Rituāla kolektīvo traumu atklāšana
«Lietuviešu veļu vakars» Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī
Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī 28. novembrī pirmizrādi piedzīvoja poļu režisora Jakuba Skživaneka izrāde Lietuviešu veļu vakars. Tajā, balstoties uz Ādama Mickeviča Veļu Lietuvā tapušo otro un ceturto daļu, caur šajā episkajā poēmā aprakstīto Veļu vakara rituālu ir mēģināts skatītāju nostatīt aci pret aci ar tautas veļiem. Publiskajā telpā izskanēja sašutuma pilni viedokļi, ka izrādē pārkāptas robežas, izmantojot tautas simbolus, vardarbīgas ainas un pornogrāfisku saturu. Rodas jautājums, vai teātrim piedien likt lietā šādus līdzekļus, veidojot dialogu ar kultūras traumām.
RITUĀLS
Scenogrāfija rada iespaidu par monumentālu varas institūcijas zāli. Tā darbojas kā norāde uz vietu, kurā notiek pilsoniskie rituāli tautas identitātes stiprināšanai, piemēram, valsts svētku atzīmēšana, nozīmīgu ļaužu godināšanas ceremonijas. Skatuves centrā stāv ar zemi piepildīta kaste, kam malās dažkārt deg liesmas: zeme – kā mūžīgās atdusas, vēsturiskā mantojuma zīme, bet uguns – kā stihija, kura palīdz savienot dzīvos un mirušos. Vienlaikus tiek iegūta atjaunošanās un pārvērtību nozīme, veidojas caurstaigājama rituālu telpa. Agatas Skvarčiņskas veidotā scenogrāfija ir minimālistiska, taču konkrēti pauž domu: redzamais rituāls veido attiecības ar valsts pagātni.