
Jūlijā dzimušā Augusta tētis
Valmieras teātra režisora Toma Treiņa portretskice
Iespējams, ir jocīgi sākt rakstu par trīsdesmit vienu gadu sasniegušu jaunu cilvēku šādi, un tomēr tas piestāv Tomam Treinim, kuram jau no pirmajām ierašanās dienām režijā ir svarīgi būt atbildīgam – par saviem vārdiem, paaudzi, valsti. Tātad arī noteikti par ģimeni un savu dēlu, pirms gada jūlijā dzimušo Augustu. Kad 2016. gadā Toms sniedz intervijas, viņš mierīgā un gaišā intonācijā stāsta par pirmajiem režijas darbiem un aktieriskajiem panākumiem, jo viņš kā tobrīd nevienam nezināms students Toms jau spēlē un satriecoši labi spēlē Ņižinski Aleksandra Morfova iestudējumā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu uz Dailes teātra lielās skatuves, pārvietodamies pa to kā zirnekļcilvēks ar baltu puķu vainadziņu galvā un tikai tālumā redzošām acīm. Es to varu iedomāties vizuāli – nedaudz šauboties un meklējot sarunu biedra skatienā piekrišanu, viegli iesmejot brīdī, kad jāpasaka kas sevi apliecinošs (Patriarha rudens balva, piemēram), bet neko no tā neiztaisot, vienkārši minot kā faktus, lai tiktu tālāk, ar cieņu pret tiem, kuri devuši viņam iespēju būt uz skatuves – aktieriski un režijā. Jo viņš tobrīd tikai vēl meklē savu teātri un balsi. Un nerunā neko lieku. Tagad, tieši pēc desmit gadiem, es ceru, ka savu teātri viņš ir atradis, vismaz kā vietu, kur gūt pārliecību, jo balss vēl top – kaut kur starp sabiedriski politisku atbildību un psiholoģiskiem cilvēkpētniecības dziļuma meklējumiem. Starp pārtapšanas un spēles teātri. Varbūt reizēm kaut kas pazūd tulkojumā, bet intonācija atbruņo – gan dzīvē, gan mākslā. Toms ir no tiem māksliniekiem, par kuru saka – viņā kaut kas ir, un tad gribas būt tam, kurš pirmais viņu atklās tā pa īstam. Tomu raksturo dziļums un sirsnība.