Starp mācību procesu un repertuāra teātri

Latvijas Kultūras akadēmijas studentu teātri un tā darbību līdz kaulam spēj izprast tikai tie, kas paši tajā bijuši iesaistīti. Uz sarunu aicināju LKA dažādu gadu absolventus, lai kopīgi pārrunātu, kā studentu teātris laika gaitā mainījies, ko studentu teātris devis profesijas apguvē un karjeras attīstībā. Tāpat kopīgi mēģinājām zīmēt teātra nākotnes attīstības scenārijus. Diskusijas sākumā vienojāmies, ka sarunā lietosim jēdzienu «studentu teātris», lai arī nav šādas oficiālas LKA struktūrvienības un teātra statusa. Ar to sapratīsim LKA studiju laikā tapušas izrādes, kas parādītas ne tikai eksāmenu komisijai, bet arī plašākai auditorijai.

Sarunas dalībnieku izvēlei piegāju ļoti rūpīgi, varētu pat teikt – socioloģiski. Man bija svarīgi izvēlēties dažādu laiku LKA absolventus, kā arī rūpēties par to, lai ir pārstāvēts gan aktieru, gan režisoru skatījums un tiktu ievērota dzimumu paritāte. Uz sarunu aicināju Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Lauru Siliņu, kura ir 2013. gada Indras Rogas un Mihaila Gruzdova apvienotā aktieru un režisoru kursa absolvente. Viņa aizvadītajās divās sezonās piedalījusies arī Elmāra Seņkova veidotajās studentu izrādēs Moceklis/Māceklis (2024), Nevienam nezināmā Marija (2024) un Joprojām nezināmā Marija (2025). Aktieris, režisors, dramaturgs, viens no teātra trupas Kvadrifrons dibinātājiem Klāvs Mellis 2015. gadā absolvējis aktiermākslas bakalaura studijas pie Annas Eižvertiņas un 2018. gadā ieguvis maģistra grādu teātra režijā. Aizvadītajos divos gados bijis arī Valsts kultūrkapitāla fonda Skatuves mākslu eksperts un redzējis, kā LKA studentu teātra izrāžu projekti izskatās visas nozares kontekstā. Režisors Toms Treinis beidzis Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadīto aktieru un režisoru kursu (2017). 2024. gadā studentu teātrī viņš atgriezās pedagoga lomā, iestudējot kursa darbu – Nikolaja Erdmana lugu Pašnāvnieks ar tā dēvētajiem Seņkova studistiem. Valmieras teātra aktrise Ieva Estere Barkāne 2021. gadā absolvēja Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadīto aktieru kursu, kas tika gatavots tieši Valmieras teātrim. Savukārt jaunāko, 2025. gada absolventu, paaudzi pārstāv režisore, Māras Ķimeles kursa absolvente Nellija Spūle un Valmieras teātra aktieris Kristaps Kristers Ozols, Elmāra Seņkova aktieru kursa absolvents, kurš pieredzējis studentu teātra darbību repertuārteātra formā.

ATMIŅAS PAR PIEREDZI STUDENTU TEĀTRĪ

Kristīne Freiberga. Sarunas ievadā aicinu jūs padalīties ar savu pieredzi un kādām spilgtām atmiņām. Vai jūs redzat, kā studentu teātris ir mainījies?

Laura Siliņa. Manā studiju laikā tāda termina «studentu teātris» vispār nebija, mēs bijām vienkārši studenti. Kad tuvojās mācību gada noslēgums un mums bija kāds diplomdarbs, to atnāca noskatīties tikai šaurs cilvēku loks – režisori, kuriem interesēja, un pedagogi. Lai cik arī darbs būtu jaudīgs vai mīļš, tas tika parādīts maksimums divas trīs reizes. Un viss! Skatoties, kā studenti jau otrajā, trešajā kursā ar mācību darbiem ienāk teātros, spēlē diplomdarbus kā repertuāra izrādes vai arī šeit pat, Miera ielā, kas jau kotējas kā autentisks teātris, – tas liekas vienkārši kosmoss. Bet labā nozīmē. Viņi jau tik agrā vecumā saprot, kāds ir repertuārteātra formāts, ka izrādi spēlē vairākas reizes, ka nāk publika, ka tā ir dažāda. Man ir prieks, ka tas tā notiek un ka arī man ir bijusi iespēja piedalīties šajā procesā.

Kristīne. Akadēmijā mēs mācījāmies paralēli, bet, kad jums bija izrādes, mēs uz tām negājām.

Laura. Toties tagad nāk studenti no visām sfērām un jomām. Viņiem ir interese, visi par to runā.

Toms Treinis. Es redzēju jūsu studiju izrādi Bogušs [Bogušs (Made in Poland)]. Tad es vēl nemācījos [akadēmijā], gāju vidusskolā un domāju, ka varētu tur mācīties, bet es neatceros, kā tiku pie biļetes.

Laura. Tas bija ceturtajā kursā, kad jau bija renovētais Zirgu pasts. Tad situācija sāka mainīties, telpa sāka kļūt atvērtāka. Katrs, kurš piedzīvojis veco Zirgu pastu, atcerēsies, ka tas bija kaut kas ļoti eksotisks… Man tas asociējās ar mītiem apvītu, noslēgtu salu.

Kristīne. Šis ir labs komentārs, jo, iespējams, tas patiešām bija pagrieziena punkts. Klāv, varbūt tu vari salīdzināt bakalaura un maģistra studiju pieredzi?

Mēs apzinājāmies, ka nebūsim uzreiz vajadzīgi kādam teātrim

Klāvs Mellis. Bakalauros mana kursa vadītāja bija Anna Eižvertiņa, kurai kopumā bija uzskats, ka nevajag vispār tos aktierus studentus nekur laist uz ārpusi un kādam rādīt, un arī teātros nevajag integrēt, cik ilgi vien iespējams. Tāpēc mēs arī nebijām ļoti redzami [izņemot Agnesi Budovsku, kas Nacionālā teātra repertuārā sāka spēlēt otrajā mācību gadā – red.]. Pirmais kurss mums vēl bija teātrī Skatuve, bet pēc tam nonācām renovētajā Zirgu pastā. Tad no kāda trešā kursa atceros, ka mums bija pāris izrāžu, ko rādījām vairākkārt, arī plašākai publikai. Taču tas noteikti nebija tik intensīvi.

Savukārt maģistros iegadījās tieši tas brīdis, kad varas groži pārgāja no Jāņa Siliņa Zanes Kreicbergas rokās, tas bija tāds kā eksperimenta gads. Šī programma bija paredzēta diviem gadiem, un tajā bija sapulcējušies ļoti dažādi cilvēki. Bija forši, tiešām priecājos, ka iestājos, lai mācītos teātra režiju, bet neatceros kādus publiskus notikumus. Tagad sociālajos medijos redzams, kā studentu izrādes tiek reklamētas un mārketētas.

Kristīne. Aktiermākslas bakalauros diplomdarbs bija Jokdara Bustera pasaule – Spēlmaņu nakts nomināciju saņēmusi izrāde, viens no vēsturiskajiem gadījumiem, kad studentu darbs ir ticis novērtēts profesionālo teātru kontekstā. Un režijas diplomdarbs (Himna) tev bija Rīgas cirkā!

Klāvs. Tas vienkārši sakrita ar Kvadrifrona izveidi, pēc tam mēs to rādījām repertuārā. Ja mēs nebūtu uztaisījuši šo izrādi Kvadrifronā, visticamāk, tas tā arī paliktu. Mums gan piedāvāja parādīt izrādi Patriarha rudenī, bet nevarējām ieplānot. Starp citu, Patriarha rudens vēl pirms pāris gadiem bija gandrīz vai vienīgā iespēja redzēt studentu darbus. Tagad studentu teātris kļuvis atvērtāks un skatītājiem draudzīgāks, un Patriarha rudens nozīme ir mazinājusies.

Toms. Esmu no tiem, kuri sāka studēt jau renovētajā Zirgu pastā. Viena no kursa vadītājām Māra Ķimele jau uzreiz teica, lai ejam pasaulē, ejam ārā, jo ātrāk mēs tur kaut kur būsim, jo labāk. Trešajā kursā man jau bija jātaisa izrāde festivālam Patriarha rudens. Tas bija pirmais festivāls, kur satikt auditoriju. Eduarda Smiļģa Teātra muzejā kopā ar Klāvu tur spēlējām Stāstus no abām kabatām. Muzejā pie Jāņa Siliņa mēs kopā ar viņu dežurantu naktī likām mēģinājumu grafiku, pats nesu rekvizītus, un man likās, ka man tur tūlīt Smiļģis uzbruks, bija pat bailīgi. Bet Patriarha rudenī šo izrādi parādījām, tika pārdotas biļetes, bija tāda laba viļņošanās, un mēs izrādi pēc tam parādījām Zirgu pastā, Ģertrūdes ielas teātrī un vēl bijām arī festivālā Teātris ir visur Kuldīgā. Principā es ar savu pirmo izrādi jau tūrēju.

Mēs apzinājāmies, ka nebūsim uzreiz vajadzīgi kādam teātrim, tie bija brīvā tirgus apstākļi. Tāpēc Patriarha rudens bija labs atspēriena punkts.

Kristīne. Vai tā bija sistēma vai tomēr veiksme? Vai visiem kursa režisoriem bija šāda iespēja?

Toms. Visi varēja piedalīties. Varēja uztaisīt izrādi, parādīt sākumā pedagogiem, un tad viņi darbus atlasīja Patriarha rudenim. Tā bija iespēja arī teātru direktoriem atnākt apskatīties.

Ļoti labi atceros to pirmo reizi, kad zālē sēž cilvēki, viņi smejas, viņi jūt līdzi

Ieva Estere Barkāne. Es akadēmiju absolvēju 2021. gadā. Tas nav nemaz tik sen, bet man liekas, ka atšķirības starp mūsu un jūsu (Kristapa un Nellijas – K. F.) kursu ir lielas. Kaut skatīties nāca arī mūsu izrādes, tas bija daudz «skolnieciskāk». Bija studiju noslēguma izrādes, kas notika maksimums piecas reizes varbūt… Protams, arī kovids ietekmēja procesu – mums bija ļoti daudz diplomdarbu, bet daži «nomira» jau pēc kādām divām rādīšanas reizēm. Studentu teātra sistēma vēl veidojās, neviens vēl īsti nebija sapratis, kur nopirkt biļetes vai atrast informāciju.

Roga un Gruzdovs mums īsti neļāva strādāt projektos ārpus akadēmijas, mēs tikām gatavoti Valmierai. Atceros, ka it kā mūs nāca skatīties arī no malas, bet man šķiet, ka jūsu (2025. gada absolventu) gadījumā bija lielāks ārpusteātra fanu loks. Piemēram, Latvijas Universitātes studenti – jaunieši, kuri zināja par jums un nāca uz jūsu izrādēm. Vēl pirms pieciem gadiem par mums zināja tikai mammas, tēti, citi teātru aktieri un Latvijas Kultūras akadēmija.

Nellija Spūle. Es studēju Māras un Elmāra Seņkova kursā. Lielākā starpība varbūt starp Valmieras kursu un mums ir tajā apstāklī, ka mums pieslēdzās LKA producēšanas departaments. Tagad jau visi, kam interesē, zina, kur var nopirkt biļetes uz studentu izrādēm. Bet bija starpība starp šī kursa aktieriem un režisoriem. Elmārs jau ļoti ātri gribēja, lai visi jūs redz, jo jūs bijāt «brīvais» kurss, kas nevienam teātrim nebija paredzēts. Savukārt Mārai piegājiens drīzāk bija pretējs – lai tie aktieri tur «pārdodas», jums ir jāmācās, jūs varat kādam to rādīt, varat nerādīt, bet svarīgi ir mācīties. Ja sanāca vēl kādam parādīt un kaut ko pārdot, tas bija tikai kā ķirsītis uz kūkas.

Laura. Tom, tu arī pie Māras mācījies, bet tu teici kaut ko pavisam citu.

Toms. Tāpēc, ka es studijas sāku kā aktieris un divus gadus biju pie Elmāra. Taču paralēli es gāju uz režisoru nodarbībām, jo gribēju kļūt par gudrāku aktieri. Un Māra mani paņēma arī režisoros. Elmārs joprojām man bija uzticības persona, kuram rādīju savus darbus. Atceros, ka Elmārs un Māra gan režisorus, gan aktierus motivēja taisīt izrādes un rādīt publikai.

Nellija. Tā arī ir. Aktieri parādījās ļoti ātri – jūsu ballīšu izrāde Rīt būs labāk bija jau otrajā kursā!

Toms. Bet mēs jau pirmajā kursā uztaisījām Veidenbaumu Vēl neesmu dubļos tik dziļi es stidzis… ar Māru Ķimeli, ko arī spēlējām publikai. Mums bija jāiet Katoļu ielā vērot bezpajumtniekus, tad likām to kopā ar dzeju un spēlējām piedzērušos.

Nellija. Mēs, režisori, pirmajā kursā iestudējām dažādu tautu pasakas, bet tās nebija publiskas.

Kristaps Kristers Ozols. Mums trešajā kursā pateica – tādi un tādi meistari nāks ar jums taisīt diplomdarba izrādes. Pirmās lomas bija kursa darba izrādēs Pašnāvnieks un Māceklis/Moceklis. Zinājām, ka šīs izrādes noteikti tiks pārdotas un rādītas publikai, līdz ar to bija atbildības izjūta. Mēs bijām 21 aktieris kursā, bet visiem bija iespēja sevi parādīt.

Kad Elmārs aizgāja no Latvijas Nacionālā teātra, situācija izmainījās. Iespējams, tā pat bija mūsu veiksme – Elmārs bija ārpus viena konkrēta teātra, viņš vairs nedomāja, kā mūs ielikt repertuārā vai kā mūs piesaistīt teātrim. Uzaicinot daudzus brīnišķīgus profesionāļus un dažādus režisorus, LKA studentu teātris kļuva par platformu, kur parādīt to, ko mēs varam.

Kristīne. Jūsu gadījumā ļoti palīdzēja arī jaunās telpas, bez Mazās zāles Miera ielā nebūtu iespējams to realizēt.

Ieva Estere. Mūsu laikā atrast vienu vakaru, kad Zirgu pastā nospēlēt izrādi ar skatītājiem, bija gandrīz «nāves numurs».

Nellija. Tur mēģinājumi regulāri notika arī divos naktī.

Kristīne. Tagad gan uz remonta laiku esam līdzīgā situācijā. Taču ir cerība, ka līdz ar atgriešanos Miera ielā sākto darbu ar repertuāra veidošanu varēs turpināt.

STUDENTU TEĀTRIS UN PROFESIJAS APGUVE

Kristīne. Vai un kā studentu teātris palīdz sagatavoties darbam profesionālā teātrī?

Laura. Kad teātrī esi nostrādājis vairāk nekā desmit gadus, studentu teātris palīdz atgūt motivāciju un ticību šai profesijai. Tas ir ārkārtīgi veselīgs modelis. Manā gadījumā tas pilnīgi izsita «griestus». Piemēram, dienās, kad man pašai ir bijuši divi mēģinājumi teātrī un es nāku uz trešo mēģinājumu akadēmijā, vai arī man bijis mēģinājums un izrāde savā teātrī… Atceros, Zirgu pastā mēģinājumā pie Elmāra (un tur mums vienmēr mēģinājumi bija pa naktīm) sēžu un saprotu, ka es ķeru katru vārdu, ko viņš saka! Tāpēc, ka viņš runā par tādiem fundamentāliem jautājumiem, kas man vēl aizvien ir aktuāli! Iesaku ikvienam aktierim, kas tagad lasa Teātra Vēstnesi, noteikti aiziet pastrādāt ar studentiem. Tas ir ļoti atsvaidzinoši.

Kristīne. Vai tā būtu īpaša tālākizglītības forma?

Laura. Jā, var to formulēt arī tā. Es tiešām manifestēju kosmosam – kaut es varētu pēc desmit gadiem atkal kaut ko tādu izdarīt! Šajā piedzīvojumā mēs gājām kopā ar Inesi Kučinsku, un viņa bija ne mazāk aizrauta.

Ieva Estere. Studentu izrādes praktiski sagatavo tam, ko nozīmē strādāt teātrī. Tas ir kā ģenerālmēģinājuma process, kas teātrī ir regulāri. Kaut kāds tāds «rukājiens», kas ir pietiekami ilgstošs, bet ar konkrētu termiņu, kad darbam jābūt gatavam. Tu aptver, ka ir gaismotāji, ir skaņotāji, ir cilvēki, kas tev palīdz sagatavot izrādi, ka ir citi cehi, kam ir ļoti liela loma un kuru darbs ir jāciena. Taču te ir arī kāda bīstama zona… Jebkuram studentam, kurš tikko pabeidzis studijas (jebkurā laikā, jebkurā vecumā) un ieiet citā teātrī, ir pārliecība, ka viņš visu zina. Ka ir jābūt tā, kā mums bija studiju laikā, jo tas ir tas īstais variants – tā, kā pie Gruzdova un Rogas! Vai pie Elmāra. Taču tad tu sastopi citādi funkcionējošu organismu, un tev tajā jāierakstās no jauna. Tas nav nekas slikts vai nepareizs, no tā vienkārši nekādi nevar izvairīties.

Toms. Es tieši studiju laikā iemācījos sarunāties, pārliecināt par savu ideju, runāt ar aktieriem. Par to vislielākā pateicība pedagogiem un visiem, ar ko esmu kopā strādājis. Studiju laikā tu iemācies nebūt sīkumains un nerunāt par kaut kādiem gružiem uz galda, bet mēģini formulēt domu, kaut kādu vertikāli – kāda ir mana ideja, kāpēc es vispār to daru? Mācēt atbildēt uz tādiem jautājumiem, kas ir būtiski, lai vispār no rīta ietu uz teātri un sāktu kaut ko darīt. Nevis vienkārši tur pabūt. Tas ir forši, ka mēs varam pabūt kopā, bet ar to nepietiek. Man bija brīnišķīga iespēja arī Lietuvā uztaisīt izrādi Erasmus programmā ar lietuviešu studentiem no Vītauta Dižā universitātes. Viņiem ir pavisam cits temperaments, viņi azartiski uzreiz metas virsū režisoram ar jautājumu: «Ko tu gribi?!» Studentu teātris ir labs drosmes treniņš un sevis meklējumi.

Vienā no Patriarha rudeņiem, kad akadēmiju biju jau absolvējis, man uzdeva jautājumu – ko es būtu darījis citādi? Grūtākais ir uzdrīkstēties būt drosmīgam. Varētu šķist, ka drosmīgākie patlaban ir tieši vidējās paaudzes režisori, taču tādiem vajadzētu būt tieši jauniem cilvēkiem. Īpaši tādā studentu teātrī. Tas palīdzētu attīstīt profesionālus instrumentus, kas pēc tam noderēs jau teātrī.

Ieva Estere. Ļoti labi atceros to pirmo reizi, kad zālē sēž cilvēki, viņi smejas, viņi jūt līdzi. Šķiet, tas bija trešais kurss, Noziegums un sods [731. solis] . Tu to pirmo reizi pa īstam aptver, un pēkšņi tevi pārņem tāda viegli narkotiska sajūta…

Klāvs. Man arī liekas, ka gandarījums ir viena no svarīgākajām lietām. Atceros savu studiju laiku, kad taisām kaut kādas izrādītes, etīdes, visādus eksāmenus. Vēl Skatuvē, kas ir tāds tumšs, auksts kakts. Un tur sēž tikai Anna Eižvertiņa un Edmunds Freibergs. Tu parādi, tad apsēdies uz tās skatuves maliņas un viņi kaut ko kritizē. Skaidrs, ka tas gluži nav tas, ko ir gaidījis cilvēks, kas gribējis mācīties šajā skolā. Tāpēc, parādot darbus publikai, lai cik arī tizls tu vēl būtu, tu tomēr vari iegūt to gandarījumu, atgriezenisko saikni un enerģiju, kas vienmēr veidojas starp skatītājiem un aktieriem. Dažkārt arī slikta. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi.

Ieva Estere. Tu savā tumšajā kaktā tikai ražo un ražo…

Klāvs. Tu jau pats nesaproti, kas tas tāds ir. Tas ir arī jautājums par to, cik ļoti tu uzticies saviem pedagogiem. Daudzi mani kursabiedri tam nepiekristu, bet man tiešām bija tāda sajūta, ka tu katru dienu no rīta līdz vakaram grūd savu enerģiju tumšā akacī.

Nellija. Viena no vērtīgākajām lietām, sadarbojoties ar kursabiedriem aktieriem, ir tieši mācīšanās strādāt ar tiem, ar kuriem tev dažkārt ir grūti saprasties. Un kursabiedri ir dažādi. Kāds, piemēram, apraudas, un tev kā režisoram jāsaprot, ko tagad darīt. Jātiek galā ar cilvēciskiem untumiem. Katram cilvēkam jau tādi ir, arī režisoram. Tādā ziņā man tiešām patīk, ka mācību procesā mēs jau no pašas pirmās dienas strādājām kopā.

Kristīne. Vai studentu teātris piedāvā pietiekami drošu vidi arī kļūdām? No vienas puses – jā, šis ir laiks, kad būt drosmīgam un visu ko izmēģināt, bet, no otras puses, tomēr ir arī spiediens, ka tevi vērtēs. Par visiem jaunrades darbiem liek atzīmes.

Toms. Man ir 32 gadi, esmu beidzot nometis iekšējos blokus, kas man ilgu laiku traucēja. Esmu jau sevi apliecinājis, pierādījis. Jūtos labāk, jo nav arī vairs skolas spiediena. Domāju, ka atzīmes tiešām bija svarīgas, vienmēr esmu gribējis būt teicamnieks. Savu akadēmijas diplomu gan pēdējo reizi redzēju izlaidumā, kad to saņēmu. Pēc tam nekad dzīvē tas nav bijis vajadzīgs. Pieļauju, ja es nebūtu pabeidzis akadēmiju, tas nebūtu diži ietekmējis manu karjeru. Atzīmes ietekmē budžeta vietu un studiju maksu, un tā tālāk, bet tālāko ceļu profesijā nosaka citi, drīzāk cilvēciski faktori: kā tev sakrīt «kārtis», kā tu spēj veidot kontaktus ar cilvēkiem.

Toreiz, studiju laikā, apzinājos – ja uztaisīšu pirmo izrādi un kļūdīšos, zināšu, ka tas nav man, ka man nevajag to darīt. Bet, ja tu spēj savākt īstos cilvēkus, komandu, dabū viņus tajā ticībā, ka šis mums ir jāizdara, jo tas ir forši, interesanti un svarīgi, tad tam ir jēga!

Klāvs. Atceroties, piemēram, laiku, kad Anna Eižvertiņa iestudēja Ķiršu dārzu, man kā aktierim tomēr bija ārkārtīgi maz iespēju būt drosmīgam. Mums bija atsevišķi darbi ar Pēteri Krilovu pēc etīžu principa, un tādos brīžos gan bija drosme izpausties. Bet tādu brīžu bija daudz par maz.

Toms. Šodien redzu – Tomass Ralfs Ābolkalns uzaicina uz savu izrādi user2609250 Kristaps taisīja monoizrādi Sākums. Man liekas, te ir tā atšķirība, ka aktieri taisa arī savas izrādes – nav jāgaida režisors vai iespējas un uzaicinājumi. Ir redzamas pārmaiņas.

Klāvs. Mēs, četri aktieri un Evarts Melnalksnis, uztaisījām teātra trupu Kvadrifrons, jo sapratām, ka mums nevienu citu nevajag. Spīta pēc, kas radās arī pēc šīs manas ne īpaši pozitīvās četru gadu pieredzes.

Laura. Bet iedomājies – teiksim, Tomass tagad taisa izrādi, viņš ir redzams instagramā, vēl kaut kādās platformās, viņš WhatsApp izsūta visiem ielūgumus. Kā tu 2013. gadā lai to izdarītu?

Toms. Bet tādi gadījumi bija. Atceros Dārtas Danevičas un Elīnas Dzelmes performanci stikla kubā. Bija jau arī tad šādas vēsmas un pašiniciatīva. Tas ir tik interesanti – Klāvs stāsta par pieredzi, kad jūti, ka nevari ne pa labi, ne pa kreisi, bet šodien ir tādi piemēri kā Nevienam nezināmā Marija, kur viss mutuļo un sprāgst. Valmierā, šķiet, tas notika līdz ar Indras Rogas kursa ienākšanu. Es ienācu kopā ar viņiem. Tas bija kā spēcīgs vilnis ar lielu enerģiju un radošu spriedzi! Savukārt tagad ir jauns posms – ienāk vēl jaunāki mākslinieki ar pilnīgi citādu domāšanu. Tie, kas bija jaunie, tiem ir jau ceturtā sezona. Ir brīnišķīgi piedzīvot, kā dzīve rit.

Kristaps Kristers. Varbūt mūsu veiksme ir arī tajā, ka bija kovids, kad neuzņēma aktierus, un pēc tam uzņēma ļoti lielu kursu. Un ko darīt ar tādu varzu, kad budžeta vietu ir tik, cik ir? Mums tā cīņa par budžetu bija svarīga, bet tā nekad nebija uz dēļiem [domāts tajos studiju kursos, kas saistīti ar profesijas apguvi jeb specializācijas kursos – K. F.], uz dēļiem atzīmes visiem vienmēr bija līdzīgas.

Mums ļāva būt trakiem. Ja tu nebiji vienu dienu Zirgu pastā, reāli likās, ka neesi nedēļu bijis un visu esi iekavējis. Kā kursabiedram var būt divas etīdes, ja vakar viņam bija mīnus viena? Atceros to mirkli, kad mums bija jātaisa Trepļeva izrādes, – ir divi naktī, kursabiedram ir dzimšanas diena, jūs dzerat vīnu, un tu saproti – tu nekad vairs tā nevarēsi! Tu esi trešajā kursā, un tu vari šajā brīdī izdomāt visu, kas tur notiks, un pateikt, ka tā ir māksla. Skaidrs, protams, ka tikai tev tā ir māksla.

Un atkal – lai arī likās, ka kursā konkurence nebija tik izteikta, tu jau tāpat redzi, ka visu laiku kāds cits strādā, un tu negribi atpalikt. Ja kāds kaut ko dara mazāk, tad kāds cits būs drosmīgāks. Un tāpat arī mūsu pasniedzēji bija strādājoši profesionāļi, kuri ir «meinstrīmā» un kuri «vāc zāles». Tu taču saproti, ka nedrīksti nākt nesagatavojies.

Ieva Estere. Man ienāca prātā viena lieta (varbūt tā ir bīstama teritorija) – ir režisori, kuri māk strādāt ar aktieriem, kuri ir pedagoģiski orientēti un zina, ko ar tādu jaunu organismu tajā attīstības posmā darīt. Un tad ir arī tādi, kuri ar jauniešiem īsti nemāk strādāt, bet viņi var izmantot šo platformu – viņi grib uztaisīt izrādi. Tas var kļūt par ambiciozu, stilīgu projektu, kurā jaunieši neko neiegūst, ja nu vienīgi to, ka dzīvē var būt arī tā. Nu, tā jau arī ir skola.

Klāvs. Domāju, ka tā ir kursa vadītāja atbildība saprast, ko aicināt un ko neaicināt strādāt ar jauniešiem.

Ieva Estere. Režisoram, kurš nāk pie studentiem no malas, vajadzētu būt ieinteresētam jauniešu pedagoģiskajā attīstībā, vienalga, cik viņš «kruts», viņam jābūt ieinteresētam strādāt ar cilvēkiem, kas grib kaut ko apgūt.

STUDENTU TEĀTRIS KĀ PROFESIONĀLĀ TEĀTRA MIKROMODELIS

Kristīne. Vai studentu teātris jums palīdzējis saprast ko vairāk par teātra ekosistēmu un to, kā vispār teātris funkcionē? Ne jau tikai mēģinājumu process, bet arī jau pieminētā producēšana, mārketings, finansējuma piesaiste, projektu rakstīšana būtu jāiepazīst jau studiju laikā. Vai ar akadēmijas ieguldījumu un pieredzi studentu teātrī jūs jūtaties labāk sagatavoti profesijas darba tirgum?

Kristaps Kristers. Pagājušā gada martā man bija 16 izrādes. Lielākā daļa no tām bija studentu izrādes, dažas bija Latvijas Nacionālajā teātrī. Kursabiedrene Evelīna Priede, kura jau no otrā kursa strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, spēlēja tikpat daudz. Vienīgā atšķirība, ka viņai bija nauda, man ne. Sevi mierināju ar to, ka man reāli patika savas izrādes.

Strādājot ar profesionāliem režisoriem profesionālajā teātrī, biju diezgan sagatavots. Taču vēl joprojām, pat esot teātra štatā, liekas, ka ne brīdi nevaru atslābt. Man arī objektīvi grūti spriest, jo jau pirmajā sezonā ar manu pedagogu Elmāru man ir pat trīs izrādes.

Ņemot vērā, ka mēs jau studiju laikā spēlējām publikai, mums ar savām muļķīgajām, interesantajām izrādēm izveidojās zināms jauniešu loks, kam vienkārši patika tas, ko mēs darījām. Šī pieredze ir neatsverama – ka tu studiju laikā vari vākt savu draugu un fanu loku un pēc tam tu šos domubiedrus aizved arī uz teātri.

Es nevaru runāt visu režisoru vārdā, bet kaut kāda neliela skaudībiņa uz aktieriem iezagās ceturtajā gadā

Nellija. Te gan ir atšķirība starp aktieriem un režisoriem. Es nevaru runāt visu režisoru vārdā, bet kaut kāda neliela skaudībiņa uz aktieriem iezagās ceturtajā gadā. Lai gan studiju laiks labi sagatavoja – Māra četrus gadus borēja galvā, ka tev nekas nepienākas; ja tu gribi šo darīt, tad dari, ja negribi, ej uz «maķīti» strādāt; citur naudas vairāk u. tml. Tāpēc man tagad ir sportiska interese sekot līdzi, kas un kā sanāk kolēģiem, ko kurš dara un kur nonāk. Akadēmija kaut kādā mērā iemāca, un tas ir pozitīvi, ka tev vienkārši jādzīvo, jārok, jāmeklē, nepārtraukti jāzvana kādam, jāuzbāžas. Ja kāds tev saka «nē» četrreiz gadā, tad tas nekas, tu nesēdi mājās un neraudi par to. Akadēmijā bijām viens aktieru un režisoru kurss, tā arī jūtamies, bet tajā jūsu noslēguma koncertā Izlaiduma gads es sēdēju zālē… un sapratu – bāc, esmu režisors, nevis aktieris! Akadēmija forši norūda, psiholoģiski tam sagatavo.

Kristīne. Un pārējie – vai studiju laikā sapratāt, ko, piemēram, nozīmē producēt izrādi? Vai arī rūpējāties tikai par savu vienu atbildības zonu?

Toms. Kad iestudēju iepriekš pieminēto izrādi ar Klāvu, pats to grafiku kārtoju, pats pamatā domāju scenogrāfiju, kāds nedaudz palīdzēja ar kostīmiem. Pats vēl sapelnīju kaut kādu naudu un piemetu. Varbūt labi, ka režisors pats sākumā iziet cauri visām pozīcijām, pats vāc rekvizītus, sarunā telpas, izdomā, kas un kā būs. Pēc tam teātrī tu vairāk novērtē citu darbu.

Nellija. Studentu laiks ir foršs ar to, ka saved kopā, piemēram, ar scenogrāfiem. Es studiju laikā iepazinos ar scenogrāfi, un man tagad ir tāds scenogrāfs, kuram tiešām uzticos. Būtu foršāk, ja mēs arī ar dramaturgiem satiktos ātrāk un ar mūziķiem. Ja tu jau no paša sākuma esi ar otru cilvēciskā kontaktā, strādājat kopā un ejat kopā cauri visiem studiju laika izaicinājumiem, studenti pieredz, cik grūti vai sarežģīti ir ne tikai tev, bet arī citu profesiju pārstāvjiem.

Toms. Bet kā?

Nellija. Piezvanot, satiekoties. Māra mums un scenogrāfiem noorganizēja vienu šausmīgi neveiklu randiņu pirmajā kursā. Divi pirmie kursi Karamazovu zālē, sliktā apgaismojumā, melnā zālē ar galdu, uz kura stāv trīs cepumi. Scenogrāfi rāda pirmā kursa skices, un mēs stāvam – mm, ā, mhm… Tas bija neveikli, bet tieši tur es iepazinos ar savu scenogrāfi Martu Madaru Grantiņu!

Kristīne. Toma un Nellijas stāsti bija par izrādes veidošanu. Bet tomēr studentu teātris paredz arī publisko rādīšanu. Publiskā rādīšana nozīmē darbu ar skatītāju. Vai jūs studiju laikā apguvāt, redzējāt un novērtējāt arī to?

Klāvs. No Valsts kultūrkapitāla fonda perspektīvas skatoties, man šķiet, ka kopumā akadēmija studentu izrādes producēja kvalitatīvi. Bet vai arī aktieriem tiek dotas kaut kādas zināšanas, kā to izdarīt? Viņiem pašiem jau it kā nav jābūt producentiem. Tajā pašā laikā – ir.

Ieva Estere. Es justos diezgan bezpalīdzīga, ja man pašai vajadzētu kaut ko producēt. Man nebija lekciju par to.

Klāvs. Man arī nē – ne maģistros, ne bakalauros.

Nellija. Mums bija, jā, bet vajadzētu vēl. Bija astoņas lekcijas – kā rakstīt projektu.

Ieva Estere. Sandis Voldiņš mums mazliet stāstīja par nodokļiem, bet tas bija kovida laikā un Zoom platformā.

Kristaps Kristers. Mēs tiešām bijām lutināti ar to, kā producenti strādāja ar mūsu izrādēm. Pagājušajā gadā diplomdarbu skates laikā tu ej pa ielu un ieraugi uz lielajiem ekrāniem pilsētā reklāmu ar mūsu izrādēm! Nereāli…

Klāvs. Ja tu nonāc teātra aktieru vai režisoru štatā, tu esi diezgan labi sagatavots profesijai. Lai gan būtu labi, ja tu arī pats vari pēkšņi kaut ko izdomāt un producēt, kopumā tas nav īsti nepieciešams. Bet, ja nenonāc tajā štatā, ir slikti. Tad vienkārši ir jāmācās pašam. Mēs mācījāmies, tikai praktiski darot.

Toms. Man nesen bija jāraksta projekts. Es nezināju, kā to darīt, jo man nav tādas pieredzes. Bija jāuzraksta pāris rindkopas – mākslinieciskā vīzija, bet no A līdz Z… Tā bija laba skola, tagad saprotu, kā tas ir.

Kristīne. Viens no lielajiem akadēmijas uzdevumiem arī ir pēc iespējas labāk sagatavot darba tirgum, arī brīvajam tirgum un ārštatam.

Klāvs. Kad es mācījos, tiešām bija tā apziņa – ja netiec štatā, tad esi nūģis un atkritējs. Patlaban tā vairs nav.

Kristaps Kristers. Ja man būtu jāraksta kāds projekts, man ir vismaz trīs četri cilvēki, kam varu prasīt padomu vai palīdzību. Zinu, ka man būtu risinājums, ja pašam tas būtu jādara. Štatā var gadīties pusgads brīvs, tad loks, kuram vari sevi piedāvāt, ir diezgan plašs. Cilvēki, kurus esi iepazinis akadēmijā, ir tepat apkārt.

Laura. Kāpēc tas studentu teātris ir noderīgs? Tas paredz to, ka jaunais aktieris satiekas ar skatītāju, tas ir svarīgs process. Man šādas pieredzes nebija. Mēs bijām konkrēts studentu skaits, un uz divu roku pirkstiem bija saskaitāma mūsu auditorija. Tie bija mūsu pasniedzēji. Četru gadu laikā bija tādi, kuriem sanāca, un bija tādi, kuriem, pēc pasniedzēju domām, nesanāca. Cilvēks arī notic šim vērtējumam, bet varbūt kāds jaudīgs mākslinieks tā aiziet zudībā, jo viedokļu ir tik, cik ir. Taču patlaban ir tā, ka studentam ar pasniedzēju varbūt nesakrīt, bet, kad viņš iet spēlēt publikai, viņš jūt – tur, zālē, četri cilvēki mani saprot. Viņam ir motivācija turpināt, jo tur ir mans skatītājs! Jaunajam māksliniekam tas ir ļoti svarīgi.

Toms. Varu absolūti piekrist. Dailes teātrī es tiku uz vienu mazu lomiņu, un tā sajūta, kad tev feisbukā nepazīstams cilvēks uzraksta, ka tu viņam esi «norāvis jumtu»…

Laura. Un ko tev nekad nepateiks pedagogs!

Toms. Pēc tam aizgāju uz akadēmiju ar tādu pārliecību! Ar pedagogu izveidojas pilnīgi citas attiecības. Nevajag jau uzreiz, lai simts cilvēku stāvētu rindā pēc autogrāfa. Taču ir viens, kurš iedod tev pārliecību un tu notici sev.

Kristaps Kristers. Dažiem zvaigžņu slimība ir neizbēgama, un ar to var iekrist otrā grāvī: kad pasniedzējs saka – «tas nav labi!», bet tu pretī – «bet skatītājiem patīk!». Tur vajag balansu, no vienas puses, tu esi izsalcis pēc skatītājiem un beidzot tos dabū, vari arī beidzot atvērties, bet, no otras puses, – ir risks, ka sāc ar to spekulēt. Vienmēr būs kāds, kam tu patiksi, un, nedod dievs, vēl kreklu novelc, tad jau vispār viss labi. 

Toms. Jūs jau stāstījāt par Pašnāvnieka skatītājiem – ko vēl labāku var vēlēties kā piesaistīt jaunus cilvēkus teātrim Latvijā! Tāpēc, lūdzu, – lai viņi nāk vēl vairāk, tā ir mūsu nākotne, mums būs ko ēst tikai tad, ja būs jauni skatītāji. Tā kopā ar tevi nozarē ienāk vēl citi jauni cilvēki. Tā kā, piemēram, feisbuka grupa КакМнеТеатр.

Kristaps Kristers. Tā ir tāda domubiedru grupa, kur viņi apspriež dažādas teātra izrādes, pārsvarā krievu valodā. Viņi iet uz visādām izrādēm, nāca arī uz studentu teātra izrādēm. Bija arī grupas iekšējais balsojums par labāko studentu teātra izrādi – uzvarēja Toma Pašnāvnieks. Mūs nāca sveikt ar ziediem un diplomu. 

Laura. Vērtīga būtu tāda prakse, kur studentu teātrī regulāri tiek pieaicināti dažādu paaudžu štata aktieri. Tā būtu tāda kā norma jeb sadarbības modelis. Līdzīgi kā teātrī ienāk studenti, tāpat mēs varētu iet pie studentiem. Pēc tiem desmit teātrī nostrādātiem gadiem nokļūt situācijā, kur atnāku un pēkšņi jādomā – tā, kurš būs mans stūrītis, te ir mani apavi, te būs manas zeķes, tu vāc savus rekvizītus. Un tiem ir jābūt arī uz nākamo reizi! 

Tie ir pamati, kurus vajadzēja apgūt jau pie Mišas [Mihaila Gruzdova], taču tajā brīdī es vēl nesapratu, ko tas nozīmēs reāli teātrī. Atceros Mišas mācīto, ka tu esi atbildīgs par to izrādi, ko tūlīt spēlēsi. Tu nevari paļauties, ka tur būs tā pudele vai sērkociņi, tev pašam ir jāaiziet un jāpārliecinās, jo rekvizitors ir tikai cilvēks. Klūgu mūka pirmizrādē no zābaka bija jālīst ūdenim, jo tas metaforiski ir Marcelas spontānais aborts, bet man no apgriezta gumijnieka izlīst viena pilīte. Uz lielās skatuves…

Studentu teātrī man bija pirmo reizi iespēja pašai salikt savu kostīmu – no zeķēm līdz matu gumijai, par katru detaļu es zināju, kāpēc to vajag. Pati gāju pa veikaliem… Tas bija jaudīgi, jo teātrī ar kostīmu māksliniekiem… nu, ir dažādas pieredzes.

Kristaps Kristers. Studentu teātris mobilizē. Ārpus tā jūs varbūt arī neesat labākie draugi, bet tajā ekstrēmajā situācijā jau izveidojas sistēma – kurš kuram palīdz, un visi ir iekšā tajā mirklī. Joprojām nezināmajā Marijā sāku otro cēlienu un saprotu, ka ierocis, ar ko jānošaujas, – tā nav! Visi tūliņ mobilizējas, lai palīdzētu. Profesionālā teātrī katrs zina savu vietu un laiku, bieži vien kolēģim arī tikai to vienu lapu vajag, kur viņam jāuznāk. Studentu teātrī visi zina visu. Ar to arī laikam varam vinnēt – ar kolektīvu un enerģiju. Ar spēcīgiem aktierdarbiem vien tas tā neizceļas, vismaz sākumā, jo trūkst pieredzes.

STUDENTU TEĀTRA NĀKOTNE

Kristīne. Kā studentu teātris varētu attīstīsies tālāk? Vai tas būtu jāveido kā atsevišķa institūcija, vai ļaut visam dabiski ritēt savu gaitu?

Nellija. Varšavas teātra akadēmijā ir tāda institūcija, reāla teātra ēka piesaistīta akadēmijai turpat blakus. Īsts teātris ar personālu un repertuāru, uz izrādēm pārdod biļetes. Tas ir viens no valsts teātriem.

Kristīne. Daudzās skatuves mākslas augstskolās Eiropā tā ir atsevišķa vienība. Vai mums būtu jātiecas uz šo modeli? 

Nellija. Jā, bet tas ir baigi sarežģīti, jo tad uzreiz nāk klāt jautājums par balvām. No vienas puses, gribas, lai ir tā teātra ēka, lai skatītājs var redzēt kā Daili, tā arī jauniešus. Bet, no otras puses, mani mazliet biedē – bet varbūt man ir nepopulārs viedoklis – tā studentu apbalvošana. Mums Latvijā ir ļoti mazs tirgus, un, ja mēs tik mazā tirgū sākam dot balvas jau pašā sākumā… Ir svarīgi turēt kaut kādu kvalitātes latiņu. Nezinu, vai vajag dot balvas cilvēkiem, kas vēl studē vai ir tikko gadu pēc studijām. Gribētos jau tomēr, lai tā balva ir prestiža. Dažkārt ceremonijā redzi aktierus, kas jau daudz sasnieguši un pieredzējuši un kas raud par savu pirmoreiz saņemto balvu. Bet tur līdzās cilvēks, kas tikko sācis, un jau saņem balvu.

Toms. Es nezinu, man nav balvas.

Klāvs. Man kā reizi tā balva ir. Stāv tagad kastītē kaut kur.

Kristaps Kristers. Tava dzīve izmainījās?

Ieva Estere. Es neskaitītu, ka mana balva ir par studiju lomu [balva saņemta par aktierdarbu iestudējumā Kam bail no Virdžīnijas Vulfas, kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks – K. F.]. 

Klāvs. Lielajā Kristapā ir atsevišķa balva studentu filmai. Es gan nezinu, vai Spēlmaņu naktī vajag vēl atsevišķu kategoriju.

Ieva Estere. Bet iedomājies – ir tāds studentu teātris, un visi teātri spētu vienoties, ka mūs laiž uz izrādēm, un tur vienā repertuārā mēs vēl spēlētu to pašu Blanšu [Blanša. Baltais mežs], jūs spēlētu savu Mariju… Tas droši vien ir ļoti utopisks projekts.

Kristaps Kristers. Mēs runājām, ka pēc desmit gadiem varētu atgriezties ar šo pašu Mariju. Tā skanētu pilnīgi citādi.

Toms. Atbalstu! Bet svarīgi arī, lai tās studentu teātra izrādes spēj piepildīt zāles. Darbojos K. K. fon Stricka villā, kur ik pa laikam taisu izrādes arī bērniem. Nav tā, ka tās vienmēr tiek izpārdotas. Pat Valmieras teātrī nav kā Dailē, kur var katru vakaru plānot lielo zāli.

Nellija. Bet, no otras puses, dejotājiem vienmēr telpas pietrūkst, un, ja būtu tāds studentu teātris… 

Kristaps Kristers. Regularitāte un labas izrādes ir ceļš, kā dabūt publiku. Tikai jābūt kādam, kurš seko līdzi izrāžu kvalitātei. Lai tas nepaliek par kultūras centru, kur jebkurš, kas grib, var kaut ko darīt. Manā utopiskajā pasaulē tas nav vienkārši darbiņš, kur atnāku un Kultūras akadēmija man samaksās.

Toms. Varbūt vajag tā – uz vienu gadu, piemēram, Viesturs Kairišs atnāk un viņš ir galvenais, pēc tam uz vienu gadu Klāvs. Mainās, rotē, paralēli savam teātrim. Es vienkārši metu ideju.

Kristaps Kristers. Bet kā likt Kairišam būt tikpat ieinteresētam, kā vadot Dailes teātri?

Klāvs. Kaut kādiem kvalitātes kritērijiem noteikti ir jābūt. Bet, ja Viesturs Kairišs tajā brīdī kļūst gan par laikmetīgās dejas kursa, gan par aktieru kursa māksliniecisko vadītāju, – tas īsti nebūtu normāli. Man šķiet, katra kursa pedagogiem jāizlemj, kas tad tur īsti būs, vai režisori paši izlemj, ko viņi iestudēs. Un tad ir kāds, kurš cenzē, kas ir labi un kas nav, ja?

Kristaps Kristers. Es to redzu kā atsevišķu struktūru, kas ir pie Kultūras akadēmijas, kur labi kursa darbi var tikt piesaistīti šim teātrim un kvalitatīvi spēlēti kā repertuāra izrāde.

Kristīne. Jautājums joprojām paliek par telpu – kur top kursa darbi un kur tiek spēlēti atlasītie kursa darbi? Visticamāk, mēs runāsim par vienām un tām pašām zālēm.

Klāvs. Institucionalizēt varbūt vajag, bet kaut kāds zīmols patiesībā ir jau izveidojies. Šķiet, ka tas nemaz arī nav piesaistīts vienai konkrētai telpai, un to arī nevajag. Runājot par auditoriju – skaidrs, ka abas zāles Miera ielā ir milzīgas, kas uz laikmetīgās dejas izrādi nesavāks tik daudz skatītāju. Bet, ja kaut kas notiek Zirgu pastā, kaut kas Miera ielā, kaut kas Vagonu hallē vai visādās vietās citur, ārā, – tas man šķiet ļoti labi. Ņemot vērā, ka studentu teātra trupa ir mainīga, varbūt arī tai telpai nav jābūt tik ļoti noteiktai. Tā nav māja, uz kuru nākt, bet vairāk pati ideja.

Kristīne. Vai LKA studentu teātris ir jau zīmols?

Klāvs. Var to arī citādi nosaukt un uztaisīt vēl vienu instagrama kontu ar tādu nosaukumu, bet man šķiet, ka tas jau ir zīmols.

Kristīne. Instagramā patlaban visu informāciju liekam Zirgu pasta kontā. Taču tad, kad izrādes notika gan Zirgu pastā, gan Miera ielā, skatītāji apjuka un nereti sajauca mājas.

Klāvs. Tas ir zīmolvedības jautājums. Tikpat labi studentu teātris varētu iet ciešā sadarbībā ar citiem teātriem. Piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī patlaban tiek spēlēts Klusums un troksnis. Jautājums, vai tā ir studentu teātra izrāde? Ņemot vērā, ka gan režisors, gan lielākā daļa aktieru ir studenti, es teiktu, ka ir. Tāpat mēs ar Kvadrifronu taisām projektus gan savā nodabā, gan sadarbībā ar citiem. 

Kristīne. Šajā pavasarī divi studentu darbi – gan Fāterlande Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Nakts, kad Lorjē Godro pamodās neatkarīgajā teātra apvienībā Willa teātris – arī faktiski top kā kopprodukcijas.

Klāvs. Man šķiet, ka tas viss skaitās. Tāpēc nedomāju, ka telpa ir izšķirošais faktors.

Kristīne. Telpa tomēr iedod krietni lielāku brīvību.

Toms. Studentu teātrim mazliet piestāv arī tas «vaibs», kad tev nav nekā. Roberts Dauburs mani uzrunāja spēlēt savā diplomdarbā [El Triciclo], un man ļoti patika, ka bijām uz ielas. Mēs tiešām spēlējām bomžus. Man tas liekas forši, kad tev vispār nekā nav – ne gaismu, nekā. Paļaujies uz to, ka šodien nebūs lietus, un bliez. Tā izrāde varbūt tika vienu divas reizes nospēlēta. 

Kristīne. Tas bija kovida laiks, mums bija slēgtā diplomdarbu skate, nedrīkstējām cilvēkus aicināt, bija kādi desmit skatītāji – tikai komisija.

Kristaps Kristers. Kas tad ir tas studentu teātris, kuru gribas attīstīt? Šādā formātā studentu teātris jau ir. Vai tas var būt pastāvīgs? Kā nodrošināt to, lai skatītāji zina, ka zem šī logo ir labas izrādes? Mainoties kursiem, atkal sākas viss no sākuma – tie, kas tai mūsu mazajā teātra burbulī zina par šo teātri un kam tas patīk, tie jau nāks. Bet kā izveidot tādu teātri, kurā katram kursam nav viss jāsāk no sākuma – gan veidojot auditoriju, gan pārliecinot par kvalitāti?

Klāvs. Bet katram kursam vienmēr būs jāsāk no sākuma. Skaidrs, ka iekšējie kvalitātes kritēriji jau tagad ir. Bet vienlaikus – ja tur rādīs gan otrā kursa, gan ceturtā kursa izrādes, visticamāk, kvalitātes līmenis būs atšķirīgs. 

Kristaps Kristers. Bet, ja tāds teātris vispār būtu, iespējams, ka tur vienā iestudējumā satiekas gan profesionāļi, gan ceturtais, gan otrais kurss. Režisors kaut kā atradīs vidusceļu, lai otrais kurss neizskatās krietni vājāks.

Ieva Estere. Un atkal es atgādināšu, ka tam ir jābūt mācību procesam, kurā cilvēki mācās un attīstās. Bet, ja viņam ir jāpārdod sevi jau otrajā kursā blakus Keišam tikai tāpēc, ka šis projekts no malas izskatīsies stilīgi, ko students reāli no tā iegūs?

Kristaps Kristers. Tas nedrīkst būt pašmērķis. Taču var būt, ka tam otrkursniekam tas izmaina vispār skatu uz teātri un pēc tam viņš kļūst par Andri Keišu!

Nellija. Mūsu izglītība jau ir ārkārtīgi individuāla: kas vienu uzceļ debesīs, otru nolaiž kaut kur ellē ratā. Tā vienmēr būs.

Kristīne. Vai ir vēl kaut kas, ko jūs sarunas noslēgumā gribētu piebilst?

Ieva Estere. Es būtu priecājusies par drosmīgākām izrādēm studiju procesā, lai tās nebūtu apzīmējamas ar «laba atrādīšanās». Ka tas drīkst būt kaut kādā brīdī arī spļāviens kosmosā, kas beigās ne par ko nekļūst. Es būtu gribējusi sadarbību ar atšķirīgākām vidēm, dažādākiem cilvēkiem. Mūsu ceļš bija diezgan tradicionāls.

Kristaps Kristers. Ieva, jūs sanācāt labi aktieri, jūs esat iedvesmojoši. Un tagad būt vienā teātrī ar jums ir absolūti pagodinoši, bez lišķēšanas.

Kristīne. Gribētos izveidot tādu modeli, lai studentu teātrī un studiju procesā var brīvi veidot darbus, kas nav uzreiz pērles. Mūsu mērķis nav pelnīt un piepildīt zāli. Mērķis ir apgūt profesiju.

Ieva Estere. Jā, kā izdarīt tā, lai nav jāsatraucas par darbu kā produktu, pieņemt, ka tas drīkst būt arī neperfekts?

Nellija. Tas jau nepazudīs, jo akadēmija ir izglītības iestāde, tas nav teātris.

Klāvs. Manā studiju procesā nekad nebija domu, ka mēs taisām labu izrādi, tas noteikti nebija galvenais mērķis. Tāds parasti ir mērķis teātrī. Ne tas, cik mēs par šo varēsim dabūt.

Kristīne. Protams, bet, ja mēs gribam, lai Laura nāk pie mums spēlēt, mums viņai ir jāmaksā vismaz kaut kāda atlīdzība. Skaidrs, tās nebūs profesionālā teātra likmes, bet kaut kādu naudu ir nepieciešams arī biļetēs ietirgot.

Laura. Uz studentu teātri tu nenāc pelnīt naudu. Un vēl – es iztēlojos, ka studentu teātris būtu telpa, kurā es varētu satikties ar kādu Dailes teātra aktieri vai Liepājas teātra aktieri. Ar saviem cunftes brāļiem un māsām varu satikties filmēšanas laukumā, bet tik ļoti gribētos satikties ar šiem cilvēkiem arī teātrī! Studentu teātris varētu būt tāda vieta.

Lai top!