Dzīvības sula ir krāsaina

Kad Elīna Reitere saņēma Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā un pateicības runā pieminēja, ka kritiķi nepakļaujas vispārējam dominējošam pozitīvismam, es nesapratu, par kādu pozitīvismu ir runa. Jo manā redzeslokā nonāk tikai īgni, agresīvi, destruktīvi komentāri par jebkuru tēmu. Vēlāk sapratu, ka viņa noliek kritiku pretim mārketinga bieži vien nepamatoti uzpūstajiem slavinājumiem, cīnoties par pircēju (tai skaitā skatītāju). Un tomēr negāciju čupa man šķiet samilzusi tik liela un smirdīga, ka no tās sit ciet elpceļus. Ja pasaule ir sen pieradusi pie mūžvecā «manā laikā zāle bija zaļāka», tad šobrīd šķiet, ka šis teiciens turpinās ar «tāpēc nolādu šo jūsu jauno zāli, un manis pēc labāk lai te nekas vispār neaug!».

Pasaulē, kurā viss ir svarīgs, nekas vairs nav svarīgs

Izmantojot šādu salīdzinājumu un vispār pieminot to, protams, arī pati iestājos #vissslikti biedrībā, bet taču nav tikai slikti! Kamēr vienam sociālo tīklu ikdiena veicina atsvešināšanos, tikmēr cits tieši tur atrod nepieciešamo atbalstu un kopienu. Nevar vairs padarīt absolūti melnu to, kur iespīd saule.

Vai jūs esat pamanījuši, ka aizvien biežāk pie ikdienišķiem ierakstiem feisbukā parādās uzmanību piesaistošas sarkanas izsaukuma zīmes, bieži vien kopā ar uzsaukumiem lielajos burtos? Pasaulē, kurā viss ir svarīgs, nekas vairs nav svarīgs. Pasaulē, kur visu diktē koši mārketinga saukļi un viegli pārdodamas frāzes, svarīgais klusi nogulsnējas mūsu laika upes gultnē. Un es jūtos kā daļa no nogulsnēm. Kas vienkārši un klusi grimst starp panikā skrejošām zivīm, trauksmainiem medūzu taustekļiem, dzelošām raju astēm, vētrām, planktonu un haizivīm. Man sāk šķist, ka pasaule lēnām atkal sajutīs savu pazemes straumi un atgūs savu neizbēgamo, bet rāmo ritmu, kamēr vien mēs katrs nekritīsim bezvērtīgu provokāciju slazdos, kamēr vien ļausim savam smaguma centram sevi virzīt un iegremdēt dzelmē starp būtisko.

Mēs esam dzīvi, un dzīvība ir krāsās. Mēs esam retajā miera nostūrī, varbūt nokaitētā, bet faktiski te ir miers. Faktiski te ir visas demokrātiskai sabiedrībai nepieciešamas diskusijas, problēmas, risinājumi. Faktiski mēs esam kolektīvs, kur nekad nebūs iespējams apmierināt pilnīgi visus. Un faktiski beidzot pēc tiešām aukstas ziemas ir iestājies pavasaris. Un, lai kāda būtu vecā zāle, ļaujiet izdīgt jaunajai!