Mācēt drusku no visa

Toms Treinis ir iestudējis vairāk nekā 20 izrādes un ar Kristapu Kramiņu viņu saista cieša draudzība un sadarbība. Kopš diplomdarba izrādes Zilā 2017. gadā, nav pagājis neviens gads, kurā nebūtu iznākusi kāda jauna abu kopīgi veidota izrāde. Tā ir saprašanās un uzticēšanās daudzu gadu garumā, ko arī apliecina šī saruna. Redakcija.

Kristaps. Režisoriem, veidojot izrādi, ir jāsadarbojas ar daudzu profesiju pārstāvjiem, ir daudz dažādu jautājumu visādās sfērās – aktieri, gaismas, pārbūves, mūzika… Tu bērnībā esi mācījies Berģu Mūzikas un mākslas skolā – vai tobrīd kāda no šīm mākslas sfērām tevi uzrunāja vairāk par citām? Varbūt kādā no tām tu juties spēcīgāks?

Toms. Nebija vienas īpašas. Es jau gāju arī teātra pulciņā, piedalījos daiļrunāšanas konkursos. Teātris bija tuvumā visu laiku. Man patika zīmēt – pārzīmēju dzīvnieku kontūras no enciklopēdijām un tad krāsoju dažādās krāsās, devu tiem savus nosaukumus. Man ļoti patika enciklopēdijas.

Kristaps. Tā kā Hansam Kastorpam Burvju kalnā, vai ne?

Toms. Jā, tā kā Hansam Kastorpam. Gribēju izveidot pats savu enciklopēdiju ar dzīvniekiem, tāpēc tos pārzīmēju. Iemācies dzejoli no galvas, tev sanāk to labi norunāt, skolā ir teātra pulciņa vadītāja, kura to pamana. Tagad, taisot Mazo cilvēku, lai dabūtu improvizācijas jeb «šeit un tagad» sajūtu un prieku, ar aktieriem daudz improvizējām, pildījām dažādus uzdevumus, ko atceros bērnībā darījis t. s. teātra sportā, kad mācījos piektajā, sestajā klasē.