No sēņu glemroka līdz baltvāciešiem

2026. gadā žurnāls sāk rubriku Dramaturgu stūris, kurā pastiprinātu uzmanību pievērsīsim dažādiem ar dramaturģiju saistītiem jautājumiem. Uz sarunām aicināsim galvenokārt dramaturgus, dodot viņiem platformu runāt par aktuālajām dramaturģijas tendencēm, problēmjautājumiem, rakstīšanas procesu un citiem dramaturģijas darba aspektiem. Svarīgi pieminēt, ka 2026. gadā Dirty Deal Teatro sāka lasījumu ciklu Sekss un Latvija, pievēršoties seksualitātes jautājumiem un aicinot teātra veidotājus prezentēt idejas par šo tēmu. Šo sarunu ciklu arī vēlamies būvēt kā tiltu ar ritošajiem lasījumiem, aicinot dramaturgus sarunāties arī ar citiem teātra jomas pārstāvjiem. Tādējādi ceram aktualizēt jautājumus par dramaturģiju un dramaturģēšanu. Pirmajā Dramaturgu stūra sarunā aicinājām dramaturģi Lindu Rudeni moderēt sarunu ar piecām dramaturģēm: Anci Muižnieci, Elzu Martu Ružu, Justīni Kļavu, Loretu Kalniņu un Rasu Bugavičuti-Pēci.

Teātra Vēstneša redakcija

Linda Rudene. Paldies jums, pirmkārt, ka atradāt laiku. Es zinu, ka mūsu darbā tas nav viegli. Teātra Vēstneša pārstāvji man teica, ka gribētu, lai tiek aktualizēta dramaturģija. Cik saprotu, ne tikai šajā numurā, bet vispār. (Smiekli no visām.) Jā, nu loģiski! Kurš gan negrib! Man ļāva aicināt jebko un runāt par jebko. Un tad es tā izdomāju atsaukties uz Roundtable sarunām, kādas vienmēr taisa pirms Oskara ceremonijas, kur satiekas aktrises, režisori un visi viens otru ļoti politkorekti slavē. Mums nevajag būt tik politkorektām, bet uzslavas mums noteikti nenāktu par ļaunu. Man šķita forši, ka mums tas izejpunkts ir līdzīgs, bet tie virzieni, ko darām, tomēr ļoti atšķirīgi. Un kā gan vēl precīzāk varētu uzrādīt aktualitātes un metodes, ja ne caur to, ka mēs satiekamies šādā pulkā un pastāstām, kā tas viss sākās un kurp iet. Proti, mēs pašas kā tāda latviešu dramaturģija – it kā ļoti līdzīgas un tomēr tik dažādas. Es domāju, ka sākumā mēs varētu iedot tādu mini vizītkarti par sevi. Skaidrs, ka medijs ir Teātra Vēstnesis, tātad mums jārunā vairāk par dramaturģiju un teātri, bet man tomēr liekas svarīgi laiku pa laikam atgādināt, ka dramaturgu pienākumi un darbības zonas ir ļoti dažādas. Es tad iekustināšu to vilcienu. Es pabeidzu LKA bakalauru 2018. gadā un biju pirmajā kursā programmā ar nosaukumu Drāmas un teksta studijas. Mums bija izvēle – laika gaitā izvēlēties, vai iet kritikā vai dramaturģijā. Pirmos divus gadus mums pasniedza Lauris Gundars, pēc tam Jānis Balodis. Pirmos divus gadus man likās, ka es noteikti nebūšu dramaturģijā, tad atnāca Balodis un teica, ka man sanāk, un lika pārdomāt, tāpēc man liekas, ka es vispār esmu dramaturģijā, pateicoties viņam. (Atrodamies Zirgu Pastā, un aiz durvīm pēkšņi atskan aplausi.)

Rasa Bugavičute-Pēce. Aplausi Jānim Balodim!

Linda. Jā, tieši tā. Tad es pabeidzu bakalauru un gadu neko nedarīju, jo neviens mani nezināja un es arī nezināju, ko iesākt. Bet tad Inga Tropa iestudēja manu diplomdarbu Armastus, un tad jau pamazām aizgāja. Un tagad es joprojām strādāju freelance, un man tas ļoti patīk – mainīt komandas, vietas, cilvēkus, tēmas. Es teiktu, ka kvantitatīvi teātris manā darbā pašlaik neaizņem lielāko daļu, daudz vairāk ir dažādi koncerti, scenāriji, starpžanru darbi. Savukārt teātrī man pārsvarā ir divi iestudējumi gadā. Kaut kā tā ir iegājies netīšām. Vai arī KKF konkursu dēļ? Man tikpat ļoti interesē arī kino, un es to gribu darīt vairāk. Rasa?

Rasa. Ja es pareizi atceros, tad es pabeidzu bakalauru 2011. gadā. Pie Laura Gundara un Intas Bernovas. Tolaik tas saucās TV, kino un teātra dramaturģija. (Atkal atskan aplausi.)

Ance Muižniece. Īstajos mirkļos!

Rasa. Studiju procesā, protams, bija kāpumi un kritumi. Kamēr tev vispār pielec, kas tā dramaturģija tāda ir un cik daudz tas prasa matemātisko domāšanu. Mēs bijām tas kurss, kuram ļoti noveicās, jo paralēli mums mācījās arī režisori un aktieri. Visi bijām vienaudži, un mums pat bija lekcijas kopā ar režisoriem. Te jāsaka paldies Mārai Ķimelei, jo tā bija viņas iniciatīva mums likt saprast arī aktiermeistarības un režijas pamatus. Tā bija atslēga tam, kāpēc es vispār tiku profesijā iekšā, jo pirms tam man nebija nekādas saprašanas, kā to izdarīt. Vienīgais novērojums bija ar Anselu Kaugeru, jo vienu viņa darbu bija iestudējis Lauris. Un tad man uz brīdi likās – ja manu lugu paņems Lauris, tad tas būs veids, kā iekļūt apritē. Bet man paveicās, ka mūsu paralēlkursā bija Elmārs (Seņkovs), kurš bija gatavs strādāt kopā ar dramaturgiem jau studiju procesā. Viņš uztaisīja darbu Bikts. Uzaicināja četrus dramaturgus uzrakstīt konkrētu ainu. Tas bija tāds atskaites punkts, kad es sapratu, ko gribu darīt. Man patika, ka viņš jau tad mēģinājumu procesā bija iekļaujošs. Īstenībā, jā, paldies Elmāram! Man gan arī pēc absolvēšanas šķita, ka es stāvēšu tur, Ludzas ielā, ar to diplomu un nevienam vispār nebūšu vajadzīga, jo…

Linda. Jo gadās arī tā.

Rasa. Jā. Bet, pateicoties Elmāram, sākuma posmā mēs pastrādājām kopā dažādos teātros. Un tad jau tu ieej apritē, parādies, un izrādās, ka ir vēl daži režisori, kuri nebaidās no «zaļiem gurķiem», un tā tas forši aizgāja. Bet par tevis pieminēto freelance – jā, es esmu Liepājas teātra štatā kā dramaturģe, bet paralēli es esmu arī freelance, jo citādi šajos platuma grādos nav iespējams.

Linda. Jā, es vienkārši domāju tādā kontekstā, ka pašlaik tomēr ir daudz dramaturgu, kas ir štatā. Vēl nesen tu biji vienīgā. 

Rasa. Jā, tāda pozīcija bija sen atpakaļ, tad nomira un tagad atkal ir atdzimusi. Bet arī jebko, ko daru ārpus štata vietas, es velku klāt dramaturģijai. Strādāju dažādos žanros, bet teātris man viennozīmīgi ir pirmajā vietā. Tur es jūtos visērtāk un kompetentāk. Un tēma, kas laikam man tiešām ir izkristalizējusies kā mīļākā, ir pieaugšana un ģimene. Bez šiem diviem komponentiem es neko nemāku uzrakstīt. (Smejas.) Vai negribu. Un, jā, es arī pasniedzu dramaturģiju Liepājā. Plūstoša pāreja. Ance?

Ance. Jā, ļoti labi, jo man ir pieredze ar Liepāju. Man droši vien ir visatšķirīgākais ceļš no klātesošajām, jo es arī esmu mācījusies Kultūras akadēmijā, bet dramatiskā teātra aktiermākslu. Sanāca tā, ka mans priekšstats vispār par to, kas ir dramaturga profesija, bija saistīts ar Rasas kursu, jo mēs bijām jaunāki, bet drusciņ maisījāmies kopā. Es zināju Jāni Balodi, Rasu. Es mēģināju izsisties aktrises profesijā, bet diezgan ātri sapratu, ka kaut kas tur nav. Biju laikam arī nedaudz satraumēta procesā, un gribējās kaut ko mainīt. Pētīju, kur es ar aktrises diplomu varu tikt maģistrantūrā, un ieraudzīju, ka Liepājā ir rakstniecības studijas. Un tad Rasa bija mana pedagoģe, kas bija mazliet īpatnēji. Tad es braucu uz Liepāju, bet galīgi bez domas, ka es kļūšu par dramaturģi. Jānis Znotiņš tajā laikā bija uztaisījis Istabas teātri, kur es kā aktrise spēlēju izrādes bērniem un visā tajā procesā biju iesaistīta. Tāpēc man šķita, ja es zināšu vairāk, varēšu labāk analizēt materiālu, dramatizēt maziem bērniem pasakas. Tā bija mana ambīcija. Laikam kā Rasai bija Elmārs, tā man bija Jānis Znotiņš, kurš man piezvanīja īstajā brīdī, jo man vispār bija plāns, ka pirms maģistra rakstīšanas aizšļūkšu prom, jo es joprojām nebiju mūžā neko garāku par 10 lappusēm rakstījusi. 

Linda. Bet Rasa neļāva?

Rasa. Es nemaz nezināju, ka ir tāds plāns. 

Ance. Nu, es to baigi neafišēju, mani neuzņemtu budžetā. (Visas smejas.) Bet tad man piezvanīja Jānis un teica, ka viņš grib taisīt Valmieras teātrī izrādi, un…  Jūs mani ienīdīsiet par to, cik nejauši es ieklīdu šajā vidē un cik tas man bija viegli. (Smiekli.) Viņš man teica, ka grasās iestudēt izrādi un ka es vislabāk saprotu, ko viņam vajag, jo mēs bijām kursabiedri, un ka es varētu rakstīt dramatizējumu lugai Nekas. Un tad viņš teica: «Ance, es tevi noreklamēju, bet tev vajag papīru.» Un tāpēc es uzrakstīju maģistra darbu, un mans pirmais darbs uzreiz bija Valmieras teātrī. Tad es sāku strādāt ar Jāni, un būtībā es visu balstīju tajā, ka es pati esmu spēlējusi, un rakstīju tādus dialogus, kādus man pašai patiktu runāt. Pamazām es sāku strādāt arī ar citiem režisoriem, bet to visu būvēja mani sakari, kas bija veidojušies kā aktrisei. Vēl viens būtisks aspekts bija tas, ka Jānis taisīja izrādes bērniem un jauniešiem. Es biju vienu gadu nostrādājusi Leļļu teātrī kā aktrise, pabeidzot akadēmiju. Biju daudz spēlējusi izrādēs bērniem un jauniešiem, un nav tā, ka tas būtu pieprasītākais žanrs. It sevišķi vīrieši dramaturgi vispār neraujas rakstīt bērniem, līdz ar to es ļoti ātri dabūju daudz darbu. Ja kā aktrise es visu laiku dauzījos pie aizvērtām durvīm, tad šis aizgāja kā pa sviestu. Pagāja gadi, Mārtiņš Eihe startēja Leļļu teātrī uz valdes locekļa amatu. Viņš gribēja nākt ar reformām un savu komandu, un, kad viņš kļuva par direktoru, es kļuvu par Leļļu teātra štata dramaturģi. 

Justīne Kļava. Ja mēs dalāmies, kā tas viss ir sācies, man jāsaka, ka man vienmēr ir bijis skaidrs, ka es gribu rakstīt. Pusaudžu vecumā es gāju mācīties rakstīt prozu pie tulkotājas Ziedones Sērmūkšas. Mēs tikāmies reizi nedēļā, es kaut ko uzrakstīju, un tad viņa man rakstīja komentārus un švīkāja visu ar sarkanu. Un viņa man teica – tev ļoti labi sanāk rakstīt dialogus, bet tā pārējā sadaļa... (Visas smejas.) Es tur mēģināju imitēt pēc labākajām tradīcijām Zaļo zemi – par to, kā lapas čalo vējā un tamlīdzīgi. Un viņa teica – varbūt domā par dramaturģiju. Tad es iestājos Literārajā akadēmijā Rakstnieku savienībā. Tur man bija brīnišķīgā pasniedzēja Nora Ikstena. Viņa nebija tik skarba pret maniem prozas darbiem, bet prasīja, kāds ir mans plāns, jo es tajā brīdī biju izslēgta no vidusskolas. Un es teicu, ka īsti neredzu, ko es varētu studēt, jo es gribēju studēt creative writing, bet negribēju to darīt angļu valodā, jo, manuprāt, tu nekad nespēsi konkurēt ar tiem, kam tā ir dzimtā valoda. Bet Latvijā tolaik nebija tādas programmas. Paldies Liepājas universitātei, ka tagad ir. Un toreiz Nora Ikstena teica, lai es stājos dramaturgos. Es pabeidzu skolu, un tieši bija uzņemšana dramaturgos pie Laura Gundara. Pirmais nopietnais darbs man bija, kamēr es vēl studēju, ar Dmitriju Petrenko Dailes teātrī Visas viņas grāmatas. Un tad uzreiz Mihails Gruzdovs piedāvāja man dramatizēt Aleksandra Kuprina Granātu krāsas aproci. Un tad sākās darbi viens aiz otra. Kopš tā laika vairāk nekā desmit gadus es nodarbojos tikai ar teātri. Veidoju dramatizējumus un rakstu oriģināldarbus. Kino galīgi nav mans, man arī nav televizora, bet es uzrakstīju vienu kino scenāriju kopā ar Aiku Karapetjanu, brīnišķīgu režisoru, filmai Bezkaunīgie. Kad mēs bijām Black Nights festivālā, tur bija filmas plakāts, un es negribēju fotografēties, bet Aiks teica: «Justīn, aizej nofotografēties. Šī droši vien ir tava pirmā un pēdējā filma.» (Visas smejas.) Tā ka ar kino man ir attiecības uz jūs, un tā droši vien arī paliks.

Linda. Tu nobildējies?

Justīne. Diemžēl jā. Bet teātris man ir absolūtā sirdslieta. Un tie brīži, kur teātris sasaucas ar literatūru, tas arī man ir kaut kas sirdij ļoti tuvs, un to es vienmēr izmantoju savos darbos. Ja es gribu kaut ko paskaidrot, es izmantoju atsauces uz literāriem darbiem. Es esmu teātra dramaturģe. Tā ir mana galvenā profesija un primārā identitāte. Paldies, es tagad dodu vārdu tālāk.

Loreta Kalniņa. Es varbūt varu pēdējā? Jo es vēl neesmu pabeigusi studijas.

Elza Marta Ruža. Nevar izjaukt aplīti.

Loreta. Es vēl studēju. Palicis pēdējais semestris, jāraksta bakalaura darbs. Es, starp citu, arī esmu gājusi Literārajā akadēmijā.

Justīne. Pie kā tu mācījies?

Loreta. Pie daudziem. Es sāku ar dzeju pie Ronalda Brieža. Pēc tam pie Māra Salēja. Tad pārmetos kā hameleons uz prozu pie Ievas Melgalves. Viņa ir absolūti burvīga pasniedzēja. Viņa iedeva kaut kādu brīvības sajūtu, trakošanu. Un vienkārši kā personība ir ļoti iedvesmojoša. Un pēc tam es mācījos pie Ilzes Jansones. Un tikai tad es iestājos akadēmijā studēt dramaturģiju. Tātad – dzeja, proza, dramaturģija. Patiesību sakot, sākumā bija ļoti grūti atmest tos aprakstus, kas ir prozā. Man patīk aprakstīt detaļas. Tas bija izaicinoši. Bet tagad es esmu ceturtajā kursā, laiks ir ļoti paskrējis. Bet, kas attiecas uz līdzšinējo pieredzi, man tā ir tāda liela veiksme. Veiksmīga sakritība. Pēc otrā kursa mums bija jāizvēlas, vai mēs ejam uz dramaturģiju vai kritiku, un mums katram bija tāda individuāla saruna ar kursa vadītājiem (Jānis Balodis un Līga Ulberte), un es izvēlējos dramaturģiju. Ap to laiku bija jāsāk domāt par praksi, un Līga sarunā ieminējās, ka Elmārs ar savu kursu Valmieras vasaras teātra festivālā iestudēs izrādi Kristāla bērni, jo es tieši rakstīju kursa darbu par par dzīvesstāstu izmantošanu dramaturģijā. Uzrakstīju Elmāram un tā tiku pie pirmās pieredzes. Atgriežoties no Valmieras, man, protams, likās, ka viss. Ka manā dzīvē vairs nekas nenotiks. Ka šī bija mana pirmā un pēdējā iespēja.

Linda. Kā Justīnei ar filmu? (Visas smejas.)

Loreta. Jā! Bet septembrī man piezvanīja Elmārs. Un te atkal sakritība – tāpēc, ka Rasa jau bija uzrakstījusi Kalendārs mani sauc dramatizējumu Valmieras teātrim, visticamāk, ja nebūtu, tad Elmārs būtu ņēmis Rasu, bet tā viņš uzaicināja mani pievienoties radošajai komandai un braukt līdzi uz Klaipēdu. Kad februārī atgriezos no Klaipēdas, man atkal likās, ka viss ir beidzies un nekas nenotiks. Bet aptuveni pēc mēneša Jānis Balodis lekcijā pastāstīja, ka Orākula veidotāji meklē dramaturga asistentu un varam pieteikties. Man šķiet, ka mani izvēlējās, jo bija pieredze Klaipēdā, arī komunikācija angļu valodā. 

Linda. Jums arī visām tā joprojām ir, ka tad, kad iestājas klusāks posms, liekas, ka viss ir beidzies un nekā vairs nebūs? 

Rasa. Vienmēr! Katru reizi. 

Linda. Joprojām, ja? Man likās, varbūt štata vieta dod drošību, ka tu vairs nebaidies.

Rasa. Štats tādā ziņā nav nekāda drošība.

Linda. Interesanti. Man arī tā joprojām ir. Un, protams, kad nāk, tad nāk viss reizē. Un, kad klusē telefons, tad klusē bezcerīgi. Man gan arī nekad nav ieslēgta skaņa. Elza? Pastāstīsi savu stāstu?

Elza. Es absolvēju akadēmiju 2022. gadā. Mums tas studiju laiks bija haotisks, jo bija kovids. Bet tas, kā es vispār tur nokļuvu, man liekas diezgan smieklīgi. Es arī vienmēr zināju, ka gribu rakstīt, bet mana ģimene vienmēr mēģināja atrunāt, teica; ko tu darīsi? Nevienam tevi nevajadzēs, kuram gan te vajag rakstniekus. Tāpēc man bija divas versijas – es biju iesniegusi papīrus dramaturgos un RSU žurnālistos. Ar domu, ka žurnālisti ir sociāli akceptējams veids, kā var darboties ar tekstiem, bet tur bija diezgan maz budžeta vietu un tāpēc sanāca, ka līdz pat dienai, kad man vajadzēja iesniegt dokumentus, es nezināju, vai es esmu budžetā Stradiņos. Tikai tajā pēdējā rītā man piezvanīja un pateica, ka es esmu dabūjusi budžetu, un man bija jāizlemj. Es iekāpu autobusā un nezināju, kur es kāpšu ārā – Pārdaugavā, lai ietu uz Stradiņiem, vai tālāk, uz Kultūras akadēmiju.

Linda. Cik romantiska aina!

Elza. Jā, un es zvanīju mammai, un viņa teica: «Protams, ka ej uz žurnālistiem.» Kas tā dramaturģija vispār ir? Tad man bija atlikušas divas pieturas līdz Stradiņiem, un es metu monētu. 

Ance. Oo, cik labi!

Elza. Bet man uzkrita, ka jāiet uz Stradiņiem, un es nodomāju – ko?! Nē, es negribu! Es aizbraucu līdz galam, un tā es sapratu, ko es patiesībā gribu darīt.

Rasa. Ļoti labs stāsts!

Elza. Bet nu mums tur bija haotiski. Mums vadītāji bija Līga Ulberte un Jānis Balodis, bet Jānis pats pirmos divus gadus studēja ārzemēs, tāpēc mums pasniedza Matīss Gricmanis, bet tā arī viņam pašam bija pirmā pieredze kā pasniedzējam. 

Linda. Kad es studēju, tā Jānim bija pirmā pieredze.

Elza. Es laikam tikai vēlāk sāku saprast, ka dramaturģija var būt arī citādāka. Ka tā var būt procesā balstīta. Ka tā var būt par sociāli aktuālām tēmām. Mums nebija baigi lielā saskarsme ar režisoriem vai aktieriem.

Rasa. Jums vispār nebija saskarsmes, jo jums bija kovids. (Visas smejas.)

Elza. Jānis lika visādas etīdes un performances Zoom. Pirmo izrādi es veidoju DDT ar režisoru Mārtiņu Gūtmani, tā bija Saule riet austrumos. Skolā mēs bijām tikai klasisku dramaturģiju mācījušies, bet šis bija procesā balstīts iestudējums. Es tikai vēlāk sapratu, ka tas, ko es darīju, tiešām bija darbs. Tajā brīdī man likās, ka es tikai komentēju, strukturēju, bet vai tā ir dramaturģija? Tad es absolvēju un aizbraucu uz pusgadu Erasmus, un arī nedaudz baidījos braukt atpakaļ, jo likās, ka neviens mani te negribēs, bet labi sakrita, jo es atbraucu un man piezvanīja Matīss Kaža ar jau konkrētu piedāvājumu. Es pieslēdzos tam, un mēs uztaisījām Maigo varu Nacionālajā teātrī. Tad es strādāju pie Karalis Ibī, arī Valmieras vasaras teātra festivālā ar kopienas teātri, bet viena pieredze, kas man bija tāda izšķiroša, bija Prāgas vasaras skola Archa teātrī. 

Linda. Jā, tā bija ļoti forša, es arī tur savulaik biju.

Elza. Jā, tā bija burvīga pieredze. Dokumentārā teātra vasaras skola. Akadēmijā mēs tik daudz sēdējām pie galda un klausījāmies teoriju, bet tur divās nedēļās tev lika darīt visu. Pašam gaismot, būt uz skatuves, strādāt ar kustību, dramaturģiju un divu nedēļu laikā sagatavot kaut ko rādāmu. Tad es sāku saprast, kā ir būt teātra veidotājam. Bet es joprojām cenšos saprast, kur ir tā mana vieta starp atšķirīgajām lomām – «lugradis» un «dramaturgs». Bet man ļoti patīk process, kur visi kopā domā, nevis kāds vienpersoniski pieņem lēmumus.

Linda. Man liekas smieklīgi, ka sešas dramaturģes stāsta savus stāstus un gandrīz katra atzīmē – tā bija sakritība, tā bija nejaušība. Es domāju, ka kaut kur jau tā tomēr bija arī mūsu mērķtiecība. 

Tā viena lieta, kas vienmēr liekas interesanta, ir tā atšķirība – kā ir strādāt vienai un kā strādāt procesā. Es labprāt dzirdētu, ko jūs par to domājat un vai jums šajā sakarā ir preferences. Nu, piemēram, es teicu, ka man patīk rakstīt vienai, bet tas, protams, neizslēdz to, ka man vajag satikties ar režisoriem, runāt stundām, iedziļināties. Un tomēr, es nevaru to savu risinājumu, piedāvājumu vai atbildi noformulēt tajā pašā mirklī. Man vienmēr vajag sevi distancēt un pārdomāt, kas man ir palicis prātā pēc tās sarunas. Citādi man šķiet, ka es visiem tik ļoti ticu, ka visi viedokļi ir tik pārliecinoši, ka man grūti nošķirt, kas ir tas īstais. Tāpēc man vajag drusku atkāpties. Jo dažkārt režisors ir vienkārši ļoti pārliecinošs, bet ne vienmēr tas nozīmē, ka viņa piedāvātā versija ir labākā. Tāpēc distancēšanās no sarunas palīdz atrast īsto atbildi. Kā ir jums? Vai jūs varat mesties iekšā un uzreiz risināt lietas?

Justīne. Man liekas, ka tas ir atšķirīgi katrā izrādē, katrā procesā, bet spēja pieņemt lēmumus un darīt to tagad, tūlīt ir ļoti svarīga. Tāpat kā režisoram. Skaidrs, ka pastāv risks kļūdīties, bet procesam ir jāļauj iet uz priekšu, jo laika ir tik, cik ir, un lēmumi ir jāpieņem tagad. Kaut vai tad, kad tu noskaties caurlaidi un saproti – šito svītrojam ārā, nestrādā. Vai arī saprast, ka kaut kā pietrūkst. Un uzreiz sākt domāt – ko es tur varētu pierakstīt klāt. Skaidrs, ka tu nevarēsi piecpadsmit minūšu laikā iedot tekstu, bet tu vari režisoram pateikt ideju, kas tev ir prātā. 

Linda. Jā, bet tas jau ir par to brīdi, kurā tu jau esi nonākusi pie materiāla. Tad, kad jau notiek iestudēšana. Jo pirmais mēģinājums jau atkal ir kaut kas pilnīgi cits. Man, piemēram, šausmīgi svarīgi ir atnākt ar kaut ko. Pat ja tas būs procesā balstīts darbs, es tāpat atnāku ar kaut kādiem konspektiem. Beigās gan jau tie vispār nekam nenoder, bet man vienkārši pašai tad ir sajūta, ka ir kaut kas, no kā sākt. 

Justīne. Jā, nu skaidrs, ka tas rada gan pašam, gan kolēģiem kaut kādu drošības sajūtu. Īpaši, ja tu atnāc nevis ar atsevišķām ainām, ko es dažkārt daru, bet pat ar sanumurētām lappusēm. Vai vākiem. 

Linda. Jā! Mans draugs – formatējums!

Ance. Ar to pirmo titullapu un nosaukumu vidū.

Justīne. Jā, tad uzreiz visiem rodas iespaids, ka cilvēks ir kārtīgi strādājis, visi jūtas labāk. 

Rasa. Es domāju par to svītrošanu. Man ir bijušas arī tādas reizes, kad ieslēdzas kaut kāds – visu svītrojam! Ar Valteru (Sīli) tas bija vienā darbā, ka es iekarsu, un viņš man saka – pagaidi, rimsties, nevajag visu svītrot! Bet vispār es pēdējā laikā baigi daudz domāju par vienu jautājumu. Droši vien tāpēc, ka esmu šajā profesijā jau kādu laika posmu un esmu strādājusi ar daudziem režisoriem vairākas reizes, un vienā mirklī tu jau zini, kāds tu esi konkrētā procesā ar konkrētu režisoru. Ir tādi gadījumi, kad tu esi absolūtā mierā un zini, ka vari arī procesā pateikt kaut ko pilnīgi stulbu un tas būs okei. Bet tad ir tādi procesi, par kuriem tu zini, ka vari domāt un rakstīt, ko tu gribi, bet nāks režisors, sāksies process, un viņš gribēs etīdes un gribēs to un šo. Un tu sāc domāt – cik daudz man tagad ir vērts darīt? Es tiešām domāju, ka Justīne ir no tiem dramaturgiem, kas prot strīdēties. Es šajā ziņā esmu katastrofa! 

Linda. Es arī!

Rasa. Es vispār neprotu. Es tikai piekrītu. Tad aizeju mājās un domāju – kāpēc es nevarēju vienkārši pateikt nē? Es neprotu būt konstruktīva strīdu procesā. Tāpēc mans veids, kā nonākt pie tāda rezultāta, kādu es gribu, ir piekrist, tad aiziet mājās un censties pārliecināt pašai sevi, tad uzrakstīt, kā man šķiet, un tad iesmērēt to režisoram. Es nezinu, vai tas ir pareizais ceļš, jo tas ir tāds nevajadzīgs manevrs. Es būtu laimīga, ja es mācētu tajā mirklī kaut kā…

Linda. Iestāties par sevi, ne?

Rasa. Jā. Laikam.

Linda. Man ir ļoti līdzīgi. Es atpazīstu tavu sajūtu. Balss pat nomainās uz tādu «pieklājīgu». 

Justīne. Bet, Rasa, tu ar Lauri strīdējies akadēmijā?

Rasa. Nē. Es ar Lauri nerunāju. (Visas smejas.) Mūsu attiecību dinamika bija tāda, ka mēs bijām uz viena viļņa, viss super, tad atkal viss ir slikti un mēs nerunājam kādu laiku, tad es to notikušo izlaižu ārā no sistēmas, un tad mēs atkal esam uz viena viļņa. 

Justīne. Bet ar kursabiedriem tu nestrīdējies?

Rasa. Mums nebija par ko strīdēties.

Justīne. Jūs bijāt draugi? Ā, pareizi jums pat ir kursa čatiņš. Jūs esat draudzīgais kurss.

Rasa. Jā, sveiciens kursabiedriem!

Linda. Izklausās, Justīn, ka tu ar visiem strīdējies?

Justīne. Nē, mums bija Matīss Gricmanis kursā, viņš ar visiem strīdējās. Bet mēs visu laiku diskutējām. Nu tā, ka būtībā visi atklāti piesienas viens otra darbiem. Arī analīzē pie Gundara, kad bija jāuzdod pārējiem jautājumi. Man ļoti žēl, ka man nav pierakstīti Matīsa uzdotie jautājumi. Tā nebija agresija, drīzāk viegli intelektuāla tonusa rūdīšana. Tā bija baigi foršā lieta. Tas sagatavoja teātrim. 

Ance. Tas droši vien attīsta reakcijas ātrumu. 

Justīne. Jā, tieši tā. Tā ir lieta, kuras man pietrūkst no skolas laikiem, – satikties ar cilvēkiem, ar kuriem tu debatē, pat ja jums nesakrīt viedoklis. 

Linda. Es apskaužu šo īpašību, man laikam tādas nav. Bet nu kaut kādā mērā, protams, tu apbružājies un uztrenē to dumpinieciskumu.

Rasa. Bet nav tā, ka tur tomēr fonā ir tā mūsu profesijas atkarība no režisora? Es varu godīgi sacīt, ka man ļoti daudz reižu ir vienkārši bijis bail pateikt. Jo man liekas, ka man tajā brīdī atbildēs – nu tad čau, paldies, vari iet. 

Linda. Absolūti. Plus tā milzīgā vienatne. Tādā ziņā, ka mums nav ofisa, kur mēs regulāri ejam, satiekam viena otru un – čau, dramaturģes, kā jums darbos? Līdz ar to man nav ne jausmas. Un nav pat runa par konkrētiem cilvēkiem, bet trauksmes brīžos tev prāts jau uzbur ainas, kā visi stāv un gaida, kad tu kritīsi.

Ance. Es visu laiku spekulēju kā tāda Baltkrievija – ja mani atlaiž no šī darba, es taču varu iet spēlēt izrādes, vai ne? 

Loreta. Atkāpšanās ceļš.

Ance. Jā, man vienmēr ir atpakaļceļš. Tā es sevi pārliecinu. Līdz ar to man nav šo baiļu. Bet par to teikšanu – man ir tie cilvēki, ar kuriem es strādāju daudz un kurus es labi zinu. Es pazīstu viņu domāšanas veidu. Es zinu, kāds būs viņa nākamais teikums. Es pieļauju, ka tā ir mana aktrises daļa, jo es iemācos pat formulēt teikumus šī cilvēka valodā. Runāt ar viņa izteiksmes līdzekļiem. Tāpēc, ja es labi zinu vismaz kādu daļu iesaistīto, tad man ļoti palīdz impulsi no citiem komandas locekļiem, kas man ļauj ļoti ātri pieņemt lēmumus. Es pārslēdzos uz tehnisko domāšanu un jūtos ļoti ērti. Un tad man ir tā pasaulē mīļākā sajūta, kad visi sēž pie galda un nevar jau vairs nosēdēt, sāk kaut ko performēt, mest idejas, pamazām visi ir tik aizrāvušies, ka sāk kliegt, priekšmeti lido, kāds rāpo, un visiem ir tāds radošuma virpulis. Bet ar komandu, ko es nepazīstu, man paiet laiks, kamēr es saprotu, ko tas cilvēks redz savā galvā. Jo es pasaku vienu, bet viņš redz citādāk. Un, lai arī kā man gribētos realizēt savus naratīvus, es zinu, ja aktieriem nepatiks vai ja režisors nesapratīs, man atliks vienu reizi nebūt klāt, un viņi saķengās to tekstu. Tāpēc es iespēju robežās cenšos realizēt mūsu visu kopīgo vīziju. Bet to es nevaru tik ātri, uzreiz. 

Justīne. Es pilnībā saprotu, ko Ance saka, bet man liekas, ka tas strādā abos virzienos. Viens ir tas, ka mēs satraucamies par to, lai mūsu tekstu nepārveidotu, bet tajā pašā laikā, ja aktierim būs piedāvājums, kā šo konkrēto teikumu pateikt labāk… (Visas, vēl nesagaidot Justīnes teikuma beigas, – jā, protams!) … tad lietojam. Ja tu redzi, ka kāds var piedāvāt kaut ko precīzāku, asāku, ņem vērā. Es vienmēr mēģinu paturēt prātā, ka gala produkts vienmēr būs izrāde, kuru mēs veidojam kopā. Ja aktiera tekstuālais piedāvājums palīdzēs uztaisīt jaudīgāku darbu, tas ir jāņem vērā.

Elza. Es arī ļoti šim piekrītu. Manā galvā tās ir divas kategorijas, viena ir struktūra, otra teksts. Es zinu, uz ko šis ved, kāda ir katras ainas nozīme, bet vienlaikus man ir diezgan vienalga, kādā veidā viņi to pasaka. Tur es esmu ļoti pielaidīga. Bet tajā brīdī, kad kāds grib izmainīt ainas nozīmi vai izņemt ainu, ar kuru zaudētu svarīgu informāciju vai ekspozīciju, tur es protu pateikt nē. Jo citādi jau vispār no mana darba nebūtu jēgas. Bet, jā, es arī vēl tikai mācos pateikt nē.

Linda. Tas ir moments, kur es šad tad apjūku – kad režisors ierosina kaut ko dzēst vai izcelt, bet tas atduras pret to, ka tas ir gaumes jautājums. Proti, viņam šķiet, ka organiskāk būtu viņa veidā, un man it kā nav grodu argumentu, lai oponētu, bet mana gaume vai intuīcija saka nē. Un tas, protams, arī nav par atsevišķiem vārdiem vai teikumiem. 

Rasa. Nu gaume ir milzīgs jautājums. Mums ar Artūru Dīci bija viena pieredze, kurā rakstījām kopā scenāriju. Tā bija vienīgā šīs pieredzes labā daļa. Mēs abi bijām pārliecināti, ka mēs rakstām melno komēdiju, un tad režisors uztaisīja tādu pseido Matrix romantikas vājprātu.

Linda. Izklausās diezgan citādāk, jā.

Rasa. Tā bija vienkārši katastrofāla gaumes nesakritība. 

Ance. Bet, man šķiet, tas arī ir tāds zināms pārliecības līmenis, ko es esmu sasniegusi tikai pēdējo divu sezonu laikā, kad tu vari pateikt – es nezinu, kāpēc, bet vajag šitā. Jo es vienkārši tā jūtu. Agrāk es tā nespētu pateikt, man liktos, ka tas ir neprofesionāli, bet šobrīd, arī tikai pazīstamiem cilvēkiem, bet es varu pateikt – es nezinu kāpēc, bet šis variants ir labāks. Ja to pietiekami pārliecinoši pasaka, tad lielākoties arī režisoram tas ir gana labs arguments. 

Linda. Jā, es piekrītu.

Ance. Jo aktieris var pateikt – man šis nav organiski. Un tas tiks sadzirdēts.

Linda. Jā, tas ir leģitīms arguments. 

Ance. Bet tas jau arī nav izanalizēts matemātiski. Tā ir vienkārši muskuļu atmiņa un uzkrātā pieredze. Racionāli to varbūt nemaz nevar definēt. Tā ir visiem.

Linda. Es ļoti labi atceros to pirmo reizi, kad man tā bija. Mēs ar Tomu Treini taisījām izrādi SIA Ģimenes romāns par Japānu. Es noskatījos caurlaidi un nevarēju sadrosmēties Tomam to pateikt, jo likās, ka izklausās stulbi, bet man iekšā urdēja, ka aktierim, runājot beigu monologu, vajadzētu it kā iekšēji just zemestrīces grūdienus. Ka viņš varētu palaikam noraustīties. Es pateicu, un Toms tā šaubīgi pateica – labi. Man likās, ka es izklausos jukusi. Bet es atnācu uz pirmizrādi, un viņš raustījās. Un man likās ļoti forši. To izrādi gan ātri noņēma. (Smiekli.) Bet nu tas ir par to, ka arī rakstot – viens ir vārdi, bet cits ir tas, ka rakstot tu to jūti arī ķermeniski. To ir grūti izskaidrot.

Ance. Ka, piemēram, šitā aina vienkārši ir rozā, ar kaut kādu rozā sajūtu, jo tā es to redzu.

Linda. Mums it kā bija tas uzstādījums runāt par aktualitātēm.

Rasa. Mēs pašas esam aktuālas.

Visas apstiprina.

Linda. Man, par to domājot, radās jautājums, vai tādas Latvijas dramaturģijas ainavas aktualitātes vispār ir? No vienas puses – kam tad to vēl prasīt, ja ne mums, kurām tās ir jāveido. Bet tad – vai mums vispār ir teikšana par aktualitātēm? Vai dramaturgi diktē aktualitātes tēmu ziņā, vai mums vispār ir tāda privilēģija? 

Ance. Ja mēs visas šeit kolektīvi vienotos, ka turpmāk būs tā un ne citādi, ko viņi mums padarītu?

Linda. Jā, nu, ja mēs visur varētu iet visas sešas kopā, mēs būtu ļoti stipras.

Rasa. Bet nedaudz atkāpjoties no tava jautājuma, tā, ko Ance iesāka, arī ir baigi svarīga tēma. Piemēram, Lietuvā arī pašlaik notiek līdzīgi pazemes grūdieni, jo viņi ir sākuši veidot regulāras Lietuvas dramaturgu tikšanās. Mēs esam pieraduši dzīvot katrs savā mītiskajā vientulībā. Tāpēc man šķiet, ka viena no tām aktualitātēm ir tieši tas, ka oriģināldramaturģijas ir daudz. Vairs nav izmisīgais brīdis, kad šķiet, ka nekas nenotiek. Beidzot kāds ir sapratis, ka dramaturģija nav tikai un vienīgi lasāmas lugas. Ka tas nav tas, kas diktē aktualitāti. To diktē teātru repertuāri, kuros var redzēt, ka laikmetīgās dramaturģijas ir daudz. Šeit mēs jau esam veselas sešas, un tas ne tuvu nav viss. 

Ance. Ir jau arī kaut kādi vīrieši.

Linda. Nu jā, bet cik var par viņiem.

Ance. Šito noteikti atstāj!

Rasa. Kad mēs ar Anci bijām Gēteborgas grāmatu tirgū, kur pirmo reizi bija iekļauta arī dramaturģijas klātbūtne, man personīgi lielākā vērtība bija tas, ka mēs bijām pieci Latvijas dramaturgi ārpus mūsu valsts robežām kopā sešas dienas. Jo kad mēs parasti satiekamies? Kādā pirmizrādē, kur drīkst teikt tikai to labo. Tad mēs satiekamies Spēlmaņu naktī, kur kāds no mums ir uzvarējis un pārējie ne. Atkal tā mākslīgi jāsmaida, bet par jēgu neviens nerunā. Bet es domāju, ka tiešām ir tas pēdējais laiks saprast, ka mēs neesam vieni šajā profesijā. Mēs varam būt komanda.

Loreta. Es piekrītu. Man ir sajūta, ka mums būtu jābūvē sava kopiena. 

Linda. Bet nav jau tā, ka mēs neesam mēģinājuši. Mums ir bijušas DDT tikšanās. Tink-tanki Baltijas dramaturgiem. 

Rasa. Jā, un tas ir super! Bet, man liekas, tādām tikšanās reizēm būtisks aspekts ir neformāla sajūta. Zagsim no Lietuvas. Viņi uz trīs dienām noīrē māju laukos.

Loreta. Tas jau ir nopietni.

Rasa. Jā, viņiem ir sagatavota programma ar lekcijām. Visi runā par to, kas kuram aktuāls. Ko katrs ir pieredzējis, piedzīvojis, grib ieviest. Nepietiek ar to, ka mēs satiekamies oficiālos pasākumos. Mums vajag tikties un runāt par pieredzēm – labām un sūdīgām, jo mūsu profesija tomēr ir specifiska. Visās tās izpausmes veidos.

Loreta. Es absolūti piekrītu. Es ļoti priecātos, ja kaut kas tāds būtu. Piemēram, tāda trīs dienu rezidence, kur ir lekcijas. Un tas, kas man liktos forši un noderīgi, ja mēs pulcētos ar iesāktām lugām, idejām vai skicēm. Ka es, piemēram, varētu pakonsultēties ar jums. 

Linda. Jā, nu pašlaik ir sākušies DDT dramaturgu lasījumi Sekss un Latvija, kas, protams, ir cits formāts, bet vismaz atgādina, ka mēs esam daudz un tepat vien riņķojam. 

Ance. Jā, tas ir būtiski. Jo DDT un Anna Sīle ir ļoti daudz darījuši, lai kaut kas kustētos, Tāpat arī Maija Pavlova, bet nav jau arī tā, ka dramaturgi palēkdamies organizētos. Pārmest, ka nekas nav mēģināts, galīgi nevar. Vienkārši tā Gēteborga, kur mēs bijām izmesti ārpus komforta zonas, nonākuši svešā valstī un spiesti komunicēt, jo tev nav neviena cita, ar ko vakarā uz to bāru aiziet.

Rasa. Es teikšu godīgi, kad es uzzināju mūsu jautro kompāniju, man pirmā reakcija – ārprāts, kas tur būs!? Bet beigās bija ļoti labi. 

Ance. Visas personības izpaudās savā pilnībā.

Linda. Lūk, un tur uzrādās, ka mums nav par ko baidīties, jo mēs nevaram viens otram atņemt darbus, jo mēs esam tik dažādi, ka tas vienkārši nav iespējams. 

Rasa. Biežāk vajag runāt – tāda arī aktualitāte. 

Linda. Bet ja tomēr atgriežamies pie tā jautājuma – cik jums daudz ir izdevības ieteikt, realizēt savas idejas, tēmas? Droši vien tām, kas strādā štatā, vairāk, ne?

Rasa. Pirmkārt, es gribu pateikt milzīgu paldies par latviešu dramaturģijas kustināšanu Valteram Sīlim. Viņš, arī esot mākslinieciskais vadītājs Liepājas teātrī un zinot visu to, ko mēs gadiem esam klausījušies – ir svarīgi piepildīt zāles, klasiku vajag, zināmus vārdus vajag –, nebaidās iet tajā virzienā, kas interesē tieši viņu, un tā ir oriģināldramaturģija. Valters ir arī brīnišķīgs piemērs tādā ziņā, ka viņš lasa daudz lugu, un cilvēks, kurš grib realizēt savu darbu un ieceri, var sūtīt viņam lugas. Tā ir Liepājas teātra aktualitāte, ka durvis jauniem tekstiem, iecerēm, stāstiem ir vaļā. 

Linda. Jā, nu tā kā jūs atsaucāties uz Elmāru sarunas sākumā, tad es nevaru nepateikt šajā sakarā, ka, lai arī Valters nav bijis mans tiešais pasniedzējs, viņš noteikti ir viens no maniem galvenajiem mentoriem. Tieši ar to, ka viņš ir palīdzējis iemācīties, kā strādāt pašai ar savu tekstu, kā to rediģēt, kā būt mēģinājumā. Pirmkārt jau tiešām maz var satikt cilvēkus, kuri tik cieņpilni izturas pret tekstu. Otrkārt, velta tik daudz laika. Tas ir retums.

Rasa. Es domāju, ka režisori jau primāri ir pieraduši nākt ar savām idejām. Un tad tu kā dramaturgs esi tas, kuram ir jāiemīlas šajā idejā un tā jāpiepilda. Ir reizes, kad tas ir produktīvi, bet ir reizes, kad tas ir destruktīvi.

Elza. No otras puses, ir jau arī tā praktiskā realitāte. Ja man kāds piezvana un prezentē ideju, sakot – es jau runāju ar teātri un viss notiek –, tad skaidrs, ka es drīzāk paņemšu šo. Man tomēr ir jāmaksā rēķini. It kā jau es varu jebkurā brīdī bīdīt to savu tēmu, vienkārši tas ir jādara savā brīvajā laikā. Uzraksti lugu un, kad tā ir gatava, nes ar cerību, ka aizies. Gatavus piedāvājumus ir vieglāk pieņemt nekā iet to otru ceļu. 

Linda. Protams, tā tiešām ir. Jūs zināt, kāda ir jūsu darbu proporcija – cik daudz no rakstītā bijušas jūsu ideju realizācijas?

Ance. Man rīt ir pirmais mēģinājums darbam, kas ir pilnībā mana ideja. Nevis tādam, kur es jau agrīnā stadijā esmu pieslēgusies, bet tādam, kas ir pilnīgi mans. 

Linda. Jā, man laikam arī tikai viens.

Rasa. Man tas prasīja desmit gadus, lai es pirmo reizi piedāvātu savu ideju. Puika, kurš redzēja tumsā bija pirmais tāds darbs. Un no tā brīža liela daļa ieceru ir nākušas no manas puses. Bet desmit gadi! 

Elza. Nu, man nav neviena. Bet es visu laiku it kā briestu, ka vajag. Tad es iesāku, bet tad atnāk cits projekts, un tas aiziet kaut kādā atvilktnē. 

Justīne. Man baigi grūti ir nošķirt. Es neskatos uz to tā, ka – te beidzas mana iecere un te sākas ļaunā režisora iecere.

Linda. Jā, jo mēs pārējās tikai tā skatāmies. (Visas smejas.)

Justīne. Nē, nē, es ākstos. Man vienkārši pārsvarā ir tā, ka mēs domājam kopā – kas tas vispār būs. Varoņus es parasti izdomāju – kas tie būs par cilvēkiem. Vai nu tikai es, vai kopā ar režisoru. Tas pats attiecas uz sižetisko līniju. Bet tēma, manuprāt, ir kaut kas tik abstrakts. Tu vari pabāzt jebkādu tēmu zem jebkāda satura.

Linda. Sabiedrības spoguļošanās. 

Justīne. Jā. Sabiedrības aktualitāte, manuprāt, jau ir folklorizējusies līdz ārprātam. Man liekas, ka tas ir kaut kas, kas ir izdomāts.

Linda. Es domāju, ka projektu kultūras iespaidā. 

Justīne. Jā, KKF dēļ. Tas ir vienkārši labs veids, kā klasificēt. Bet nu tāds darbs, kur es simtprocentīgi pa nakti, viena, nekonsultējoties ne ar vienu dzīvu dvēseli? Dāmas es tā uzrakstīju. Dvēseļu uteni varbūt. Ance Strazda un Klāvs Mellis izdomāja nosaukumu tam darbam un teica – izdomā, par ko tas būs. Tad es sāku pētīt Dvēseļu puteni un izdomāju, kas tas varētu būt, un mēs sākām intervēt Erasmus studentus.

Linda. Interesanti, ka ideja sākas no nosaukuma.

Justīne. Jā, tas bija tāds Kvadrifrona veiksmes stāsts. Viņiem padodas spēlēties ar jēdzieniem. Bet manā gadījumā man ir ļoti grūti nošķirt tās lietas. Varbūt tas ir kaut kāds personības traucējums, ka tu nevari saprast – kur es beidzos, kur režisors sākas. (Visas smejas.) Tā ir simbioze.

Linda. Jā, tajā rezultātā, ko mēs redzam kā izrādi, protams. Bet es domāju tajā lugu pasaulē. Man vienkārši tā vienīgā pieredze bija ar dalību konkursā, kur ideja manai lugai Riests uzvarēja, tāpēc tur man bija skaidra tā idejas izcelsme. Bet, jā, es tev, Elza, pilnībā piekrītu, ka ir tie praktiskie apstākļi un, protams, vieglāk ir ielēkt tajā vilcienā, kas jau ir iekustināts, bet otrs ir tas, ka savas idejas, šķiet, nekad nav gana gatavas, lai tās saņemtos prezentēt.

Rasa. Bet zini, tas ir baigi interesanti, jo jebkurā gadījumā – visas manas idejas ir realizējušās tikai caur režisoru. Tā arī ir atsevišķa tēma. Jo es nezinu, cik vēl gadiem jāpaiet, lai es nolemtu – aiziešu pie Jura Žagara vai kāda cita teātra vadītāja, ne režisora, un pastāstīšu viņam par savu ideju. Kaut kādā brīdī mums vajadzētu mēģināt kāpt pāri tai robežai.

Linda. Nu redz, tas ir tas, kas tomēr notiek kino pasaulē, – tu visu laiku pičo idejas, visur. Tas ir izdevīgi, jo tevi var saklausīt. Jā, tas ir arī briesmīgi un bailīgi, bet…

Ance. Bet par šo runājot – ja jums ir sajūta, ka dramaturgs ir nedaudz pakļautā pozīcijā, kas tā, protams, arī ir, jo mums lielā mērā tomēr ir režisoru teātris, tad man, piemēram, tā nomaiņa no aktrises, kura cer, ka viņai piedāvās kaut ko, tā dramaturģes pozīcija liekas ļoti liela vara. Un liela atbrīvošanās. Spēja ietekmēt daudz vairāk. Bet tas, protams, no katra personības atkarīgs. Protams, arī režisora vēlme vai nevēlēšanās iedziļināties nāk no tā, ka viņš taisa piecus iestudējumus gadā, kas ir vājprātīgs daudzums. Bet arī tas daudzums, kas man ir jāsaraksta sezonā, nav veselīgs. Bet es gribētu darboties tā, ka es izdomāju, ko gribu taisīt, kurš to varētu iestudēt, un aiziet pateikt – man ir forša ideja un es uzskatu, ka tu esi cienīgs viņu iestudēt. Tāpēc es zinu, ja man būtu kāda ģeniāla ideja un būtu skaidrs, kurš režisors to varētu iestudēt, es neietu pie viņa kaut ko pičot. Es teiktu – vai nu tu gribi šo ģeniālo ideju, vai arī tu to zaudē. 

Linda. Tagad es atceros, ka vienu reizi mūžā es esmu tā sadrosmējusies. Droši vien tāpēc, ka tas bija kovida laikā, visi bija nogurdināti un es nebiju redzējusi nevienu cilvēku, viss likās vieglāk. 

Ance. Un mēs visi tāpat mirsim, kāda starpība.

Linda. Jā, visu varu nopičot. 

Ance. Ļoti labi – vajadzēja pienākt apokalipsei, lai dramaturgi saņemtos verbalizēt savas idejas bez bailēm. 

Linda. Jā, bet tas arī nerezultējās ar neko. Es biju uzrakstījusi tādu skici, jo man negribējās skaidrot to tēmu un šķita, ka dialogos varētu labāk noķert ideju, tāpēc es uzrakstīju miniatūru. Bet tajā sajūtā likās, ka tur kaut kas baigi ir. Un es saņēmos un aizsūtīju Elmāram, lai izlasa. Pagāja kaut kāds brīdis, un mēs sazvanījāmies «zūmā», un viņš saka: «Nu, Linda, klau, baigi interesanti, tā luga tāda pilnīgi tā kā izplatījumā. Kas tie par cilvēkiem? Kāpēc viņi satiekas? Kas tur notiek?» Un es vienkārši sapratu, bāc, nu jā, es laikam neiedevu vispār nekādu kontekstu, vienkārši sadrosmējos. (Visas smejas.)

Ance. Bet klau, man tiešām baigi interesētu, ar ko jūs pašlaik nodarbojaties? Kas ir jūsu individuālā aktualitāte šobrīd? Jo tā ir taisnība, ka mēs konkurējam savā starpā tikai tāpēc, ka teātru ir tik, cik ir, bet, ja runā par tēmām vai veidiem, kā gribas runāt, mēs esam ļoti dažādi. 

Linda. Jā, es arī labprāt dzirdētu, jo ir grūti spriest par objektīvām aktualitātēm. Man vienmēr aktuāls ir tas, ko es rakstu. Un tad tu, protams, sāc to saskatīt visur. Un, kad tas materiāls beidzot nokļūst uz skatuves, ir pagājis tik ilgs laiks, ka man tas vairs absolūti nav aktuāli, jo es esmu to izsmēlusi. Loreta, tev, piemēram, tagad jāraksta bakalaurs. Vai tu gribi un vari atklāt, par ko būs tavs darbs?

Loreta. Es septembrī tīrīju māju laukos un klausījos Kultūras rondo, un tur skanēja raidījums, kurā pētniece Zane Rozīte stāstīja par savu pētījumu Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940. Manu uzmanību piesaistīja sabiedriskās tiesas pret moderno sievieti, modernās sievietes fenomens un sieviešu aktīvisms. Un tad es sāku sekot šai tēmai pa pavedieniem. Ļāvu tai mani vest. Izlasīju pētījumu, satikos ar Zani Rozīti un mūsu sarunā nonācu konkrētāk pie Bertas Pīpiņas dzīvesstāsta. Viņas dzīvesstāsts ir visai fragmentārs, man tad vajadzētu tur pievienot daudz fikcijas. Pašlaik es nezinu – vai man palikt šeit un intuitīvi sekot tiem pavedieniem, vai kaut ko tomēr pamainīt. Savukārt ārpus akadēmijas mani ir uzrunājusi viena no jaunajām režisorēm, kurai ir ideja taisīt izrādi par kukaiņiem. Mēs jau nointervējām vienu no LU Bioloģijas fakultātes vadošajiem pētniekiem. Tā bija ļoti aizraujoša intervija un ļoti interesants cilvēks. Šobrīd mēs runājam par to, vai festivāls Optižūns gribētu šo ideju. Man ļoti patīk dramaturģijā tieši izpētes process. Kad tu satiec cilvēkus, ko citkārt nesatiktu, un redzi, kā viņi skatās uz pasauli. Mēs jautājām tam pētniekam, vai viņš varētu pastāstīt par invazīvajām sugām, jo ir tik bezgalīgi daudz kukaiņu, mums kaut kā jāreducē. (Visas smejas.) Bet viņš mums pateica – nav invazīvu sugu. Cilvēks ir invazīva suga.

(Visas noelšas, atzinīgi novērtējot šo dramaturģiski ietilpīgo teikumu.)

Rasa. Cik labi!

Loreta. Jā. Un tad viņš mums stāstīja, kā spāres pārojas, zīmēja mums skices...

Linda. Beigās jūsu izrāde būs par to pētnieku, es pilnīgi jūtu. (Visas piekrīt.)

Loreta. Jā, varbūt. (Smejas.)

Linda. Tie ir tik superīgi brīži. Un neizbēgami. Tu it kā sāc par kaut ko vienu, bet tas ceļš tevi ved, un tu nekad nezini, kāds atradums būs pretī. Man joprojām galvenā aktualitāte teātrī ir Freimanis. Par laimi tas tūlīt beigsies. Pirmo reizi rakstu par kādu īstu cilvēku. Man ir sajūta, ka es pusotru gadu dzīvoju ar viņu kopā un tagad es tiešām, tiešām gribu šķirties. Tas, protams, ir bijis ļoti interesanti, bet tagad pietiek. Tagad gribas tikai fantazēt. 

Ance. Tā ir tava aktualitāte vai tagad tieši pretēji – ka neko negribas par vēsturiskām personām? Kvadroberi bija vairāk tavs?

Linda. Lūk, tieši tas man patīk – vienā sezonā man ir Kvadroberi un Freimanis. Divas pilnīgi dažādas lietas. Rasa, kā tev?

Rasa. Es laikam vienmēr esmu tā nodalījusi, ka ir tādi tekošie darbi, kas ir jāizdara, un tad ir tematiskie loki, kas man ir aktuāli. Nu lūk, un šobrīd ir divas tēmas, kuras es ļoti gribu iedzīvināt lugās. Tā viena tēma ir par labo, saulaino cilvēku, kurš dara savu izvēlēto profesiju ar atvērtu sirdi un gaismu dvēselē, bet apkārt ir ikdienas dzīve, neizbēgamība, apstākļi, kuru dēļ viņam nākas savu cerību zaudēt un kā naktstauriņam triekties iekšā aizvērtos logos. Tāds stāsts par izdzīvošanu, atduroties pret realitāti. Kaut kādā mērā tā ir arī mana iekšējā protesta akcija pret komentāru, ka es pārāk ļoti mīlot raksturus, par kuriem rakstu, un viņi visi esot pārāk labi. Tātad man ir izaicinājums – uzrakstīt par vēl labāku cilvēku. (Smiekli.) Un otra ideja ir par to, ka mēs ik dienas patērējam ārprātīgi daudz informācijas, ar kuru mēs nesaskartos tad, ja prastu novilkt robežas un neskrollētu bez apstājas visas ziņu lentes. Un kas notiek, ja tu izvēlies no tā atteikties un būvēt savu utopisko, mazo pasauli. Kurp tas var aizvest. Tādas manī šobrīd ir pārdomas. Un tie ir šausmīgi skaisti mirkļi, kad tu aizraujies ar kādu ideju un pēkšņi saproti, ka esi kādu laika sprīdi domājis tikai par to. Tas ir kaifīgi! 

Linda. Baudāmāk jau laikam vienmēr ir domāt par to, kas vēl nav tā pragmatiski jādara, vai ne? Dzīvoties ideju pasaulē.

Rasa. Bet reizēm tā robeža nav nodalāma, jo reizēm aizrauties sanāk tiktāl, ka saproti – es jau esmu tam pieslēgusies ar matemātisko domāšanu. Tie ir forši brīži. Nu, līdz mirklim, kad vēl nav ieslēdzies «neko nevaru» izmisums. 

Ance. Jā, kamēr vēl viss nav slikti. Mēs tagad ar Pamelu Butāni taisām populārzinātnisku mūziklu bērniem par sēnēm, kurā es salikšu kopā savas divas pasaulē mīļākās lietas – sēnes un glemroka estētiku. Tie būs sēņotāji, kuri pārģērbsies par sēņu drag un dziedās dziesmās ar Marta Pujāta dzeju, Jāņa Šipkēvica mūziku. Tas ir kaut kas tāds, kas mani ļoti, ļoti interesē un ko es gribu darīt. Pēdējā laikā es pilnīgi nespēju rakstīt klasisku dramaturģiju. Man gribas, lai ir vizuāli, lai ir košāk nekā dzīvē. Lai nav hronoloģijas. Lai ir fragmentārisms, kolāža, šovs, mūzika. Joprojām runāt par svarīgiem cilvēkiem, svarīgām tēmām, bet ļoti vizuālā, metaforu valodā. Mani interesē trakums, un mani kaitina, ka Latvijas teātrī tā ir maz. Bet es ar to nedomāju, ka neviens neko nesaprot. Vienkārši lauzt to klasisko formu. Man šķiet, ka Latvijas teātris ir ļoti augstvērtīgs, bet, baidoties no cilvēku reakcijas, teātri tomēr iet pa ļoti drošu taciņu. Eksperimentu ir maz, tāpēc man ir sajūta, ka es eju uz izrādēm un tās ir ļoti līdzīgas. 

Loreta. Es pirms diviem gadiem biju festivālā Optižūns, un tā bija iedvesmojoša pieredze. Jo tur bija tieši tas – pamatīga dauzīšanās, eksperimentēšana. Man arī patika, ka tas bija ārpus teātra telpām – tur parādās daudz citu iespēju. Tai skaitā sekot līdzi tam, kā mākslinieki mijiedarbojas ar vidi, ar dabu sev apkārt. Tāds starpžanrs starp performanci un teātri, kas daudz kur arī notiek.

Ance. Jā, bet tieši tas izpaliek tajās lielajās ēkās.

Loreta. Tas pārsvarā ir redzams nevalstiskajos teātros. Tur var meklēt eksperimentālās formas un trakumu, un lielāku brīvību.

Elza. Jā, bet to naudu jau arī gribas.

Linda. Nu jā… tas ir cits temats. 

Elza. Man pirms kāda laika radās ideja rakstīt par pirmo Latvijas dramaturģi, vēl pirms brīvvalsts laikiem, Mariju Pēkšēnu. Viņa tolaik uzvarēja lugu konkursā ar darbu, kas runāja par sieviešu emancipāciju un to, cik svarīgi ir izglītot sievietes. Bet  lugu nocenzēja un pateica, ka tas ir nepiedienīgi un to nedrīkst popularizēt. Tad man likās, ka varbūt varētu atrast to lugu un apvienot ar viņas pašas dzīvesstāstu. Jo pēdējā laikā es domāju par to, cik daudz vispār Latvijas vēsture pieder latviešu sievietēm. Es vienā brīdī sāku taisīt tādu eksperimentu, vaicāt saviem draugiem – kā jums šķiet, kas ir svarīgākā sieviete Latvijas vēsturē. Un vēl piebilstot – nedrīkst teikt Aspazija vai Vaira Vīķe-Freiberga. Un nevienam vairs nav ko nosaukt. Cik tas ir absurdi! Tad tu sāc domāt – kā tu vari atrast savu vietu? Kā padarīt vēsturi arī par savu? Un otra lieta ir tā, ka man visu laiku piespēlē politiskās izrādes, tāpēc es pa brīdim saku, ka es ļoti gribētu uzrakstīt kārtīgu attiecību drāmu. Mani vienmēr ir interesējušas attiecības starp bērniem un vecākiem. Īpaši, kad bērni jau ir pieaugušā vecumā. Un tas, kā strādā atmiņa. Ka ir atmiņas, kuras tu un tavi vecāki atceraties radikāli pretēji. Kā tas var izvērsties lielākā konfliktā.

Justīne. Mana šī brīža aktualitāte ir izrāde Bolderāja ar Elmāru Seņkovu Čehova teātrī. Šīs izrādes vajadzībām es izpētīju daudz materiālu par postkoloniālismu PSRS kontekstā, Austrumeiropā. Tas, manuprāt, ir kaut kas, kur ir vērts iedziļināties vēl un vēl. Un otra lieta, ko es pētu topošajam darbam ar Gati Šmitu, ir baltvācieši. Precīzāk – baltvāciešu mijiedarbība ar piekrastes zvejnieku izpratni par dzīvi un māņticību. Mēs veidojam izrādi, kuras atspēriens ir spoku stāsti iepriekšējos gadsimtos. Pētnieks Guntis Pakalns bija ļoti pretimnākošs un piešķīra mums pieeju stāstiem. Mēs izpētījām, manuprāt, kādu tūkstoti. Par velniem, raganām, nārām. Ļoti, ļoti interesanti un aizraujoši. Kad sāk pētīt, nevar apstāties.

Linda. Nu re, cik dažādi! Sēņu glemroks un baltvācieši vienā telpā.