Pārklāt spozmi izmisumam

Uz jautājumu, kāpēc šī izvērtusies par detektīvu sezonu, atbildēt var vienkārši, un teātris to arī neslēpj. Patlaban par māksliniecisko projektu vadītāju dēvētā režisore LAURA (Laura Groza, lai nemulsinātu neuzmanīgākus lasītājus) Latvijas Radio raidījumā Šņorbēniņi uz jautājumu, vai repertuāra izvēle liecina par nogurumu, teica – jā, visiem cilvēciski ir robežas.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Rīgas Krievu teātris atrodas starp dzirnakmeņiem. Labēji ievirzīti politiķi agresīvi runā par to, ka krievu valodā strādājošu teātri Latvijā uzskata par pretdabisku, Krievijas maigo varu īstenojošu. Eiropā virmo diskusijas par krievu kultūras atcelšanu. Un galu galā – pat bez ideoloģijas un politikas – cilvēkiem ir bail. Krievu valoda ir agresorvalsts valoda, un var būt tā, ka tās skaņa vien traumē. Skaidrs, ka apstākļos, kad teātri uzlūko ar nepārejošām aizdomām, strādāt ir grūti. Tomēr visvairāk teātri acīmredzot ir nogurdinājusi viņu pašu publika.

Krievu teātra skatītāji nav vienmērīga masa

VISIEM IR ROBEŽAS

Šā raksta mērķis nav teātra procesu izvērsta analīze, tomēr īsi gribas ieskicēt to, kāpēc man šķiet – 2026. gada vasarā stingri pateikt, ka Latvijas teātra sabiedrība ir šā teātra pusē, ir morāls jautājums. Runa pat nav par to, ka paradoksāli, bet mākslinieciskajā ziņā kara situācija teātrim ir nākusi par labu. Tā lika pārraut saiknes ar Krievijas provinces māksliniekiem un sadarboties ar labākā līmenī strādājošajiem latviešiem. Apstākļi arī radīja izdevību papildināt nevienmērīgo trupu ar labiem aktieriem, kas emigrē no Krievijas kultūrtelpas. Tomēr īstais iemesls ir sociāls – tā ir auditorija, ko teātris sasniedz, un tie ir vēstījumi, ko teātris tai nes.