Nepazaudēt spīdumu acīs

Everitai Pjatai-Gertnerei sešpadsmit gadu laikā ir bijusi iespēja strādāt pie divdesmit septiņiem režisoriem, nospēlēt vairāk nekā piecdesmit lomas, bet patlaban liepājnieki viņu pazīst arī kā koncertējošu dziedātāju. Par Baibas lomu mūziklā Pūt, vējiņi! 2011./2012. gada sezonā saņemta nominācija Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunā skatuves māksliniece. Ir bijuši skatuves darbi, kuros viņa spēlējusi galvenās lomas, kā arī tādi, kuros «nobrāzti ceļi» un gūti «sasitumi»… Bet viņa pati saka: ir jāiemācās nepazaudēt to spīdumu acīs un «spridzināt» arī mazās lomās. Par to visu saruna ar Everitu.

Everita Pjata-Gertnere. Mamma ir stāstījusi, ka es jau no trīs gadiem esot kāpusi uz skatuves. Mācījos Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas skolā – tagad tā apvienota ar dizaina skolu un ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola –, spēlēju klavieres un pabeidzu pianistus. Man ļoti patika. Tagad gan īpaši ar to nelielos. (Smejas.) Jo instruments ir greizsirdīgs, tas jāapmīļo, ar to visu laiku jābūt kontaktā, bet, ja ir pārtraukums… Protams, ja vajag kaut ko iemācīties, piemēram, kā tas notika izrādē Igauņu bēres, tad es piesēžos un to varu. Patlaban mans dēliņš iet mūzikas skolā kora klasē, un es priecājos, ka varu viņam palīdzēt. Sev, protams, palīdzu, ja ir jādzied vai jāiemācās kāds skaņdarbs. Joprojām var just, ka bagāža mūzikas skolā ir ielikta milzīga. Mūzikas vidusskolā es neiestājos. To vienā brīdī – pat vairākos! – gan esmu nožēlojusi. Bet dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek. Ja būtu mūzikas vidusskola, kur jāmācās četri gadi, tad es nebūtu iestājusies Klaipēdas aktieru kursā.

Ingrīda Vilkārse. Kā dzima ideja mācīties par aktrisi?

Tāds kluss sapnītis vienmēr ir bijis. Tētis bija galdnieks teātrī, un es jau no maza vecuma dzīvojos pa to, skatījos izrādes. Tāpēc teātris visu laiku kaut kur manī gruzdēja. Es biju iztēlojusies, ka teātris ir vieta, kurā viss apvienojas – gan mūzika, gan dejošana un būšana uz skatuves, gan enerģijas apmaiņa uzstāšanās laikā. Mums Liepājas 15. vidusskolā teātra pulciņa vadītājs bija Pēteris Vīksna, un man ļoti patika tā darbošanās, arī daiļlasīšanas konkursos piedalījos. Cik es sevi atceros, visu laiku esmu bijusi uz skatuvēm – gan dejošanā, gan ansambļos un koros, gan uzstājoties mūzikas skolā, gan skatuves runas konkursos.