Vēsture nav paredzama

Laikam šī būs viena no īsākajām intervijām žurnāla vēsturē. Ādolfs Šapiro ļoti pamatīgi strādāja pie sarunas atšifrējuma, svītroja un pierakstīja, un precizēja katru domu. «Jo man negribas atstāt nekādas banalitātes.» Tāpēc daudzas atbildes vairāk līdzinās rūpīgi izsvērtām formulām.

Lai atgādinātu tiem, kas nezina vai piemirsuši. Ādolfs Šapiro kā pavisam jauns režisors, tikko pabeidzis teātra institūtu Harkivā, ieradās Rīgā 1962. gadā, bet jau pēc diviem gadiem kļuva par Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra galveno režisoru, proti, māksliniecisko vadītāju. Viņam tobrīd bija 25 gadi. Paradoksālā kārtā Jaunatnes teātri, kas bija padomju varas radītas nākamo paaudžu ideoloģiskās zombēšanas iestādes, ļoti drīz kļuva par brīvas domāšanas salām. Un «Jaunatne», kādu to izveidoja Ādolfs Šapiro kopā ar režisoriem Nikolaju Šeiko un Feliksu Deiču, bet vēlāk arī ar Pēteri Pētersonu, kad viņš tika padzīts no Dailes teātra, bija, iespējams, pats brīvdomīgākais un drosmīgākais teātris Rīgā.

Mākslinieka mērķis ir cilvēku no statiska dvēseles stāvokļa pārvirzīt uz dinamisku

Gunāra Priedes Centrifūga un Sniegotie kalni, Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un posts, Māras Zālītes Dzīvais ūdens – tās bija izrādes, kas iezīmēja Latvijas 80. gadu skatuves mākslas virsotnes un pašas jau bija atmoda. Līdz pat 1992. gadam, kad notika teātra reorganizācija, kas izvērtās par tā likvidēšanu. Tagad, cerams, ir notikusi atgriešanās.

Edīte Tišheizere. Jūsu Dons Kihots sākas ar tādu ainu: no šņorbēniņiem nokrīt grāmatas, kāds paceļ un izlasa – Bruņinieka Goda kodekss, viņam to atņem un saka, ka jāsadedzina šīs muļķības. Ja jau goda jēdziens kļūst par nevajadzīgām muļķībām, par ko vispār māksliniekam ir vērts runāt?

Ādolfs Šapiro. Par ticību, cerību, mīlestību. Un palīdzēt tiem, kas nekam netic. Izrādē dons Kihots nemirst, bet grasās atkal doties ceļā. Viņš izliekas, ka sajucis prātā, bet pats ir gatavs ceļam.

Bet vispār mākslinieka mērķis ir cilvēku no statiska dvēseles stāvokļa pārvirzīt uz dinamisku. Jo cilvēks pierod pie nekustības, tāpēc viņu vajag sapurināt.

Kā ir mainījies aktieris un aktiermāksla kopš 1962. gada, kad jūs te pirmoreiz ieradāties?