Aktiermākslas skola

Latvijas Kultūras akadēmijā mēs bieži atgriežamies pie jautājuma – cik ļoti nepieciešams izveidot studentu teātri? Pirmkārt, nevar ignorēt, ka jaunrade akadēmijā jau vēsturiski ir notikusi pastāvīgi un lielā apjomā. Vairākas izrādes ir nominētas Latvijas teātra gada balvai Spēlmaņu nakts, dažas no tām, piemēram, Pētera Krilova iestudētie Brāļi Karamazovi (1997) vai Māras Ķimeles Pazudušā dēla iestudējums Valmierā ar 3. kursa studentiem un teātra aktieriem (2002), ir kļuvušas teju kanoniskas. Tas nozīmē, ka LKA spēj radīt profesionālas izrādes. Arī pēdējos gados mēs esam pierādījuši, ka LKA spēj saražot ne tikai lielu skaitu, bet arī ļoti kvalitatīvus un profesionālus jaunrades darbus.

IZRĀŽU IESTUDĒŠANAS LOMA STUDIJU PROCESĀ

Kāpēc vispār jaunrade vai izrāžu veidošana ir nepieciešama akadēmiskajā vidē? Ja režisoram ir ambīcijas, ir skaidra mākslinieciskā vīzija un studentu aktiermeistarības līmenis atbilst doto uzdevumu kritērijiem, netiek radīti šķēršļi jaunrades darbu iestudēšanai ne vien 4. kursā, bet arī agrāk. Un te rodas jautājums – kāpēc arī agrāk? Kursa vadītājs var pieņemt lēmumu studentiem dot iespēju satikties ar auditoriju ātrāk, lai viņus trenētu sadarbībā, attīstītu prasmes darbā ar publiku, jo galu galā teātris ir domāts skatītājam un teātris notiek tad, kad ir šis skatītājs.

Mērķu sadursme starp teātra pedagoga lomu un režisora ambīcijām, starp akadēmiskās vides prioritātēm un režijas stratēģijām

Ilgstošā procesā jau no pirmā kursa studenti veido mazās kompozīcijas, etīdes, ainiņas, fragmentus. Tie tiek rādīti vai nu tikai konkrētajam kursa pedagogam, vai komisijai, kas studentus vērtē. Lūk, šis vārds – vērtējums – bieži vien ir tas, kas biedē un veido saspringumu. Teātra mākslas students saprot, ka visu laiku tiek vērtēts, bet tad, kad atnāk auditorija, iestājas citi noteikumi – auditorijā neviens nezina to, kāds ir bijis process, kā aktieris ir veidojis šo lomu, skatītājs redz tikai rezultātu, un šī satikšanās ar publiku izmaina arī aktiera domāšanu un laika izpratni. Tieši tajā brīdī, kad zālē ir 30 un vairāk skatītāju, aktierim tas ir nopietns pārbaudījums – spēt būt pārliecinošam, veidot dialogu ar auditoriju, izraisīt līdzpārdzīvojumu. Viens ir izraisīt līdzpārdzīvojumu vai iedarboties uz vienu pedagogu, cits – iedarboties uz vienkāršu skatītāju, kurš teātri varbūt neskatās «no iekšpuses», bet redz tikai galarezultātu, aisberga redzamo daļu. Šajā brīdī arī pedagogs spēj izvērtēt, kā aktieris tiek galā ar šo pārbaudījumu, un tad var izdarīt secinājumus studiju procesā – kas darbojas, kas nedarbojas, ko vēl vajadzētu uzlabot, kā students tiek galā ar stresa situāciju, jo satikšanās ar skatītāju vienmēr ir emocionāli ekstrēma.

No vienas puses, izrādes iestudēšana arī ir daļa no aktieru apmācības – tas veido studenta izpratni par to, kā vispār veidojas mēģinājumu process, kā veidojas izrāde; kā veido sadarbību ar režisoru, kā – sadarbību ar citiem māksliniekiem, piemēram, kostīmu māksliniekiem, scenogrāfu; kā aktieris izveido savu lomas līniju pilnmetrāžas izrādē, kā sadala savu enerģiju un savus spēkus izrādē. Tātad tam, ka akadēmijā tiek iestudētas izrādes, protams, ir arī pedagoģisks mērķis, lai sagatavotu aktieri turpmākam darbam profesionālajā vidē. No otras puses, kursa vadītājs pieņem lēmumus par to, ko iestudēt, ko un kad izrādīt. Un ne jau man kā kursa vadītājam ir jāpierāda, ka esmu labs režisors, – man ir jāizveido skaists māksliniecisks ietvars, kurā var eksistēt jaunie profesionāļi, un tajā pašā laikā man ir jādomā par to, lai viņi kaut ko iegūtu un iemācītos no šīs izrādes un procesa.

PEDAGOGA UN REŽISORA KONFLIKTS

Strādājot pie sava promocijas darba, nonācu pie problēmjautājuma par režisora pedagoga attiecībām akadēmijā. Tas skar arī attiecības starp aktiermākslas apmācību un jaunrades lomu tajā. Vai studiju procesā tapušajā jaunradē, kuras rezultāts tiek publiski izrādīts, ir būtiski atspoguļot aktieru profesionālās sagatavotības līmeni, vai arī uzsvars būtu jāliek uz māksliniecisko reprezentāciju (piemēram, izmantot režijas paņēmienus, lai maskētu studentu prasmju trūkumu)? Uz šo jautājumu patiesībā nav viegli atbildēt. Mēs labi apzināmies, ka gatavojam studentus darba tirgum. Mēs arī diezgan skaidri apzināmies šo darba tirgu – teātru Latvijā ir tik, cik ir, un mēs aptuveni spējam saprast, kas tiem ir nepieciešams. Mūsu uzdevums ir pārliecinoši parādīt nozares profesionālajām institūcijām viņu topošos darbiniekus. Man kā kursa vadītājam bieži vien ir jācenšas neiedot pārāk sarežģītus uzdevumus, bet tādus, ar kuriem aktieris spēj tikt galā, un galvenais – radīt pārliecinošu sajūtu tiem, kas būs viņu darba devēji un nākotnes kolēģi. Un te arī notiek mērķu sadursme starp teātra pedagoga lomu un režisora ambīcijām, starp akadēmiskās vides prioritātēm un režijas stratēģijām.

Katrs aktiermākslas kurss tiek organizēts pēc konkrētā kursa vadītāja izvēlētas stratēģijas. Viņš vai viņa nosaka iestudējumu literāro materiālu izvēli. Šī izvēle balstās uz pašu pedagogu kopīgi izveidotās programmas vadlīnijām, ietverot noteiktu latviešu autoru prozu un dramaturģiju, 20. gadsimta pasaules prozu un dramaturģiju, mūsdienu pasaules un latviešu dramaturģiju. Kursa vadītājs pieņem lēmumu, vai šie mācību darbi tiek veidoti kā pilnvērtīgas izrādes publiskai izrādīšanai. Vēl kursa vadītājam ir būtiski piedomāt, lai viņš nav vienīgais režisors pedagogs darbā ar savu kursu. Katram kursa vadītājam ir savas darba metodes, sava izpratne par teātra estētiku, sava mākslinieciskā pieredze, tāpēc viņam vai viņai ir jāpiedāvā studentiem citi režisori, lai aktierus sagatavotu darbam arī turpmākajā karjerā. Nākamā grūtības pakāpe, par ko jādomā kursa vadītājam, ir plānot darbu un iestudējumu apjomu tā, lai ikvienam studentam būtu iespēja apliecināt savu profesionalitāti un nospēlēt nozīmīgu lomu – kursa vadītājam ir jānodrošina, lai katrs students varētu sevi pilnvērtīgi pierādīt. Patiesībā tā ir līdzīga funkcija kā teātra mākslinieciskajam vadītājam, kurš rūpējas par trupas attīstību. Piemēram, ir būtiski dot iespēju studentam, kurš studiju procesā jau pierādījis, ka viņam var uzticēt lielākus uzdevumus. Tajā brīdī, kad uzticu studentam šos uzdevumus, no tā ir atkarīga arī visas izrādes mākslinieciskā kvalitāte, un šajās izvēlēs ir jābūt ļoti uzmanīgam. Tāpēc bieži vien gadās, ka, ņemot vērā lugas apjomu un darbam paredzēto laiku, izrādē tiek iekļauti dublanti, attiecīgi vienu lomu spēlē divi studenti, lai dotu iespēju vēl kādam.

Kursa vadītāja vai pedagoga lēmums sadarboties ar profesionāļiem ir tieši saistīts ar centieniem paaugstināt izrādes māksliniecisko kvalitāti, lai nodrošinātu aktiermākslas studentu augstvērtīgu reprezentāciju profesionālās jaunrades kontekstā un spēju konkurēt Latvijas profesionālā teātra tirgū. Ar to es domāju – mēs mēdzam pieaicināt profesionālus aktierus no citiem teātriem. Tas dod iespēju studentiem satikties ar pieredzējušiem profesionāļiem, un viņi ir spiesti tikt līdzi tam līmenim, kādu piedāvā šie profesionāļi. Protams, sadarbība veidojas arī telpu ziņā – studenti, nonākot teātra vidē, redz mehānismu, kā darbojas konkrētais teātris, kā tiek veidoti mēģinājumi, kāda ir darba vide. Tā ir brīnišķīga prakse, kas palīdz studentiem daudz drošāk ienākt lielajos teātros. Tāpat tiek pieaicināti profesionāli mākslinieki, piemēram, scenogrāfi vai komponisti, kas arī palīdz veidot augstāku izrādes māksliniecisko kvalitāti – daudz augstāku, nekā to spētu jaunie vai vēl topošie mākslinieki. Šī ir brīnišķīga kvalitāte, arī domājot par studentu teātra nākotni, – studentu teātris varētu būt tā vide, kur studenti, veidojot izrādes, sadarbojas ar pieredzējušiem māksliniekiem; kur satiekas dažādu paaudžu mākslinieki, kas, iespējams, mazina plaisu starp paaudzēm un bailes no pieredzējušiem māksliniekiem. Veidojot izrādi Nevienam nezināmā Marija (2024), kur piedalījās Inese Kučinska no Liepājas teātra, man vairāki studenti teica: «Mēs nezinājām, ka pieredzējušie mākslinieki uzdod tieši tos pašus jautājumus un uztraucas tieši par tām pašām problēmām, par ko mēs, un viņi uztraucas tieši tāpat kā mēs.» Tas studentiem iedod lielāku pārliecību, jo tas, kas ar viņiem notiek, izrādās, ir pašsaprotami. Līdz ar to viņi tam vairs nevelta lieku uzmanību, viņi saprot, ka tā vienkārši ir profesijas specifika.

Vēl jāatceras: lai radītu jaunrades darbu, lielu darbu pirms tam iegulda ne tikai kursa vadītājs, režisors, pedagogs, bet arī citi pedagogi – runas pedagogi, kustību pedagogi. Tas ir smags, ilgstošs darbs, lai vispār nonāktu līdz kvalitatīvam rezultātam. Protams, to aisberga neredzamo daļu cilvēki nepamana, bet ir būtiski to apzināties.

TEĀTRA PEDAGOGS UN IDEĀLI MĀKSLĀ

Es aizvien vairāk sāku novērtēt to, cik liela ietekme ir teātra pedagogiem, – mēs jau nododam ne tikai savu pieredzi, bet arī savas vērtības un savu izpratni par to, kādam ir jābūt teātrim. Paldies dievam, mēs esam vairāki pedagogi, un mums atšķiras viedokļi, un studenti saprot, cik teātris var būt dažāds, ka nav tikai viena patiesība par to, kā veidot teātri, kā par to domāt un kas vispār ir teātris. Visticamāk, paši aktieri tik tālu neaizdomājas, bet akadēmijas vide ir tā, no kā sākas viņu ceļš un viņu nākotnes teātris. Tālāk viņi, protams, saskaras ar citām pieredzēm, iegūst, mainās, aug un attīstās, bet mēs, pedagogi, esam tie, kas iedod pamatus, pirmo izpratni par teātra estētiku. Tas bieži vien var traucēt sadarbībā ar citiem režisoriem. Mēs iedodam studentam kaut kādus profesijas instrumentus, bet mēs iedodam arī zināmu teātra filozofiju. Protams, laika gaitā tā var mainīties, tomēr, ieejot teātrī, var manīt, kurš pedagogs ir strādājis ar aktieri, kurš ir bijis kursa vadītājs.

Tāpēc arī izrāžu veidošana notiek dažādos studiju posmos – viss atkarīgs no kursa vadītāja izvirzītajiem mērķiem, uzdevumiem, ambīcijām un prasībām. «Ambīcijas» un «prasības» bieži vien ir galvenie atslēgvārdi tam, ko šis students paņem no studiju procesa. Kādas ir viņa ambīcijas domāt par jaunradi, domāt par sevi profesionālajā vidē, salāgot to ar profesionālo teātru vajadzībām. Bieži šīs teātru vajadzības ir atšķirīgas, un jaunais aktieris piedzīvo vilšanos, jo profesionālajā vidē mūsu kā pedagogu iedotie ideāli un izpratne nav realizējami. Šī iemesla dēļ ir vajadzīgs studentu teātris – tajā jaunais mākslinieks var aprobēt un pārliecināties, ka šīs ambīcijas vai šī izpratne, ko viņš ir saņēmis augstskolā, praktiski darbojas. Viņš var turpināt attīstīt un veidot savu rokrakstu. Iespējams, ka tieši akadēmiskā vide ir tā, no kā varētu veidoties jaunais teātris, jauna teātra valoda, jo jaunajam māksliniekam tiek iedota platforma turpināt iesākto. Bieži vien, nonākot profesionālā vidē, mākslinieks kļūst par darba zirgu – to, kurš apkalpo dažādās teātra vajadzības. Lai teātri varētu izdzīvot, tiem ir jāiestudē gan vienkāršākas izrādes, gan komēdijas, gan koncerti – tas, ko aktieris varbūt nepieredzēja studējot. Tagad viņam tas ir jādara, un tad ir vilšanās. Paiet kāds laiks, un viņš saprot, ka tādu teātri, par kādu viņš sapņoja akadēmijā, viņš nevar realizēt. Tāpēc studentu teātris būtu šī platforma, kas dod iespēju gan strādāt tālāk, gan turpināt darbu ar savu pedagogu, gan pieaicināt citus profesionāļus, kuri ir gatavi realizēt tās idejas, kuras šajā brīdī varbūt neinteresē vai nav nepieciešamas citiem teātriem.

STUDENTU TEĀTRA NOZĪME NĀKOTNĒ

Domājot par jaunrades darbiem, kas mums akadēmijā ir tapuši, tie ne tikai mēdz atnest panākumus režisoram un sniedz skatītāju mīlestību, bet tie atstāj arī ļoti spilgtas atmiņas studentam tālākajā karjerā, sniedz viņam lielāku drosmi, uzņēmību strādāt gan ar sarežģītiem literāriem materiāliem, gan formām. Šādi aspekti iedvesmo jebkuru pedagogu, arī mani. Tas mani motivē izvirzīt augstākas ambīcijas ne tikai mākslinieciskajā jaunradē, bet arī pedagoģiskajā darbā.

Tā ir atgriešanās vietā, kurā es kaut ko iegūstu, nevis iztērēju

Gribētos, lai akadēmija un tieši studentu teātris veidotu un motivētu mūs kā pedagogus būt ambiciozākiem un radošākiem, ne tik tehniskiem; lai tas liek mums katru reizi meklēt jaunus izaicinājumus – ne tikai pašiem apgūt ko jaunu, bet arī ar katru kursu izvirzīt jaunus mērķus. Nav nemaz iespējams izveidot identisku mācību saturu katram kursam, lai arī studiju programma ir tā pati. Mēs kā pedagogi studiju programmā diezgan brīvi varam izvēlēties materiālus, ar kuriem gribam strādāt, tēmas, kuras gribam pētīt, un varam dzīvot līdzi laikam, tāpēc ka pasaule strauji mainās, konteksts mainās un ar studentiem ir jāspēj par to reflektēt. Studentu teātris būtu tas, kur jaunie cilvēki var reflektēt un reaģēt daudz ātrāk, nekā to var izdarīt profesionālie teātri, kuri nav tik elastīgi plānošanā. Studiju procesā varam reaģēt uz aktualitātēm, ar tām uzreiz strādāt, vienlaikus apgūstot aktiermākslas prasmes.

Iespējams, mums nebūtu jāatgriežas visu laiku pie tiem pašiem literārajiem materiāliem. Nenoliedzu, ka, piemēram, latviešu literatūras klasikas apgūšana ir svarīga, bet arī uz to ir svarīgi paskatīties katru reizi no jauna. Tas pedagogam ir izaicinājums, un bieži vien mūs ierobežo arī pati studiju programma, jo ir konkrēti kredītpunkti, konkrēts stundu skaits, ko pasniedzējam apmaksā. Protams, realitātē tā nenotiek, un mēs mēģinām pa vakariem, pa naktīm – tikai tāpēc, ka mūs tas interesē. Mūs interesē teātris, un tajā brīdī nedomājam, cik ar to nopelnīsim. Es nesaku, ka mums tas vienmēr jādara nabadzībā. Ar studentu teātri būtu jāspēj pārliecināt, ka mums ir nepieciešams gan finansējums, gan atbalsts, gan skatītāju uzmanība un mīlestība. Es sapņoju par to brīdi, kad uz studentu izrādēm visas biļetes būs izpārdotas, tāpēc, ka studentu izrādēs jūs vienmēr saņemsiet jauneklīgo, brīvo, atraisīto un spēcīgo enerģiju, kādu citi teātri varbūt tik vienkārši vairs nevar sasniegt.

Atceroties savu pieredzi darbā ar iepriekšējo kursu, es joprojām esmu gandarīts par laiku ar viņiem, jo tika radīti tik brīnišķīgi un dažādi darbi, kas spēja pievērst skatītāju uzmanību. Mēs sākām publiski rādīt izrādes jau otrajā mācību gadā – tapa Rīt būs labāk, un šī satikšanās ar publiku veicināja gan viņu atpazīstamību, gan skatītāju interesi, gan citu režisoru vēlmi ar viņiem sadarboties. Protams, nav vienas pareizās stratēģijas, bet vismaz iepriekšējais kurss apliecina, ka viņiem ir prieks un vēlme atgriezties studentu teātrī – tieši tā notika ar mūsu izrādi Joprojām nezināmā Marija. Tā bija viņu pašu vēlme un iniciatīva atjaunot diplomdarbu, kas faktiski kļuva par jaunu izrādi. Tas apliecina, ka mēs kaut ko izdarījām pareizi. Mēs mēģinājām pa vakariem un pa naktīm, bet gribējām realizēt šo projektu, tāpēc ka tā ir atgriešanās vietā, kurā es kaut ko iegūstu, nevis iztērēju. Un tur, kur es iegūstu, es gribu atgriezties. Tātad viņi novērtē arī pedagoģisko aspektu – viņi turpina cits no cita mācīties, cits citu papildināt.