiju, es atbildētu, ka slikta scenogrāfija ir tāda, kas ignorē telpu, kurā tā atrodas. Un ar to domāju konkrēti gan iekštelpu, gan ārtelpu, atkarībā no tā, kurā tā notiek, gan materiālu, kuru tā izgaismo.