Studiju process kļūst publisks

Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) šajā studiju gadā svin 35 gadu jubileju. Tas ir piemērots brīdis, lai piestātu un paraudzītos uz paveikto, saliktu atskaites punktus, gūtu secinājumus un iezīmētu nākotnes vektorus. Aizvadītajos divos gados, sevišķi apgūstot LKA jaunās telpas Miera ielā, daudz esam domājuši par to, kā studentu teātrim vajadzētu attīstīties. Vai tam turpināt eksistēt tāpat kā līdz šim – samērā sporādiski reaģējot uz uzstādījumu, ar kādu nāk katrs nākamais kursa vadītājs? Vai tomēr jāveido noteikta sistēma, iespējams, atsevišķa LKA struktūrvienība ar savu nosaukumu un skaidru zīmolu, un ar māksliniecisko vadītāju, kas rūpētos par stratēģisku LKA izrāžu izlases pozicionēšanu skatuves mākslas nozarē? Vienlaikus šis jautājums aktualizē smalko robežu starp skatuves mākslas izglītību un izrāžu publisku rādīšanu, starp profesijas instrumentu apguvi un vēlmi audzēt māksliniecisko kvalitāti. Par to savā esejā reflektē Elmārs Seņkovs. Līga Ulberte sarunā ar Ievu Struku dalās pārdomās par to, ko vispār nozīmē darbs mākslu augstskolā un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras skatuves mākslas studiju plānošanā un īstenošanā.

Lielākā vai mazākā apjomā studentu izrādes publiski var redzēt vismaz beidzamos 15 gadus

Skaidrs, ka akadēmijas primārais uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību un studentu darbiem dažādu iemeslu dēļ nebūtu obligāti jānonāk pie skatītāja ārpusē. Lai arī spēja izrādi atkārtot un vienlīdz kvalitatīvi nospēlēt vairāk nekā vienu vai divas reizes ir ļoti būtiska aktieru apmācības procesā, varam jautāt – vai ar Latvijas jau tā ierobežoto finansējumu kultūrai un ļoti šauro kultūras patērētāju auditoriju ir nepieciešams vēl viens teātris? Apaļā galda diskusijā Klāvs Mellis atbild viennozīmīgi – nav jādibina jauns teātris, jo faktiski tas jau eksistē, tik jāizveido sistēma un jāsakārto zīmols. Un taisnība jau ir – tie, kas seko līdzi, zina, ka lielākā vai mazākā apjomā studentu izrādes publiski var redzēt vismaz beidzamos 15 gadus, kopš festivāla Patriarha rudens dibināšanas (2010) un kopš Zirgu pasta atjaunošanas (2012).

2011. gadā tā laika LKA rektors Jānis Siliņš nodibina jaunu struktūrvienību – LKA Radošās darbības centru, kas uzņemas studentu izrāžu, festivāla Patriarha rudens un dažādu citu LKA pasākumu producēšanu. Faktiski tas ir sākums darbam ar auditoriju un izrāžu regulāru pieejamību. Kopš 2024. gada centrs reorganizēts par LKA Producēšanas un mārketinga departamentu, patlaban turpinot pildīt tās pašas funkcijas, bet ar lielāku darbinieku skaitu. Par šo un vēl citiem LKA studentu teātra vēsturiskajiem pagriezieniem savā rakstā runā profesors Jānis Siliņš.

Elmāra Seņkova vadītā aktierkursa pēdējais studiju gads 2024./2025. gada sezonā parādīja, ka līdz ar atbilstošu telpu pieejamību Miera ielas kvartālā (bijušajā Tabakas fabrikā) studentu izrādes var spēlēt repertuāra formā. Līdz ar šo stabilitāti arī nozares kontekstā uz mums sāka raudzīties citādi – tikām pieminēti un izcelti recenzijās, intervijās medijos un kritiķu gada atskatos, nokļuvām Spēlmaņu nakts žūrijas redzeslokā, divas izrādes arī tika nominētas. Tik daudz pamanīti LKA studenti ar saviem darbiem, šķiet, nav bijuši nekad. Repertuāru kā pamatu studentu teātra pastāvēšanai un novērtēšanai nozarē vēlreiz akcentē arī aptaujātie teātra kritiķi. Tiesa, uzturēt repertuāru, kas apjoma ziņā pārsniedz dažu profesionālo teātru piedāvājumu, LKA esošo finanšu un cilvēkresursu apstākļos bija pārcilvēcisks darbs. Šāds darbības modelis, kas turas uz dažu entuziastu pleciem, lai arī vienu sezonu ir izturams, kopumā nav ilgtspējīgs. Par to esmu rakstījusi portālā Kroders.lv^[1]. Piemērota teātra infrastruktūra un administratīvais un tehniskais personāls ir pamats studentu teātra darbībai arī ārzemēs, par to savā rakstā runā LKA izrāžu un pasākumu producente Ance Bergmane. Plānojot turpmāku attīstību, arī LKA būs jādomā par stabilu finansējumu, kas nebūtu atkarīgs tikai no Valsts kultūrkapitāla fonda labvēlības vai biļešu ieņēmumiem. Jādomā par darbiniekiem, kuriem paralēli izrāžu nodrošināšanai nebūtu jāveic vēl daudz citu pienākumu, par sakārtotiem mārketinga kanāliem un vēl, un vēl. Sarunas par to visu mums vēl ir priekšā, lai brīdī, kad atkal atvērsies zāles Miera ielā (provizoriski – 2027. gada rudenī), esam gatavi tās aizpildīt ar jaudīgiem jaunrades darbiem.

Diemžēl numura tēmas robežās nepietika spēka pievērsties jautājumam par laikmetīgās dejas izrāžu vietu studentu teātrī. Lai arī LKA sezonas laikā publiski nospēlēto iestudējumu vidū laikmetīgās dejas izrādes veido salīdzinoši nelielu daļu, tomēr gan laikmetīgās dejas horeogrāfu izglītības process, gan izrāžu publiska izrādīšana šajā nozarē ir tikpat būtiska. Ja ne vēl būtiskāka, ņemot vērā sarežģīto laikmetīgās dejas nozares kultūrpolitisko kontekstu. LKA ir daļa no plašākiem laikmetīgās dejas nozares procesiem, tādēļ šī tēma būtu pelnījusi atsevišķu diskusiju. Studentu dejas izrāžu problēmjautājumi ir tieši tādi paši kā teātra mākslas studijās – būtiskākos lēmumus par to, kurā brīdī studiju process jāpadara publiski pieejams, pieņem kursa vadītājs, un tikpat svarīgi ir infrastruktūras, tehniskā nodrošinājuma un administratīvā personāla jautājumi.

Numura tēmas rakstos tika aktualizētas trīs apakštēmas, kam līdz šim studentu teātrī esam piešķīruši šķietami mazāku nozīmi. Vienlaikus tās ļoti labi iezīmē studentu teātra stiprās puses un priekšrocības, un savā ziņā – pagaidām nepilnvērtīgi izmantoto potenciālu.

Pirmkārt, studentu teātris ir izcila vieta, kur veidot savas nākotnes radošās grupas. Individuālā līmenī samērā regulāri notiek sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfiem, studiju procesā atsevišķos projektos notiek režisoru un aktieru satikšanās ar jaunajiem dramaturgiem, bet krietni retāk ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas komponistiem un mūziķiem. Šo sadarbības intensitāti pavisam noteikti varētu kāpināt. Jādomā, ka nupat licencētā jaunā bakalaura studiju programma Skatuves māksla, kurā aktieri, režisori un dramaturgi turpmāk studēs kopā, palīdzēs šo starpnozaru sadarbību veicināt.

Otrkārt, studentu teātris var būt laba platforma aktualitātēm sabiedrībā un jaunu cilvēku rupors. Tā kā studentu izrāžu plānošana un dramaturģiskā materiāla izvēle lielākoties notiek pusgadu līdz gadu pirms izrādīšanas, reizēm pat īsākā periodā, tā ir krietni lielāka pielāgošanās iespēja repertuāra izvēlē un maiņā nekā profesionālajiem teātriem. Arī tāpēc, ka izrāžu budžeti ir niecīgi un mūsu resursi neļauj organizēt tehniski un finansiāli ietilpīgus ražošanas procesus, straujām izmaiņām lielākoties nav finansiālu seku. Vienlaikus studentu izrāžu galvenā auditorija ļoti bieži ir citi studenti un jauni cilvēki, kuriem ir svarīgi no skatuves dzirdēt un redzēt šodienu. Studentu teātra skatuve ir piemērots medijs jaunu cilvēku attieksmes un pozīcijas paušanai, pilsoniski aktīvu iniciatīvu realizēšanai, savas balss izmantošanai. Studentiem ir jābūt trakiem, drosmīgiem, maksimālistiem, pat ja viņiem ne vienmēr ir taisnība. Manuprāt, mēs LKA to izmantojam pārāk maz, un te, protams, liela daļa atbildības ir pedagogu rokās. Kā brīnišķīgu piemēru var minēt Mariannas Lapiņas diplomdarbu Jezus stafs Latvijas Mākslas akadēmijā (2025), ko šajā sezonā četras reizes paguvām nospēlēt LKA studentu teātra repertuārā. Tāpat Kristiāna Iesalnieka brīvdabas izrāde Vardes (2025, festivāla Patriarha rudens jaundarbs) pauž aktīvi ironisku pozīciju par aktuālajiem skatuves mākslas procesiem Latvijā. Šādas balsis gribētos dzirdēt vairāk un biežāk.

Treškārt, studentu teātrī var būt vieta arī profesionālajiem aktieriem. Apaļā galda diskusijā Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa ļoti precīzi raksturo savus ieguvumus, iesaistoties studentu izrādēs. Tātad abpusēji bagātinošu pieredzi studentu teātrī nodrošinātu ne tikai aktīvāka un regulāra sadarbība ar režisoriem, scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem, komponistiem, horeogrāfiem u. c., bet arī ar dažādu paaudžu aktieriem.

Katrs, kurš saticis studentus jaunrades procesā, apliecinās, ka šis darbs ir ļoti skaists un iedvesmojošs. Jā, ļoti bieži arī izaicinošs, bet kopumā aizrautības, degsmes un mīlestības pilns. Turklāt no šīs jauneklīgās, dzīvespriecīgās un dzirksteļojošās enerģijas iespējams pasmelties visiem – gan tiem, kas ir uz skatuves un aizskatuvē, gan skatītājiem zālē. Kamēr vien Latvijā būs skatuves mākslas izglītība, būs arī studentu izrādes.